Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

Ar smeldzi un sāpēm par Latviju


Dabolina_72

Ievas Dāboliņas lirikas krājums “LIETA LR2” mūsdienu dzejas kopainā ir kā krāšņa, tikko uzziedējusi milzu puķe, kurai nav līdzinieku. Grāmatiņa no citu latviešu dzejnieku darbiem tik ļoti atšķiras gan tematikas, gan formas ziņā, ka lasītāju spēj pārsteigt, nereti pat šokēt.

 

Ņemot vērā, ka dzejas krājums ir autores debija literatūrā, spēja izraisīt šādu reakciju jau vien ir uzskatāma par panākumu. I. Dāboliņa ir sociālās dzejas pārstāve, viņas lirikā intimitāti un eksistenciālas pārdomas neatrast.

Uzmanību saistošs un jautājumus izraisošs ir jau dzejas krājuma nosaukums, kas kopā ar grāmatas vāka dizainu (pelēks fons un metāla saspraude, ko mēdz izmantot, lai “sašūtu” manuskripta vai, piemēram, tiesu lietas materiāla lapas) var izraisīt dažādas asociācijas. Viena no tām – autorei prātā bijusi kāda konkrēta, tiesā izskatāma lieta. Uz to arī nepārprotami norāda krājuma nosaukuma pirmais vārds. Savukārt ar otra vārda, precīzāk, abreviatūras atšķetināšanu varētu klāties grūtāk, īpaši lasītājiem, kuri ilgstoši nedzīvo Latvijā. “LR2” ir saīsinājums no valstij piederošās populārās radiostacijas “Latvijas Radio 2” nosaukuma. Vai vārdu salikums “LIETA LR2” jums šķiet neierasts un dīvains? Uzmanīgi lasot dzeju un vairākas krājumā iekļautās esejas, viss kļūst skaidrs. I. Dāboliņas paustie uzskati patiešām skan kā apsūdzība daudzām mūsu valstī notiekošajām netaisnībām un nejēdzībām. Nereti rodas izjūtas, ka “kliegt nav nekādas jēgas, jo vajadzētu šaut”. Savukārt klausoties LR2, I. Dāboliņa ne tikai izbauda latviešu dziesmas, bet arī gūst informāciju par dažādiem sociālajiem procesiem, piemēram, emigrācijas apmēriem, neskaitāmajiem aizbraucējiem, kuriem Latvijā palikuši radi un kuri vismaz ar radio starpniecību viņus mēģina apsveikt dzimšanas dienā vai valsts svētkos.

Šī emocionāli piesātinātā informācija trāpa daudz tiešāk un sāpīgāk nekā “sausi” statistikas dati. Vēl vairāk – tā autorē radījusi apņemšanos: “Es gan nebraukšu. Man nekas nepieder, un, ja to pašu man gribēs atņemt, es šaušu. Ar vārdu, ar dziesmu, ar oli, ar kaķeni…”.

Lasot krājumu, gandrīz vai fiziski sajūtams, kā autorei sāp Latvijas neveiksmes un cik stipra viņas pieķeršanās dzimtenei. Nereti I. Dāboliņas sociālajā dzejā konstatējama skarba ironija, pat sarkasms. Ir arī dzejoļi, kur autore atļaujas būt ļoti skarba, pat nesaudzīga. Lai lasītājs to spētu uztvert, kā arī saprast, par kurām personām un reālijām ir runa, viņam labi jāpārzina Latvijas situācija no neatkarības atgūšanas laika līdz mūsdienām. Piemēram, dzejolī “Kapu grābekļa ordenis” I. Dāboliņa “spēlējas” ar Valsts apbalvojumu likumu, savukārt dzejolī “Oiro” jaušami autores uzskati par pakļaušanos Eiropas direktīvām (dzejolis ļoti atgādina lūgšanas “Mūsu Tēvs” tekstu).

Recenzijas noslēgumā lasītāja uzmanību vēlētos vērst uz divām krājumā iekļautajām esejām. Vienā no tām ‒ “Par augļiem” ‒ autore ar dziļām sirds sāpēm pauž, kā, abortējot ap 20 bērniem dienā, tiek iznīcināta Latvijas nākotnes sabiedrība. Savukārt esejā “Viens pats latviešu puika” vēstīts par notikumu, kad Bruno Javoišs 1963. gadā radiotornī uzvilka Latvijas brīvvalsts karogu.

Rezumējot krājumā un arī recenzijā pausto, jāatzīst: “Latvijā dzīvot ir mūžīga cīņa// Un gods, kas lemts tikai labiešiem.” (45. lpp.)

Dzejas grāmatiņu papildina Aigara Liepiņa, Ainara Meiera, Alda Jonikāna, Edija Pālena, kā arī autores pašas fotoattēli.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+