×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.4°C
Magda, Magone, Mērija, Magdalēna
Pirmdiena, 23. jūlijs, 2018
17. jūnijs, 2018
Drukāt

Vai latviešiem arī bija dūdas? “ABRA” pierāda – bija! (1)

Foto - Aivars ReinholdsFoto - Aivars Reinholds

"Abras" muzikantus svētdien sastapsit Brīvdabas muzejā. No kreisās: Eduarda Klints dēls Audars Kārlis, Dagnija Pārupe, Jānis Jasjukevičs, viņa dzīvesbiedre Gunta Siliņa-Jasjukeviča un Eduards Klints.

Jau sestdien, 16. jūnijā, Latvijā skanēs Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica 2018”. Tā tēma – “Jāņi. Ziedēšana”, un festivāls noslēgsies 21. jūnijā ar vasaras saulgriežu svinēšanu visos Latvijas novados un Rīgā. Dalībnieku vidū ir arī viena no vismazākajām folkloras kopām – “ABRA”.

“ABRA” svētdienas, 17. jūnija, rītā spēlēs Brīvdabas muzejā Kurzemes sētā, vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmijā Baltijas vakarā “Ziedi, ziedi rudzu vārpa”. 18. jūnijā kopas vadītājs Eduards Klints Kocēnu muižā Starptautiskajā kokļu dienā rādīs savus meistara darinājumus. Bet saulgriežu naktī viņš kopā ar dēlu Audaru Kārli veidos uguns rituālus Turaidā.

Mācījās no vecajiem meistariem

“ABRA” dibināta 2005. gadā un spēlē galvenokārt instrumentālu mūziku ar latviešu senajiem mūzikas instrumentiem – dūdām, celma bungām, koklēm, stabulēm, āža ragiem, u. c. Kopai galvenais ir spēlēt autentisku latviešu tautas mūziku, nodarboties arī ar rekonstruēšanu un saglabāšanu, kā arī dažādu tautas melodiju interpretēšanu pašu skatījumā.

Eduards Klints kokles darina kopš 1989. gada. Viņš atceras: “Kad Atmodas laikā gribēju spēlēt kokli, šo mūzikas instrumentu dabūt bija grūti. Domāju, ka jāmēģina uztaisīt pašam. Biju arī Lietuvā mācīties, kur notika kokļu gatavošanas nometne.” Eduards sevi raksturo kā mehāniķi – pēc profesijas, dabas un izglītības –, tāpēc viņam arvien paticis pētīt, kā lietas un mehānismi veidoti, un šī zinātkāre lieti noderējusi, apgūstot jaunas prasmes un gatavojot dažādus mūzikas instrumentus. Eduards mācījies pie gruntīgiem latviešu meistariem Poriķu Jāņa un Donata Vucina, ciktāl viņi piekrituši atklāt savus amata noslēpumus. E. Klints stāsta, ka situācija ar dūdām bijusi pavisam bēdīga, tajā jomā vairs veco meistaru nav bijis vispār un vajadzējis skatīties, kas atrodams muzejos. Tradicionāli dūdu maiss gatavots no kazas ādas, arī aitas, kaķa, suņa vai maza teļa ādas. Stabules – no oša, ābeles u. c.

Dūdu melodijas

Eduards atminas: “Mēs, “ABRA”, laikam bijām vieni no pirmajiem, kuri sāka folkloras pasākumos nopietni spēlēt dūdas,” atzīstot, ka ir prasīgs kopas vadītājs: “Vajag nospēlēt tā, lai būtu kvalitāte un lai cilvēkiem patiktu klausīties.” Kopas kodols bija nostiprinājies, kad Eduarda dēls Audars Kārlis 14 gadu vecumā iemācījies spēlēt dūdas. Tagad Audaram pāri divdesmit, viņš pabeidzis Līgatnes un arī Cēsu mūzikas skolu, kā profesionāls mūziķis spēlē eifoniju orķestrī un studē tehniskās zinības. No paša sākuma “ABRĀ” spēlē arī Dagnija Pārupe.

Vaicāju, vai arī Eduardam ir mūzikas izglītība. Viņš atbild, ka tautas mūzika un profesionālā mūzika tomēr atšķiras: “Ja man būtu augstākā muzikālā izglītība, es nekad netaisītu mūzikas instrumentus. Ja cilvēks piecus septiņus gadus mācījies spēlēt, tad viņš arī to dara. Daži uzskata, ka tautas mūzika esot zemāks līmenis, es tam nepiekrītu.”

Pagājušogad “ABRA” ierakstīja disku, kura klausītājs kopas izpildījumā dzird tās dūdu melodijas, kas pierakstītas 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. “No vēl agrākiem laikiem melodijas nav saglabājušās, kaut arī dūdas Latvijas teritorijā ir jau no 14. un 15. gadsimta,” stāsta Eduards. Dažkārt kāds klausītājs pēc koncerta pienākot un sakot – kā, dūdas taču ir skotu instruments! Vai latviešiem arī bija dūdas? Protams, bija!

Eduards kopā ar dēlu bijuši mācīt gatavot kokles arī latviešu “3×3” saietos ASV – Garezerā un Katskiļos. “Ļoti labi, ka tur, Katskiļu kalnos, nebija mobilā telefona zonas un cilvēki pievērsās citām nodarbēm, nevis telefona pogu spaidīšanai.” Augustā “ABRA” dosies uz starptautisko dūdu festivālu Čehijā. “Tādos festivālos gan ir ko redzēt!” priecājas Eduards. “Katrai tautai ir savs dūdu modelis, skanējums, dizains.”

“Drusku kā pagrīdes klubiņš”

Tekstilmāksliniece Dagnija Pārupe dažas dienas nedēļā strādā tautastērpu centrā “Senā klēts”, pārējās darina senos tautastērpus mājās. Arī pirms mēģinājuma svētdienas vakarā, kamēr runāju ar Eduardu, Dagnijai pirkstos ņirb rokdarbs, un viņa man parāda seno latgaļu sievas villaini.

“Tuvojas “Baltica”, un visiem, ne tikai “ABRAI”, gribas ģērbties skaisti,” teic Dagnija. “Tā kā arheoloģiskie tērpi šobrīd ir ļoti populāri, amatniekiem ir, ko darīt!” Viņas sienas kalendārs “mirgo” pilns ar ierakstiem, kad kuram pasūtījumam jābūt gatavam..

Dagnija atminas, ka 15 gadu vecumā ieradusies Rīgā, lai mācītos Lietišķās mākslas vidusskolā, un pēc pusgada “inficējusies ar folkloru” un ilgus gadus piedalījusies folkloras kopā “Savieši”. Viņa salīdzina, ka šī aizraušanās cilvēkā rada sniega bumbas efektu – jo vairāk iedziļinies, jo vairāk prieka gūsti un vairāk vēlies uzzināt par instrumentiem, tērpiem, mūziku, tautas mākslu. “Toreiz, kad 1988. gadā notika pirmā “Baltica”, neviens dalībnieks par tādiem arheoloģiskajiem tautastērpiem nezināja,” atceras D. Pārupe. “Bija svarīgi vispār uzvilkt tautas tērpu, un festivāls šķita kā gaismā izcelts brīnums! Jauniešiem, kas tagad nodarbojas ar folkloru, tā ir pašsaprotama lieta, viņiem daudz vairāk iespēju, bet astoņdesmito gadu beigās piedalīties folkloras kustībā bija drusku kā līdzdarboties pagrīdes klubiņā. Folkloras kopas uz ārzemēm nelaida.”

Tradīcijas mūsdienu cilvēka dzīvē

Ir zināms, ka dūdas spēlētas arī dziesmu pavadījumos, un, tā kā šogad “ABRĀ” jaunpienācēji ir skanīgu balsu “īpašnieki” Gunta Siliņa-Jasjukeviča un Jānis Jasjukevičs, turpmāk grupas darbību ir iecerēts attīstīt arī šajā virzienā. Gunta atminas, kā Eduards janvārī viņus abus ar Jāni aicinājis uz “ABRU”: “Nolēmām, ka jāsāk jauna dzīve! Pirms tam 28 gadus darbojāmies folkloras kopā “Grodi”.” Gunta bilst, ka svarīgi ir ne tikai muzicēt priekam, bet arī mēģināt saprast tradīciju jēgu, to izmantošanas iespējas: “Izrādās, ka mūsdienu cilvēka dzīvē ļoti labu papildinājumu dod tradicionālie gadskārtu svētki, lai gan sākumā liekas, ka tie vairāk saistīti ar pagātni.”

Gunta Latvijas Universitātē māca topošajiem skolotājiem latviešu valodas pasniegšanas metodiku un folkloru – izglīto studentus, kā bērniem mācīt tradīcijas: “Uzskatu to par lielu iespēju sniegt savu ieguldījumu mūsu kultūras turpināšanā. Rakstu arī grāmatas bērniem un skolotājiem par tradicionālo svētku svinēšanu.” Jasjukeviču ģimenē ir arī divas meitas Justīne un Janta, kas muzicē un svin latviskos svētkus kopš bērnības.

Savukārt Jānis strādā par fizioterapeitu, ārstē cilvēkus fiziski un reizēm cenšas viņiem šo to pastāstīt par tradīcijām. Abi Jasjukeviči dažādās folkloras kopās darbojušies jau 30 gadus, un arī mājās ģimenē svin gan godus, gan gadskārtu svētkus. Folklora – tā nav tikai koncertdarbība kaut kur uz skatuves, bet tā ir dzīve, uzsver Jānis. “Veicam rituālus – mičojam, krustām bērnus, dziedam bedībās,” papildina Gunta.

Ieminos, ka esmu piedzīvojusi, kā daži luterāņu mācītāji pauduši noraidošu attieksmi pret latviešu tradīcijām, piemēram, bluķa dedzināšanu vai tautiskajām krustabām. Jānis stāsta, ka nesen “ABRA” bijusi Alsungā uz dūdinieku festivālu: “Tajā daudz runājām par to, ka dūdas Latvijā savulaik bija gandrīz pazudušas, jo mācītāji šos instrumentus krāva kaudzē un baznīcas priekšā dedzināja. Bet ir arī citi stāsti, piemēram, Alsungā iepriekšējais mācītājs rosināja atsākt gandrīz aizmirstās dūdas spēles tradīcijas. Tagad Alsungā ir astoņi dūdinieki!”

Gunta secinājusi, ka sabiedrībā par folkloru pastāv arī stereotipi, un tad svarīgi atrast īstos vārdus, lai cilvēkus, to vidū topošos skolotājus, iedvesmotu palūkoties uz tradīcijām ar citu, dziļāku skatu, rosinot saskatīt tradīciju jēgu mūsdienu cilvēka dzīvē: “Tradīcijas nav sastindzis fenomens kultūrā. Tradīcijas ir ārkārtīgi vitāls, dzīvs, ļoti iedvesmojošs kultūras slānis, kas arī mūsdienu cilvēkam var būt noderīgs instruments harmonijas meklējumos ar sevi, dabu un citiem cilvēkiem.” Tradīcijas ir brīnišķīgs pašizziņas ceļš, senajos tautas svētkos arvien var atklāt jaunu un jaunu dziļumu, spriež G. Siliņa-Jasjukeviča. Viņa priecājas, ka pirms 30 gadiem ir bijusi iespēja sākt šo ceļu: “Pirmā “Baltica” bija elpu aizraujošs notikums. Tā bija pieskaršanās kam īstam, patiesam un ļoti vērtīgam. Tagad es zinu, ka tradīcijas katrai paaudzei jāpārbauda no jauna. Tā turpinās kultūra”.

Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica 2018”

* Notiks 11. reizi no 16. līdz 21. jūnijam, pulcējot 4000 dalībniekus – 233 folkloras kopas, etnogrāfiskos ansambļus, folkloras deju kopas un kapelas, ārvalstu viesus no Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas, Gruzijas, ASV, Polijas, Dienvidkorejas un Ķīnas.

* Festivālu atklās rīt, kad Rīgas kanāla malās sadziedāsies novadi, Vecrīgā būs iespēja piedalīties orientēšanās sacensībās, Pasaules tirdzniecības centra “Rīga” koncertzālē skanēs Teicēju un muzikantu koncerts. Plkst. 17 festivāla dalībnieki dosies gājienā, bet plkst. 18 Brīvības laukumā notiks festivāla lielkoncerts “Šurp, Jāņa bērni!”.

* Kopā notiks vairāk nekā 20 pasākumi, kurus apmeklēt aicināts ikviens interesents.

* Festivāls noslēgsies 21. jūnijā ar vasaras saulgriežu sagaidīšanu Rīgā un Latvijas novados – Dagdā, Daugavpilī, Jelgavā, Jūrkalnē, Turaidā, Viļakā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. kurš vēl teiks ka latvieši nav cēlušies no čukčiem?

Draugiem Facebook Twitter Google+