Kā sadzīvot ar stārķa ligzdu uz skursteņa? Stāsta “Krīvu” mājas saimnieki 0
“Krīvu” mājas Āriņu ģimenei ir senču mantojums, kas visiem tagad ir miera osta un nerimtīga darba lauks. Viņu rosību allaž vēro stārķi, kuru priekšteči pirms vairāk nekā pusgadsimta uz viena skursteņa savukārt uzcēluši savu “māju”.
Ja zeme vectēva izkarota, tad to nedrīkst pārdot – senču mantojums ir jāciena, jāsakopj un jāuztur, uzskata Anitas Āriņas dēli Rolands un Arturs. Kopējiem spēkiem soli pa solim ar neatlaidību, cik līdzekļi un laiks ļauj, viņi cenšas atjaunot “Krīvu” saimniecību. Rolands, prasmīgi darbojoties ar motorzāģi, sakopis dīķa ainavu, izlāpstojis kūtsmēslus, kas gadiem krājušies vienā ēkas galā, kur vecvecmamma savulaik turējusi lopiņus. Nu, atklājot pamatus un sienas, redzams, ka “Krīvus” 19. gs. vidū cēluši prasmīgi meistari – guļbaļķi praktiski nav trunējuši. Turklāt ķieģeļu starpsiena parāda, cik pamatīga kādreiz bijusi maizes krāsns, kas apsildījusi visu telpu.
“Krīvu” mājas Anitas tēva tēvs Jānis Brēmanis saņēmis kā balvu par piedalīšanos brīvības cīņās. Tolaik Stābeģu muižā bija divas kalpu mājas, un vienu no tām Jānis izlozēja – viņam tika lielākā divģimeņu ēka un 20 ha zemes. Ulmaņlaikos “Krīvu” saimnieks savā jaunsaimniecībā uzcēla kalti, turēja septiņas govis, divus buļļus un divus zirgus. Vasarās ģimenei lauku darbos palīgā nāca sezonas strādnieki. Pēc Otrā pasaules kara Anitas vecmāmiņa Zelma “Krīvos” palika viena, dēls Arvīds kļuva par mūziķi un devās uz Rīgu. Kad saimniecībā sabruka kūts, atceras Anitas mamma Aina, mājlopus iemitināja dzīvojamās mājas otrā pusē, kur agrāk bija atsevišķas telpas. Tagad viss iztīrīts, un mazdēli te glabā senos darba rīkus, saimniecības telpās ir vieta darbnīcai, šeit restaurāciju gaida arī kokgriezumiem rotātās vecvecmammas pūra mēbeles.
KOMENTĀRI
Stārķa ligzda uz skursteņa
Stārķi tautā sauc arī par svēteli un uzskata, ka tas nes mājām svētību. Padzīt stārķus no mājas nebūtu prāta darbs, bet tāpat nevajadzētu ļaut veidoties uz jumta lielam un smagam (kaudzes svars var sasniegt tonnu!) objektam, kas, gāžoties lejā, sabojātu jumta klājumu. “Stārķiem patīk ligzdām izmantot vecu māju skursteņus, jo tie celti uz āderu krustpunkta, kur ir labāka vilkme. Vienkāršākais risinājums – tad, kad stārķi aizlidojuši, ligzdu nojaukt. Vajadzētu nostiprināt jumtu, izveidot tur mākslīgu krāģīti, atstājot uz tā kādus zarus. Tad stārķis nākamajā gadā atkal varēs sākt veidot ligzdu,” iesaka Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītāja, bioloģijas zinātņu doktore Māra Janaus.
“Vislabāk iznomāt celtniecības krānu, apmest ap ligzdu cilpu un to nocelt no jumta. Apakšā vēlams atstāt kādu kārtu zaru, lai stārķis varētu vietu pazīt. Ja nav iespējas tikt pie ceļamkrāna, ligzdu, sākot no augšas, var pakāpeniski noārdīt. Es gan labāk ligzdu novirzītu tālāk no mājas. Putni ir lieli, daudz ēd un attiecīgi arī daudz kakā. Stārķis savā barībā lieto visādus dzīvniekus. Dažkārt atnes bērniem arī kādu čūsku, kas var nokrist pagalmā. Var lūkot, kur tuvumā ir āderu krustpunkts, un tur 4 – 5 metru augstumā pacelt ligzdas pamatni. Jo vairāk koku izmantos (ideāli būtu trīs), jo ligzda būs stabilāka,” atzīmē tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš.
Latvijas Ornitoloģijas biedrības interneta vietnē “www.lob.lv” sadaļā “Publikācijas” atrodama brošūra “Balto stārķu ligzdu pamatne”. Tiesa, stārķi ne vienmēr pieņems piedāvāto ligzdas pamatni un centīsies būvēties vecajā vietā. Putniem ir dažādi raksturi, daži ir stūrgalvīgi un nikni.
Andris Ozoliņš
