Ar stūrmanes tvērienu mūzikā. Saruna ar čellisti Gunu Šnē 0
VSIA “Latvijas Koncertu” organizētais Rudens kamermūzikas festivāls šogad notiks no 5. līdz 20. oktobrim, piedāvājot klausītājiem gan liriskas noskaņas, gan ugunīgus ritmus, gan Vīnes klasiķu zelta repertuāru. Festivālā viesosies viens no pasaules izcilākajiem stīgu kvartetiem “Belcea Quartet” no Londonas, izcilās latviešu mūziķes – Baiba un Lauma Skrides, pasaulslavenā “Artemis Quartet” pirmā vijole Vineta Sareika, Londonā dzīvojošā latviešu pianiste Diāna Ketlere, spilgtā itāļu vijolniece Lorenca Borrani, Sinfonietta Rīga un citi mūziķi. Rudens kamermūzikas festivāla patrons – komponists Pēteris Vasks.
18. oktobrī uz Mazās ģildes skatuves koncertā “Brāmss iedvesmo Plakidi” satiksies spilgti mūziķi – mecosoprāns Ieva Parša, pianiste Agnese Egliņa, klarnetists Egīls Šēfers un čelliste Guna Šnē, Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” čellu grupas koncertmeistare.
Ar orķestra mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē dzīvesbiedri tiekamies viņu mājās Bišumuižā, jo Guna patlaban ir kā pilna laika māksliniece, tā arī pilna laika māmiņa.
Ko nozīme būt čella grupas koncertmeistarei?
Kā stūrmanim. Ja kādā muzikālā frāzē neiestājas laikā, apjūk visa grupa. Koncertmeistaram jābūt dzelžaini stabilam elementam.
Šajā festivālā vēl nespēlēsit orķestrī, bet trio sastāvā koncertā “Brāmss iedvesmo Plakidi” 18. oktobrī. Kā radās koncerta ideja?
Domājot par Pētera Plakida dzimšanas dienu, komponistam vēl dzīvam esot, radās ideja par viņam veltītu koncertu. Bija iecerēts atskaņot Plakidim tuvu mūziku – tādēļ skanēs Brāmsa klavieru trio, Pētera paša leģendārais “Veltījums Brāmsam”, kas rakstīts tieši čellam, klarnetei un klavierēm. Agnesei Egliņai radās ideja pasūtīt četriem latviešu komponistiem veltījumus Pēterim Plakidim. Tos uzrakstīja skaņraža līdzgaitnieki, studenti, viņa mūzikas cienītāji Edgars Raginskis, Līga Celma, Gundega Šmite un Imants Zemzaris. Daži no šiem apmēram piecu minūšu veltījumiem uzrakstīti pirms Pētera nāves, daži daļēji pabeigti jau pēc viņa aiziešanas mūžībā. Daži viņa audzēkņi, kuri pirms atskaņošanas gribēja jaunos darbus parādīt Pēterim pašam un ar viņu pakonsultēties, nu vēlējās mūziku pārrakstīt, jo tagad koncertam ir pilnīgi cits konteksts nekā idejai rodoties. Visi domāja, veltījums Pēterim Plakidim noteikti būs kaut kas humora pilns, ar jokiem, sarkasmu, kas viņam bija raksturīgi, bet šobrīd, domājot par Pēteri, daudziem idejas radikāli mainījušās, mūzikā drīzāk ir sāpes, atmiņas.
Pilnu interviju ar Gunu Šnē lasiet 3. oktobra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
