Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. maijs, 2014
Drukāt

No Zaļās salas atgriežas saimniekot vecvecāku mājā. Ciemos “Vizbuļos” Kārķu pusē (15)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Saimnieki Maruta un Jānis Miezis ar meitu.

Pēc vairāku gadu prombūtnes Īrijā Silva un Jānis Mieži atgriezās Latvijā, lai saimniekotu vecvecāku atstātajā īpašumā. Kaut gan ģimenei tālumā klājās labi, abiem bija darbs un turpat citi tuvinieki, ilgas pēc dzimtās puses guva virsroku pār pragmatiskiem apsvērumiem. Turklāt bija izdevies uzkrāt starta kapitālu, lai varētu atsperties darbiem Latvijā.

Bruģē Īriju


Peļņā uz Zaļo salu Jānis Miezis devās divreiz: vispirms 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, pēc tam – kad mūsu valsti, tāpat kā visu pasauli, pārņēma ekonomikas krīze.

Svešumā Jānis maizi pelnīja, klājot bruģi Īrijas dienvidu pilsētā Voterfordā, kaut gan izglītojies citā jomā. Pēc Ogres meža tehnikuma beigšanas neilgi mācījās Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet drīz vien saprata, ka celtniecība un bruģa likšana saista vairāk nekā meža apsaimniekošana. Bruģēšanā roku viņš iemēģināja jau skolas laikā, jo piepelnījās, lai atbalstītu vecākus. Darbs veicās un arī patika, tāpēc kopā ar trim draugiem nolēma doties peļņā uz Īriju un darboties tieši šajā jomā. Latvijā pastāvīgas darbavietas Jānim nebija, bet, ja tika pie kāda pasūtījuma, ar samaksāto pietika tikai elementāru vajadzību apmierināšanai. Jaunais vīrietis atklāj – tolaik pie mums meistari dienā varēja nopelnīt ap 10 latu, bet Īrijā par tādu pašu veikumu maksāja aptuveni 100 eiro. Sākumā pat šķitis, ka nonācis leiputrijā.

Īrijā darba netrūka – Jānis bruģējis laukumus un celiņus privātmāju teritorijā, veicis arī apjomīgākus pasūtījumus, piemēram, ar bruģi noklājis automašīnu stāvlaukumu 10 000 m2 platībā. Iespējams, dzīvi un darbu būtu turpinājis Īrijā, kurp bija pārcēlušies arī brālis un māsa, ja vien kādā ciemošanās reizē Latvijā nebūtu liktenīgi sastapies ar kaimiņu pagasta meiteni – zaļacaino un spridzīgo Silvu. Mīlestība un ilgas pēc Latvijas viņu atvilināja atpakaļ uz dzimtajiem Kārķiem.

Iekaro Rīgu


Būdams labs strādnieks un gana taupīgs cilvēks bez kaitīgiem ieradumiem, Jānis Īrijā bija ne vien iegādājies bruģēšanai nepieciešamos darbarīkus un reģistrējies kā pašnodarbinātais, piesaistot pāris strādnieku, bet arī iekrājis naudu. Tā lieti noderējusi, uzsākot kopdzīvi ar Silvu.

“Spriedām, ka jādodas uz Rīgu, jo tur taču viss notiek: ir gan darbs, gan lielās algas, arī kultūras dzīve aizgūtnēm mutuļo,” savu izvēli pamato Jāņa dzīvesbiedre. “Labu darbu atradām abi, es strādāju par biroja administratori kosmētikas izplatīšanas firmā “DBB GROUP”, bet Jānis bija noliktavas pārzinis makšķerēšanas piederumu vairumtirdzniecības bāzē “Normark Latvija”, kas izplata somu zīmola “Rapala” un “Shimano” ražojumus.

Darbs viņus apmierināja, tā dēvētajos treknajos gados arī alga bija gana liela, taču dzīve uz pilsētas bruģa beidza vai nost. Tāpēc katru nedēļas nogali Jānis un Silva traucās uz Kārķiem, bet pirmdienu rītos negribīgi kravājās ceļam uz Rīgu.

Pēc pāris galvaspilsētā pavadītiem gadiem krīze valstī visu salika pa plauktiņiem. Mazliet padzīvojuši Kārķos, viņi aptvēra, ka tur palikt nav iespējams, jo nebija ne darba, ne naudas. Tad uz Īriju devās visa ģimene, līdzi ņemot astoņus mēnešus veco meitiņu Gabrielu. Jānis atkal ķēries pie bruģēšanas, bet Silva kādu laiku bijusi bārmene, pēc tam auklējusi bērnus, strādājusi veikalā un tīrījusi mājas turīgiem ļaudīm – ne no viena darba nav vairījusies. Abi sprieduši, ka svešumā paliks tik ilgi, kamēr beigsies krīze un būs sakrāta nauda mājas remontam, automašīnas iegādei, vēl citām vajadzībām, kādas ir jaunām ģimenēm kopdzīves sākumā. “Mums nekas nepiederēja. Latvijā vēl ilgi nevarētu atsperties,” neslēpj Silva. Papildinot vedeklas teikto, vīramāte uzsver, ka jaunie ne vien redzējuši pasauli, bet arī guvuši labu rūdījumu un pārliecinājušies, ka augļus nes tikai pamatīgs darbs. Viņasprāt, šī vērtīgā pieredze Silvai un Jānim ļāvusi agrāk nobriest kā personībām. “Ja būtu palikuši šeit, diezin vai būtu tādi cilvēki kā šodien. Viņi neplivinās pa gaisu, jo zina, ka bez kārtīga darba neko nevar panākt.”

Kravāt koferus atpakaļceļam mudinājis tas, ka meitiņai Gabrielai vajadzēja drīz iet skolā. Pagājušajā pavasarī atgriezušies Kārķos, lai bērns līdz skolas gaitu sākumam aprastu ar dzimto zemi un nostabilizētu latviešu valodas zināšanas. “Īrijā bērnus auklējot, drīkstēju meitu ņemt līdzi. Gabriela reizē ar viņiem apguva īru tautasdziesmas, bet mūsu pašu “Aijā, žūžu, lāča bērni” neprata tik raiti nodziedāt. Tagad Gabriela skaidri runā latviski, arī dzejolīšus un dziesmiņas ir iemācījusies,” palepojas piecgadnieces māmiņa.

Uz palikšanu


“Vizbuļu” mājās zem viena jumta tagad mīt trīs paaudzes. Jāņa māte priecājas, ka par dēla un vedeklas Īrijā nopelnīto naudu varējuši dzīvojamai ēkai nosiltināt ārsienas, nomainīt logus un pārveidot virtuvi, uzslējuši siltumnīcu un iegādājušies vistas, lai nav uz veikalu jāskrien pēc olām. Tikpat vērtīga vai pat vēl vērtīgāka investīcija ir automašīnas (bez tās laukos esi kā bez rokām!) un bruģēšanas darbiem nepieciešamo rīku iegāde. Ārzemēs pirktos Jānis pirms atgriešanās Latvijā pārdevis, bet tagad tie vajadzīgi, jo dzimtajā pusē viņš atkal pievērsies bruģēšanai un iekštelpu remonta darbiem, ir reģistrējies kā individuālā darba veicējs. Silva ir mājsaimniece, bet nupat saņēmusi darba piedāvājumu – kļūt par pagasta sporta dzīves organizatori. Patlaban viņa uzņēmusies pārraudzību pār aveņu stādījumu, ko pērnruden 0,3 ha platībā ierīkoja no Jāņa vecvecākiem mantotajā zemē. “Šo mantojumu vajadzēja dalīt ar citiem radiem, tāpēc mums ir tikai nepilni seši hektāri. Spriedām, ka nedrīkst ļaut, lai zeme aizaug ar krūmiem, jo vecvecāki, riktīgi līdumnieki, kādreiz to pa metram vien bija atkarojuši mežam,” stāsta Jānis.

Tik nelielā platībā nodarboties ar graudkopību nebūtu prāta darbs, arī liellopu turēšanai tā ir par mazu, tāpēc nolēmuši pievērsties kaut kam netradicionālam. Silva smej, ka, ieklikšķinot Google vārdu salikumu “netradicionālā lauksaimniecība”, pirmā parādījusies informācija par gliemežu audzēšanu. “Šķita, ka tas mums varētu būt pa spēkam, jo gliemeži ir viegli kopjami, nevajag arī ieguldīt astronomiskas summas, lai izveidotu voljeru. Pērn gliemjiem uztaisījām nožogojumu un iesējām āboliņu, taču neizdevās nopirkt audzējamo materiālu. Aizbraucām pie gliemežu audzētājiem apskatīties, kā viņiem sokas, bet, kad gribējām doties pēc gliemjiem, viņi bija pārtraukuši nodarboties ar šo biznesu. Laikam gliemežiem nebija noieta.”

Tad viņi izdomāja, ka pēc vietējām avenēm Latvijā varētu būt daudz lielāks pieprasījums nekā pēc gliemežiem. Zemnieku saimniecībā “Puķukalni” Gulbenes pusē nopirka pirmos 400 aveņu stādus, izvēloties rudens šķirnes ‘Ottawa’, ‘Tomo’ un ‘Polana’, jo tās ir pietiekami ziemcietīgas, piemērotas Ziemeļvidzemes skarbajiem dabas apstākļiem. Vieta ir klaja, bet avenājiem tur gluži labi patīk, stādiņi veiksmīgi pārziemojuši. Tagad jāgaida jaunie dzinumi, lai varētu paplašināt avenāju audzi. Bet nākampavasar stādīšot arī rabarberus un krūmcidonijas. “Jāizvēlas kultūras, kas nav pārāk jutīgas un katru mirkli pieskatāmas. Ja pie avenēm četras dienas netiek, nekas traks neatgadīsies. Bet, ja kopj lopiņus, par tiem jāgādā katru dienu. Turklāt kādu sīku kļūdu augļkopībā ir vieglāk pārdzīvot, nekā, piemēram, savas nezināšanas dēļ sasirgušu lopiņu vaigā skatīt,” prātīgi spriež Jānis. “Mēs nepārtraukti kaut ko mācāmies, jo iepriekš nebijām līdz acīm iekšā zemes darbos.

Ja nepieciešams padoms augkopībā, Mieži var vērsties pie Silvas mammas, kura ir agronome. Viņa kopā ar ģimeni nesen no kaimiņu pagasta pārcēlusies uz dzīvi Kārķos.

Silva atklāj, ka kopā ar mammu plānojot ierīkot nelielu ceptuvi – kafejnīciņu, kur interesenti varētu apgūt kūku un citu gardumu cepšanas iemaņas un arī tos nobaudīt. Dzīvodama Īrijā, viņa aizrāvusies ar tortēm. Vispirms, lai būtu ko pasniegt vīram jubilejās un citos svētkos, bet vēlāk, vairojoties meistarībai, uzņēmusies izpildīt pa kādam pasūtījumam.

Protams, jaunu cilvēku dzīvi neaizpilda tikai darbs vien. Vasarā Jānis labprāt dodas makšķerēt, bet ziemā – medībās. Silva dzied korī un vokālajā ansamblī, darbojas amatieru teātrī. Abi piedalās tautas deju kolektīvā, kura izveidošanu paši ierosinājuši. Tā kā Kārķos nav bijis šāda kolektīva, braukājuši uz kaimiņu pagastu dejot, bet tad, zinot ka nav vienīgie dejotgribētāji pagastā, mudinājuši kultūras darbiniekus rīkoties. Pēc nedēļas astoņi pāri atrasti. “Tā ir iespēja satikties ar citiem cilvēkiem un iegūt pozitīvas enerģijas lādiņu. Dažkārt ir slinkums iet uz mēģinājumiem, jo dienā esi nostrādājies, bet, kad esi sevi pārvarējis, izlēkājies un izsmējies, jūties fantastiski!” ir pārliecinājies Jānis.

“Tas vairo uzticēšanos, ģimeniskumu. Ja man būtu vajadzīga palīdzība, droši varētu vērsties pie deju kolektīva dalībniekiem. Tāpat mēs esam gatavi vienmēr palīdzēt viņiem,” Silva piebilst. “Un kur tad vēl kopības izjūta, prieks, ka mēs, kārķēnieši, varam kaut ko labu pasākt.”

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Vienkārši malači! 🙂

  2. Jo Latvija,nedoma par to kad varetu normalu iztiku minimumu pacelt un tad nevajadzetu braukt projam,lai majai jumtai iekratu,bet diemzel ministriem neinterese bet tik prata velesanas!

    • mus visus sagaida izbrauksanai. Atbildēt

      Jo Latvija nevar iekrat ja tev maza algu samaksa,prieks par dso gimeni kad laikus aizbraucat un iekrajat naudinu,bet tagat ta pasvak ar darbiem?

  3. Kas ir Maruta, ja visās bildēs ir Silva?

  4. Veiksmi Jums! Bet ar cidonijām mūsu pusē, cik redzu neveicas, nav noieta tirgus, cik saprotu… Visi, kas audzējuši , no tā atteikušies, visi lauki aizarti… Neieteiktu!

  5. Lai veicas! 😉

  6. Kamēr vēl Īrijā pirktās kurpes kājās un Īrijas maize vēderā, tikmēr jā, labi. Vīramātei māju paremontēja, arī labi. Vīramātei. Bet divas saimnieces vienā virtuvē nesader. Kas naudas vairs nebūs, būs naids ar vīramāti un somu krāmēšana un atgriešanas Īrijā. Trešo reizi. Un varu derēt – pēdējo. Kaut bērnu būtu pažēlojuši, Īrijā skolas ir nesalīdzināmi labākas, labestīgākas, krietnākas. Muļķi.

  7. Esiet tikpat skaisti vienmēr!

  8. Anita,30.05.2014. Atbildēt

    Lai veicas .Prieks par jums

  9. Tā turpināt!Vēl tikai par bērniņiem neaizmirst un viss ok!

  10. Nu,cepuri nost!Malac’i

  11. jana "zaļā sala" Atbildēt

    Paties prieks!Lai spēks turpināt iesākto!

  12. Tas priecē !

Tomātaudzētāji "Mežvidi" pārstrādās ogas un kaņepes (1)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi
Putnu gripa pietuvojusies Latvijai (3)Vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs atklāts bīstamais putnu gripas vīruss, un Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) norāda, ka ir pamats satraukumam arī Latvijā, sestdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Kuras izmaiņas likumos būtiski ietekmēs tavu ikdienu 2017. gadā? (2)ALGAS, PABALSTI, PENSIJAS NODOKĻI Saeima pieņēmusi vairākas būtiskas izmaiņas likumos, kas no nākamā gada ietekmēs Latvijas iedzīvotāju ikdienu.
Draugiem Facebook Twitter Google+