Kultūra
Mūzika

Ar teātra mūziku sirdī. Saruna ar Arturu Maskatu 16


Arturs Maskats
Arturs Maskats
Foto – Timurs Subhankulovs

Latviešu komponists ar teātra mūziku sirdī – tā būtu jāsāk stāsts par Arturu Maskatu, kurš radījis mūziku vairāk nekā simt Latvijas teātru izrādēm un kinofilmām. Pēcāk viņa daiļradei piepulcējās simfoniskie opusi, izcilāko skaņdarbu vidū minams čella koncerts, balets “Bīstamie sakari”, opera “Valentīna”. Lielākie starptautiskie panākumi ir skaņdarbam “Tango”, kas 2003. gadā simfonisko kompozīciju konkursā “Masterprize” Londonā 900 skaņdarbu konkurencē iekļuva fināla sešniekā. Artura Maskata skaņdarbi skanējuši nekā divdesmit valstīs visos kontinentos. 20. decembrī Lielajā ģildē festivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvarā notiks Artura Maskata 60. jubilejas koncerts.

– Vai koncertā izvēlēti skaņdarbi, kas atstājuši iespaidu uz jūsu radošo daiļradi?

A. Maskats: – Jā, un sakritis arī, ka koncerts notiks tieši manas dzimšanas dienas vakarā – tur gan pie vainas mana māmiņa, kas arī sēdēs zālē. Kā viņa stāsta, esmu vakara bērns, nācis pasaulē ap astoņiem. Laikam tādēļ esmu vairāk vakara un nakts cilvēks, bet tas nenozīmē, ka nevarētu strādāt arī rīta stundās. Programma veidota, zinot kolektīvus, ar kuriem pašlaik esmu saistīts savā darbavietā “Latvijas koncertos” – Latvijas Radio kori un orķestri “Sinfonietta Rīga” un abus diriģentus Sigvardu Kļavu un Normundu Šnē, ar kuriem faktiski esmu bijis saistīts visu savu mūžu, jo viņi ir daudzus manus darbus diriģējuši un pirmatskaņojuši, un daudz darījuši, lai tie iegūtu tādu veidolu kā pašlaik. Koncerta pirmā daļa uzticēta orķestrim “Sinfonietta Rīga”, ko uzskatu par ārkārtīgi talantīgu jaunās paaudzes mūziķu kolektīvu Latvijā. Viņu sniegumā skanēs zināmā mērā jau laika pārbaudi izturējušais opuss “Concerto gGrosso” vijolei, čellam un stīgu instrumentiem, kurus spēlēs solisti, savulaik šī darba pirm­atskaņotāji, mani ļoti labi draugi vijolnieks Sandis Šteinbergs un čellists Reinis Birznieks, un šajā atskaņojumā piedalīsies arī sitaminstrumentālists Ivo Krūzkops. Darbs radies 1996. gadā, un man nav kauns to rādīt, jo tas turpina skanēt līdz šai dienai kā Latvijā, tā ārzemēs. Pērn manā klātbūtnē “Concerto Grosso” izskanēja Stokholmas brīnišķīga kamerorķestra “Omodernt” izpildījumā, solists bija izcils vijolnieks un minētā orķestra vadītājs Hugo Tičiati, kurš šoruden šo manu skaņdarbu atskaņoja ar Perudžas kamerorķestri Itālijā.

– Šis skaņdarbs iegūlis arī triju atšķirīgu baletu pamatā, ko Latvijā iestudējuši horeogrāfi no Japānas un Dienvidāfrikas…

– … un Aivars Leimanis horeogrāfiskā versijā baleta izrādē “Trīs X”. Toreiz gan biju uztraucies, bažījos par publiku – nu kurš var izturēt vienu skaņdarbu vakarā trīs reizes pēc kārtas, kaut ar starpbrīdi pa vidu? Bet baleta uzvedums ar trim atšķirīgām horeogrāfijām arī mūzikai piešķīra pilnīgi jaunu raksturu, un tas man pašam bija milzīgs pārsteigums. Toreiz spēlēja Operas orķestra stīgu grupa, tie paši solisti, kas būs 20. decembra koncertā, bet diriģēja Andris Nelsons. “Concerto grosso” ir ierakstījusi “BIS” firma Zviedrijā manā autordiskā, skaņdarbu daudz spēlējis”Kremerata Baltica” un ierakstījis savā diskā. 20. decembra koncerta otrā daļā uz skatuves būs man tuvs ansamblis – klavieru kvartets “RIX”, liela vērtība latviešu mūzikas ainavā, kas 2018. gadā svinēs 25 gadu radošo jubileju. Skanēs fragmenti no man nozīmīgā vokāli instrumentālā cikla “Venēcijas rindas”. Par tā pirmatskaņojumu esmu ļoti pateicīgs Ingai Kalnai, tāpat kā par Valentīnas lomu un vēl vairākiem viņas pirm­atskaņotiem maniem opusiem. Man ar šo dziedātāju ir vienāda asinsrite, savulaik esmu mācījies pie viņas māmiņas Tamāras Kalnas, manas solfedžo pasniedzējas Mediņu skolā. Un tad būs kārta Latvijas Radio korim ar dziesmām no koncertuzveduma “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” ar solistiem, pianistiem Mārtiņu Zilbertu un Daci Kļavu un akordeonistu Arturu Noviku. Runājot par Vācieša 70. jubilejai veltīto koncertu Dailes teātrī, milzīgu pateicību esmu parādā Sigvardam Kļavam un režisoram Mihailam Gruzdovam, jo tas bija viņu izlolots projekts, izrāde, kurā piedalījos kā viens no vienpadsmit pianistiem uz skatuves.

– Intriģējoša ir arī koncertā iekļautā ārzemēs vairāk nekā Latvijā skanējusī vīzija “Pusnakts Rīga”.

– Ir divi mākslinieki, ar kuriem šis darbs cieši saistīts – akordeoniste Ksenija Sidorova-Arizaga, kura būs soliste 20. decembra vakarā, un Gidons Krēmers. Pirmā versija bija veidota orķestrim “Kremerata Baltica”, vijoles solo spēlēja Gidons Krēmers, čella solo – lietuviešu māksliniece ģiedre Dirvanauskaite, sitaminstrumentālists Andrejs Puškarevs. Šo versiju pirmatskaņoja ārzemēs 2014. gada maijā, un pēc tam Gidons Krēmers kopā ar orķestra mūziķiem diezgan daudz skaņdarbu atskaņoja dažādos koncertos Eiropā. Pērn rudenī izcilais mūziķis ierosināja radīt darbu orķestrim ar Kseniju Sidorovu. Izveidoju jaunu versiju, kurā Ksenija vijoles partiju spēlē ar akordeonu, bet to pašu pirmās versijas čella partiju koncertā izpildīs Guna Šnē. Varu atklāt vēl vienu šī skaņdarba sazarotā iekšējā satura svarīgu finesi – tas bija Lipkes fonda pasūtījums orķestrim “Kremerata Baltica”. Fonds gan mums vairāk saistās ar Otrā pasaules kara notikumiem, holokaustu, bet šajā darbā tiešas traģikas un nekā dramatiska nav. Ir gan pavisam cita nianse – asociācija ar Vudija Alena filmu “Pusnakts Parīzē”, kuras notikumus iztēlē esmu pārcēlis uz trīsdesmito gadu Rīgu.

– No kurienes emocionālais priekšstats?

– Mans kompozīcijas profesors Valentīns Utkins, piemēram, bija īsts trīsdesmito gadu Rīgas gara aristokrāts, mākslas pazinējs, vairākus gadus dzīvojis Parīzē, Sorbonnas universitātē studēdams jurisprudenci. Pilnīgi unikāla personība, ne tikai mans, bet arī Pētera Vaska, Paula Dambja, Pētera Plakida un vēl daudzu citu komponistu skolotājs… Biju viens no pēdējiem viņa studentiem, profesors jau bija cienījamā vecumā, bet viņa stāsti par Parīzi – tolaik šķita, ka turp nekad nebūs lemts aizbraukt, jo tie bija dziļi, dziļi sociālisma gadi, – kā viņš spēlējis krodziņos klavieres, ne jau naudas, bet piedzīvojuma dēļ, iespiedušies spilgtā atmiņā. Viņš gāja uz mākslas izstādēm, draudzējās ar latviešu un franču gleznotājiem, jo lielā kaislība bija glezniecība. Šis hobijs piepildīja profesora dzīvi, Utkins varēja lepoties ar fantastisku latviešu klasiskā modernisma gleznu kolekciju. Trīsdesmito gadu Rīgas cilvēks bija arī mana krusttēva mamma, kura vēlāk pārcēlās uz Strenčiem, kur, man augot, ar laiku nostājās vecāsmammas vietā. Kad viņa gāja uz Operu, varēja tikai apbrīnot šai sievietei piemītošās trīsdesmito gadu smalkās manieres, to, kā viņa uzpucējās, uzvilka garos cimdus. Arī vēlāk, atbraukusi no mazās Strenču pilsētiņas, Rīgā uzreiz jutās kā dāma, šo pārvērtību tūlīt redzēja, es viņu vedu uz Operu, gādāju vietas, un šo notikumu viņa uzņēma kā lielus svētkus. Un vēl, protams, arī Marija Mediņa, mana skolotāja “Mediņos”, Mediņu dzimtas atvase, Jēkaba Mediņa meita, visi trīs komponisti brāļi Mediņi viņai bija vistuvākā ģimene. Brīnišķīga, leģendāra pasniedzēja, ar kuru vēlāk kļuvām draugi. Viesojos viņas mājās, bija gardas kūkas, sarunas par mūziku un dzīvi, vēsturi, viņa atļāvās runāt daudz ko tādu, ko it kā nedrīkstēja. Tas viss, protams, iespaidoja.

– Kādreiz esat teicis – lai ilustrētu laikmetu, nav jāatskaņo tā laika simfoniskā, bet gan kroga mūzika. Tad to garšu varot saķert momentā. Arī Alfreds Šnitke tā darījis.

– Tieši tā (iesmejas).

– Tā kā ne vienreiz vien mūzikā esat atklājis Rīgu, kur tagad pilsētā varētu saķert laikmeta garu?

– Kafejnīca “Osiris” izceļas ar to, ka ierakstā skan gaumīga mūzika, ne jau klasiskā, bet nav arī pliekani popmūzikas paraugi.

– “Mīlas svētība”, “Žanis un Johanna. Mīlestība”, “Si minors”, “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts”, “Valentīna”. Ko komponistam nozīmē rakstīt mūziku, kas saistās ar konkrētām lielām personībām – Aspaziju, Čaku, Vācieti, Lipki, Valentīnu Freimani?

– Šīs personības ir iedvesmas avots. Iedvesmai vajag ļauties un neko nevajag darīt pret spalvu. Sava būtība jāakceptē. Kad sāku aizrauties ar dzejas lasīšanu, par manu mīļāko dzejnieku kļuva Ojārs Vācietis, un tāds viņš palicis visu mūžu. Vienreiz dzīvē, 1982. gada rudenī, kādu vakaru man laimējās būt ar dzejnieku kopā. Toreizējā dzejnieku dzīvoklī, tagadējā Ojāra Vācieša muzejā sēdējām četratā – Ludmila Azarova, Ojārs Vācietis, aktieris Ivars Kalniņš un es. Dzejnieks pirms mūsu ierašanās bija izsaucis klavieru skaņotāju. Parādījām visas mūsu iecerētās programmas ar viņa dzeju, divdesmit dziesmas. Es spēlēju klavieres, Ivars dziedāja. Ojārs lūdza dažas dziesmas vēlreiz atkārtot un iedeva mums arī pavisam jaunus dzejoļus. Pie mani ietekmējušām personībām pieder arī režisors Arnolds Liniņš, kurš man iemācīja saprast teātri, ar Viesturu Kairišu saista darbs filmās “Tumšie brieži”, “Pa ceļam aizejot”, “Melānijas hronika”, operā “Valentīna”, izrādē “Karalis Līrs”. Burtiski uzlādējos no šī režisora radošā neprāta un aizrautīgās degsmes. Pie manā dzīvē nozīmīgām personībām pieder Andrejs Žagars un Juris Karlsons, kolēģis Pēteris Vasks, ar kuru daudz būts kopā, horeogrāfs Kšištofs Pastors. Liels prieks, ka jau trešais ārzemju teātris plāno baleta “Bīstamie sakari” pilnu iestudējumu. Pēc Rīgas tas uzvests Poznaņā, Brno un nu, 2019. gadā, būs Čehijā, Ostrovā. Turienes teātra vadība uzrunājusi slaveno Kšištofu Pastoru, kurš patlaban ir gan Viļņas, gan Varšavas baletu galvenais baletmeistars. “Bīstamie sakari” īstenībā tika veidoti LNO premjeram Aleksejam Avečkinam kā galvenās lomas atveidotājam. Atceros, kā ar Pastoru viņa dzīvoklī Amsterdamā strādājām nedēļu, jo arī librets ir mūsu radīts.

– Ar gadiem rakstīt mūziku kļūst vieglāk vai grūtāk?

– Grūtāk. Iekšējais filtrs it kā paliek asāks. Pilnveidojies profesionāli, bet idejas atnākšanas ziņā kļūst smagāk, jo, šķiet, daudz jau bijis, liekas, atkal sevi atkārtoju. Bet man negribas sevi reproducēt. Vienā upē divreiz iekāpt nevar, un tās ir tās radošās mokas.

– Ceturto gadu esat “Eiropas Ziemassvētku” mākslinieciskās idejas autors.

– Milzīga dāvana vienmēr ir Raimonda Paula programmas kopā ar Latvijas Radio bigbendu, kādu, ceru, varēsim baudīt arī rītdien Rīgas Kongresu namā. “Sinfonietta Rīga” tiksies ar dedzīgo vācu mūziķi Kristoferu Poperu. Ditu Krenbergu dzirdēsim absolūti klasiskā programmā “Mendelszona uvertīra un Mocarta “Prāgas simfonija””. Vēlos izcelt jaunās paaudzes mūziķu ansambli “Perpetuum Ritmico”, kur četriem sitaminstrumentālistiem vienmēr jārada programmas no jauna, jo tādiem sastāviem kā viņi nekas nav uzrakstīts. Spīķeru koncertzālē varēs dzirdēt mūsu un ansambļa mūziķu kopīgi izdomātu programmu, kurā Ziemassvētku tēmai radīti skaņdarbi sasauksies ar jauno latviešu komponistu – Madaras Pētersones, Jēkaba Nīmaņa un Amerikā dzimušā, bet Latvijas Mūzikas akadēmiju absolvējušā un nu jau mūsu zemē pārbraukušā ekstravagantā Džekina Puosona – skaņdarbiem. Festivāla noslēgums tradicionāls – 29. decembrī skanēs Baha “Ziemassvētku oratorija” Kaspara Putniņa vadībā.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv