Ekonomika
Latvijā

Uzdevums ražot vairāk siera. Saruna ar “Latvijas piena” vadītāju Anitu Skudru0

Foto – Karīna Miezāja

Nesen par Latvijas lauksaimniekiem piederošās piena pārstrādes rūpnīcas “Latvijas piens” līdzīpašnieku kļuva lielākais lauksaimnieku graudkopju kooperatīvs “Latraps”, kam patlaban pieder 33% uzņēmuma akciju. Pārmaiņas notikušas arī “Latvijas piena” vadībā – uzņēmumu aptuveni pusotru mēnesi vada ANITA SKUDRA. Ar viņu sarunājās žurnālisti Ivars Bušmanis, Uldis Graudiņš un Gundega Skagale.

– Līdz šim pārdevāt alu (“Aldarī”), benzīnu (“Statoil”), šokolādi (“NP Foods”). Patlaban pienu. Kas ir garšīgākais?

– Visi ir šķidrumi (smejas). Es esmu no laukiem, no Tukuma rajona Džūkstes. Lauku darbus man ierādīja mans vecotētis un vecomāte, tieši tā viņus saucu visu mūžu. Viņi bērnībā mani bieži pieskatīja, jo mamma ļoti daudz strādāja. Kūtī bija govis, cūkas. Vecomāte bija no dziļiem Latgales laukiem, no Dagdas. Vecotētis bija no Dobeles, gruntīgs vīrs, kolhoza priekšsēdētājs Vilis Šubēvics. Viņš bija tāds cilvēks, kuram aizejot visi viņu pieminēja ar ļoti labu vārdu pat tad, kad kolhozu ēra sen bija beigusies. Kad augu, vecotēvs aizvien atgādināja, cik svarīga ir izglītība – esmu pirmā no mūsu lielās dzimtas, kam ir augstākā izglītība.

Beidzu Lauksaimniecības universitātē Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, esmu inženiere tehnoloģe, vēlāk ieguvu arī maģistra grādu biznesa vadībā. Nekad neesmu tik daudz mācījusies kā Lauksaimniecības universitātē un nekad agrāk tik intensīvi neesmu strādājusi kā “Latvijas pienā” patlaban.

– Strādājāt pie lietuviešiem, zviedriem, norvēģiem. Tagad esat saimniece latviešu uzņēmumā. Salīdzinājums?

– Svarīgākais, ko gribu pateikt, esmu lepna par to, ko Latvijas zemnieki paveikuši, “Latvijas pienu” uzceļot, un man tagad ir tā milzīgā atbildība uzņēmumu attīstīt. Salīdzinājums? Man ļoti žēl, ka latvieši bieži… kā vēji pūš, tā viņi iet. Mums nedaudz pietrūkst lietuviešu spītīguma. “Latvijas piens” ir visemocionālākā darba vieta. Agrāk nebiju redzējusi nevienu īpašnieku vaigā, šeit redzu.

– Tiešām visus? Četrsimt zemniekus?

– Regulāri dodos uz zemnieku saimniecībām, jau vairāk nekā 20 saimniecības esmu apmeklējusi. Esmu runājusi mazajās un lielajās sapulcēs. Kooperatīva “Dzēse” lielajā pilnsapulcē stāvēju aptuveni 130 zemnieku priekšā. Tiekos ar zemniekiem tāpēc, ka man ir jāsajūt, ko viņi domā un jūt. Piena ražošanā viņi ir pieredzes bagāti, bet kā īpašniekiem uzņēmuma attīstīšanā pieredze vēl tikai veidojas.

– Ko zemnieki no jums šajā grūtajā laikā gaida?

– Ja nerunājam par piena cenu, kas ir vissvarīgākais, tad viņi cer uz stabilitāti. Zemnieki ļoti labi saprot šā brīža situāciju, un šis viņiem nav pirmais pārbaudījums. Viņi “Latvijas piena” vadībā vēlas pretim redzēt cilvēku, kas uzņemsies atbildību un apņēmies strādāt un kalpot viņiem. “Latvijas piens” viennozīmīgi būs sekmīgs uzņēmums. Ja es to nesaskatītu, tad nebūtu šeit, tāpat arī mūsu jaunie investori – kooperatīvs “Latraps”, kas saskatīja nākotnes iespējas.

– Ko šajos laikos varat viņiem solīt?

– Es solu, ka darbošos soli pa solim. Ejam iekšā jaunos tirgos. Zviedrija līdz šim bija ļoti slēgts tirgus, tomēr nupat pirmās kravas ar sieru aizsūtījām uz Zviedriju. Turpmāk plānojam 40 – 50 tonnas mēnesī. Tas ir veiksmes stāsts, jo divos mēnešos iegājām šajā tirgū ar “Gouda”, “EDAMER” sieru un “Sniega bumbām”. Sūtīsim arī uz Īriju un Somiju. Mēs nepiedāvājām viszemāko cenu, tomēr visaugstāko cenu nevaram dabūt nevienā tirgū. Embargo ir nostrādājis ne tikai vietējā tirgū, bet arī biržā, kur cenas, var teikt, nogāzās, nevis nokrita.

– Ja biržas cenas krīt, kāpēc pārdodat ne tik lēti?

– Skandināviem ir svarīga kvalitāte un zīmols. “Trikātas” zīmols Latvijā iztur abus šos kritērijus, tāpēc Zviedrijas tirgū esam ar savu, nevis privāto zīmolu. Uzņēmuma attīstības stratēģija paredz arī attīstīt “Trikātas” zīmolu.

– Ir taču arī zīmols “Pats”, ar kuru veikalos tika marķēts siers!

– Manuprāt, neuzrunā tā dizains. Kaut stāsts tajā ir, tomēr pasniegšanas veids ir ļoti primitīvs. Ar laiku mums noteikti ir vajadzīgs “Latvijas piena” zīmols.

– Uzņemoties šā uzņēmuma vadību, esat uzņēmusies to, ko gaidīja no jūsu priekšgājēja. Proti, viņam bija uzdots tikt vaļā no valsts galvojuma.

– Tas jādara tāpēc, ka valsts galvojums darbību neatvieglo. Procentos vien pērn samaksājām vienu miljonu eiro. Tā ir ļoti liela nauda tik jaunam uzņēmumam. Tāpēc “Latvijas piens” vasaras sākumā runāja ar vairākām bankām par iespēju pārkreditēt aizdevumu. Šobrīd, kad arī “Latraps” investējis uzņēmumā, bankas kļuvušas atvērtākas sarunām, tāpēc ir pamats teikt, ka iecerētais izdosies.

Savukārt uzņēmumā mums vajag vispirms stabilizēt situāciju ražošanā, pārstrukturizēt un efektivizēt procesus. Patlaban industriālo produktu ražošana “Latvijas pienā” ik mēnesi veido 85 – 90%, zīmolu siera īpatsvars ir 10 – 15%, ar šādām ražošanas proporcijām, var teikt, stāvam uz vienas kājas. Mūsu uzdevums ir to mainīt, sabalansējot proporcijas. Divus gadus strādājošs uzņēmums ir tikpat kā divus gadus vecs bērns, kam jāapgūst podiņmācība, vēl nāk zobiņi. Ar jaunu uzņēmumu ir tieši tas pats. Veidosim attīstību tā, lai nākotnē vieglāk pieveikt lielākas vai mazākas krīzes, lai mums ir produktu portfelis, ko piedāvāt atšķirīgos eksporta tirgos.

– Vai jūsu nosauktā proporcija starp piena koncentrātu un sieru izveidojās tāpēc, ka sieru nespējat tik daudz ražot vai ka nav kur uzglabāt?

– Spējam ražot sieru vairāk. Proporcija izveidojās tāpēc, ka pērn ar industriālajiem produktiem varēja ļoti labi pelnīt. Visi darījumi notika ar priekšapmaksu. Uzņēmumam tas bija nemitīgs skrējiens, lai tiktu pie apgrozāmajiem līdzekļiem. Nevar teikt, ka vadītāji nedomāja par nākotni. Rūpnīcas būvniecībā paveiktais ir Triju Zvaigžņu ordeņa vērts. Patlaban ir pilnīgi skaidrs, ka vairāk jāražo produkti ar augstāku pievienoto vērtību, gatavais produkts. Industriālie produkti ir tikai izejviela. Mūsu uzdevums tātad ir ražot vairāk siera.

– Vai agrāk ražoto sieru izpirka?

– Sieru ražojam atbilstoši klientu pieprasījumam. Jauno iekārtu apgūšanai un jauno sieru ražošanai vajag laiku. Patlaban redzam, ka jaunais “Maasdam” siers ir sācis uzvaras gājienu. Nebijām sapratuši, ka sieram ar amoliņu būs tik liels pieprasījums. Ar katru ražošanas partiju šo sieru ražojam vairāk, tomēr aizvien tā nepietiek. Cilvēki šo sieru ir iemīlējuši.

– “Latvijas pienam” bija iecere būvēt arī jaunu glabātavu. Tās nav, un sieru nav kur glabāt. Vai tāpēc veikalos ir tikai divus mēnešus noturēts siers?

– Nē, katrai siera šķirnei ir savs nogatavināšanas laiks un līdz ar to arī gatavības laiks. Ir gan mēnesi, gan divus, gan arī astoņus mēnešus gatavināts siers. Par noliktavām runājot, jā, viens no “Latrapa” ieguldījumiem būs glabātavas paplašināšanā. Šobrīd aktuāls ir jautājums, vai esošajās glabātavās sieru racionāli izkārtojam.

– Vēl par “Latrapa” naudas ieguldījumu. Kur būs tā izmantojums?

– “Latrapa” ieguldījums ir pierādījums, ka spējam piesaistīt investīcijas, turklāt tas ir vietējais kapitāls. “Deg” vairākās vietās. Noteikti vairāk jāražo siers. “Sniega bumbas” ir mūsu unikālais produkts, kam nav līdzīgu, tāpēc varam to piedāvāt jebkurā tirgū. Tas var patikt gan indiešiem, gan arī ķīniešiem, kas patiesībā sieru nesaprot. Zviedri arī šo produktu atzina par labu. Tāpēc ar ieguldījumu mūsu ražošanas jaudas ir jāpalielina.

Jau minēju glabātavas, tās jāpaplašina. Piena pieņemšanas bloks arī ir jāpaplašina.

– Cik lielas kredītprocentu summas maksājat valstij?

– Piecus procentus.

– Cik daudz no bankas aizdevuma vēl ir jāatdod?

– No septiņiem miljoniem atlikuši pieci miljoni eiro.

– Ko darīsiet, kad būsiet stabilizējuši ražošanu?

– Jādomā par jaunajiem produktiem. Mēs vēl neesam izmantojuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes potenciālu. Ja neskaita “Aldari”, kur darbojos agrāk, nekur citur ar studentiem nevēlas krāmēties.

Es saviem kolēģiem par lielu izbīli teicu: sadarbosimies ar augstskolām un strādāsim ar studentiem. Mācīsim viņus tāpēc, ka no turienes varēsim dabūt jaunos darbiniekus. Vai atceraties sevi, kad bija vajadzīga prakse un nevienam nebijāt vajadzīgi? Tikai tāpēc, ka “Aldaris” mani paņēma, man ir tik milzīga lojalitāte pret Latvijas ražojošajiem uzņēmumiem. Lojalitāti var iegūt tad, kad atļauj darboties. Uzņēmumam, esot Jelgavā, mēs neizmantojam iespēju.

– Vai piena pietiks?

– Ja jautā man, es atbalstu atvērtu kooperatīvu, kur mēs laipni aicinām ikvienu vietējo zemnieku ar savu pienu, lai mūsu rūpnīca varētu ražošanu arvien palielināt. Es nenāku no piena biznesa, man nav aizspriedumu, ar ko darboties. Saku mūsu īpašniekiem – mums vajag Latvijā ražoto pienu. Esam ieinteresēti mūsu paplašināšanā.

– Jūsu ieceres izklausās rožainas.

– Tas ir jautājums par ticību. Manā stilā nav žēloties par grūtībām un stāstīt, ka zeķes cauras un ka nav maizes, ko ēst.

– Vai tad zeķes ir cauras?

– Lai tie caurumi nerastos, mēs patlaban ražošanā mainām plānus ik dienu atkarībā no tā, kuram produktam ir vislabākā cena, lai noķertu kaut 10 eiro centus vairāk.

Patlaban ir vien grūts laiks, kārtējais piena nozarē. Nu jau saprotam, ka tas cikliski atkārtojas. Jautājums: cik mēs būsim gatavi nākamajai piena krīzei? Izskatās, ka esošajai tomēr nebijām gatavi.

– Cik patlaban maksājat par pienu?

– Es nevaru pateikt, cik tieši saņem zemnieku saimniecība, jo mēs par pienu maksājam kooperatīvam. Tas tālāk maksā zemniekam atkarībā no lojalitātes, pārdotā piena daudzuma un kvalitātes. Zinu, ka maksājam mazāk nekā zemnieku noteiktais izdzīvošanas minimums.

– Tikšanās laikā zemnieki jums noteikti pārmet tik zemu cenu.

– Protams, viņi ar milzu cerībām un gaidām acīs man vaicā – kad un kā jūs maksāsiet? Es atbildu: kad situācija tirgū stabilizēsies – tai ir jāstabilizējas – un cena kāps, tad mēs nekavēsimies ne mirkli, piena iepirkuma cenu celsim uz augšu. Es viņiem saku: rūpnīca arī ir jūsu īpašums, kas ir naudas ieguldījums, patlaban ir laiks, kad jūs ieguldāt naudu. Mēs vienkārši nevaram atļauties maksāt vairāk tāpēc, ka mūsu produkti tirgū un biržā maksā tik, cik tie maksā, un rūpnīca ir divus gadus veca! Ar milzīgām amortizācijas izmaksām un visam klāt vēl ar valsts galvojuma procentiem.

– Ja piena iepirkuma cena nokritās par 40%, kāpēc veikalā siers nemaksā par 40% lētāk?

– Pienu šim sieram mēs nopirkām par agrāko dārgo cenu. Siers ir septītais neizdevīgākais piena produkts. Ir jāiegulda un jāiesaldē nauda, kamēr produktu pārdod.

– Kā attīstās piensaimniecība?

– Noteikti izturēs visgudrākie, stratēģiski domājošie, iespējams, arī tie ražotāji, kam kaut kādā mērā uzsmaidīs veiksme. Būs arī saimnieki, kas neizturēs. Jau patlaban izkauj govis. Šie saimnieki pārstrukturizēsies uz gaļas ražošanu vai uz citu nozari. Lielražotāji, manuprāt, attīstīsies aizvien vairāk, mazie ražotāji, ja spēs kooperēties un mainīties ar informāciju, ar zināšanām, arī noteikti izdzīvos.

Redzu, ka Kurzemē kooperatīvā “Dzēse” arī mazās saimniecības ļoti veiksmīgi darbojas. Tātad arī tām ir izaugsmes iespējas. Jautājums ir par pašiem cilvēkiem un par ticību – vai viņi spēj ticēt labajam iznākumam un darboties, turklāt aizvien labāk? Noteikti lielie ies uz priekšu, gudrie mazie ražotāji arī attīstīsies, bet būs arī saimnieki, kas no tirgus aizies. Šī krīze šo procesu paātrinās. Kas paliks tirgū, iznāks no krīzes stiprāki.

– Jūs sakāt, ka gudrais – nevis lielais vai mazais – zemnieks paliks tirgū. Kas ir gudrs?

Saistītie raksti

– Svarīgi, vai ganāmpulkā ar septiņām govīm par dzīvnieku pirkumu ir vēl jāatmaksā aizdevums. Vai kredītprocenti spiež pie sienas? Jautājums ir arī par saimnieka spēku un varēšanu. Mēs bijām saimniecībās ar septiņu un 12 govju ganāmpulku. Secinājām, ka vecāka gadagājuma cilvēki neredz īstu piepildījumu savam darbam, jaunie ir darbos citā valstī. Bet esmu bijusi arī saimniecībās pie jaunām ģimenēm ar maziem bērniem, kur redzu, ka viņi mīl šo darbu. Viņi saka – ir pārskatījuši personiskos tēriņus un menedžmenta lietas. Šie saimnieki atliek, piemēram, kūts pārbūvi vai kādu mazāk svarīgu pirkumu vai darba veikšanu uz vēlāku laiku. Jautājums ir arī par to, cik līdz šai krīzei zemnieki bija saimnieciski, vai visu līdz pēdējam ieguldīja ražošanā, neatstājot rezervi, vai arī kaut ko ietaupīja nebaltai dienai.

– “Latvijas pienam” jau arī nav rezerves.

– Milzīgs darbs ir ieguldīts rūpnīcas izveidošanā. Es pat nespēju iedomāties, ka varēja būt tādas peripetijas! “Latvijas piens” ir Latvijas zemnieku uzņēmums. Tā ir vērtība, ko latvieši ir spējuši izveidot. Spējuši apvienoties un uzbūvēt rūpnīcu, kurai ir jāstrādā. Lai visas stiprās latviešu dievības un arī pašu spēks, prāts, ticība un darba tikums mums stāv klāt. Skaidri zinu, bez pašu darba nekādas dievības nepalīdzēs.

LA.lv