Kultūra
Teātris un kino

Kino vecmeistars Rolands Kalniņš: Lai tauta prastu svarīgos jautājumos vienoties 1


Rolands Kalniņš
Rolands Kalniņš
Foto – Valdis Semjonovs

Režisoram Rolandam Kalniņam šogad dubultjubileja – pašam apritēja 95, bet darbam kino – apaļi 70. Piekritis intervijai, viņš uzreiz teic, ka nav īpaši runīgs un nevēlas arī, ka viņu dēvē par kino leģendu: “Man liekas, mēs šodien par bieži lietojam vārdu “leģenda”. Godīgi veikt uzticētos pienākumus nav varoņdarbs, bet gan katra cilvēka pienākums.”

– Un tomēr – ne jau katram gadījies piedzīvot visu to, ko jums: karu un auksto karu, Latvijas neatkarības zaudēšanu un atgūšanu.

R. Kalniņš: – Šajā garajā laika posmā esmu piedzīvojis ticību, apjukumu, neaizsargātību, Atmodu, vilšanos un cerību. Dzīve ir pretrunīga, interesanta un kārdinoša. Ja spēšu par sevi gādāt un nebūšu par apgrūtinājumu citiem, esmu ar mieru dzīvot tik ilgi, kamēr Pēteris atļaus.

– Lasot par vēsturi, man palaikam šķiet – cilvēkiem kā sugai ik pa brīdim nepieciešams haoss.

– Varbūt tādēļ, lai tā neiestigtu pašapmierinātībā? Mani satrauc alkatība un varaskāre. Tieksme labi pelnīt, izjust dzīves komfortu nenozīmē, ka jārauš viss, kas pa rokai. Pārliecība, ka ar naudu var panākt visu, – domāju, tā pēc kāda laika pazudīs. Ceru, sabiedrības spiediens panāks, ka negodīgi iegūto līdzekļu “varoņi” ar laiku mazināsies. Diemžēl tas iespējams tikai tālā, tālā nākotnē.

– Zināt, ko atcerējos šajā brīdī? Vienu jūsu varoni, kurš teica: “Es biju varens – un būšu.”

– Laikam jau šajā pasaulē tā iegrozījies, ka mūsu dzīvi nenosaka cilvēku vairākums, bet gan ļoti ierobežots skaits. Diemžēl nedominē vēlme pasauli padarīt labāku, bet zibeņo skaudība, alkatība. To mutuļi atņem spēku attīstībai. Bet citādi dzīve ir laba.

– Tā kā pieminēju “Cepli”, pajautāšu: vai taisnība, ka kino esat palicis gandrīz nejauši?

– 1947. gadā, kad “Ļenfiļm” paviljonā uzņēma filmu “Mājup ar uzvaru”, man kā tā sauktajai klapītei bija liela darba slodze. Latvijā filmējām dabas objektus, man vajadzēja sēdēt uzņemšanas istabā un visu dienu gaidīt norādījumus, kādi aktieri jāatbrīvo no mēģinājuma, lai viņi nākamajā dienā būtu uzņemšanas grupas rīcībā… Ne darbs, bet tāda nīkšana vien bija. Pēc “Mājup ar uzvaru” pabeigšanas iestājās dīkstāve. Man kļuva garlaicīgi, un iesniedzu atlūgumu. Bet studijas direktors Pauls Jankovskis teica: “Nesteidzieties, mazliet vēl pacietieties.” Pēc vairākiem mēnešiem sākās darbs pie filmas “Rainis”, man uzticēja režisora asistenta pienākumus, biju aizņemts no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā. Slodze un darbošanās mutulis man patika – jutu, ka neesmu tikai skrūvīte, bet mans darbs vajadzīgs filmas tapšanai

– Studijas vadītājs tātad juta talantu, ko vērts pieturēt.

– Režisora palīga darbs nedod iespēju ieraudzīt dotumus, kas nepieciešami režisora profesijai. Jankov­ska dzīves pieredze atļāva saprast, ka darbiniekam var būt posms, kas jāpārvar, un darbs atkal saistīs. Jankov­skim bija īpašības, kas radīja uzticību. Es varēju ieiet pie viņa kabinetā un palūgt, lai aizdod naudu. Viņš bija atklāts un taisnīgs. Bijis Komunistiskās partijas biedrs, kas strādājis pagrīdē, vēlāk dabūjis pērienu no paša partijas, bet saglabājis cilvēciskumu, nevairījās pieņemt darbā cilvēkus ar šaubīgu biogrāfiju.

– Jums gan izdevās ne vienā, ne otrā pusē nenostāties.

– Neesmu nevienas sabiedriskas politiskas organizācijas biedrs, esmu bijis tikai vilcēnos un skautos, tas manī iezīmējis dažas rakstura īpašības, dzīves izpratni. Biju kultūras darbinieku arodbiedrības biedrs, pat vairākus gadus vadīju Rīgas kinostudijas arodorganizāciju. Kinostudijā esmu piecas reizes aicināts iestāties partijā. Vienmēr esmu atteicies. Es nevaru veikt norādījumus, ja tie nav man pieņemami. Vēl joprojām esmu Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs. Nedrīkst cilvēkam uzspiest, kas viņam svešs, pat vadoties pēc vislabākajiem nodomiem.

– Bet jums tomēr tieši profesionālajā darbā nācās saskarties ar to, ka griba tika uzspiesta un filmas nācās nolikt malā.

– Ne vienmēr esmu spējis aizstāvēt savu skatījumu. Mēs ļoti gribējām, lai filma “Akmens un šķembas” ierauga ekrānu, tādēļ tā pārtapa par “Es visu atceros, Ričard” ar Arvīda Griguļa prologa tekstu un dzeju bunkurā. Filmā “Elpojiet dziļi!” (“Četri balti krekli”) nepadevos kompromisa piedāvājumam. Manī nav dusmu par aizliegumu. Pirmajā mirklī bija sāpīgi, bet tad sapratu, ka es un aizliedzēji dzīvojam konkrētā laikā. Tad jau varbūt pats esmu vainīgs, bet pārkāpt savai pārliecībai pāri ne varēju, ne gribēju.

– Tā nu sanācis, ka jūsu ikoniskākā filma, kuru visbiežāk citē, ir tieši “Ceplis”…

– Filmas tēlu sistēma, izvēlētā stilistika un attēlu risinājums, manuprāt, ļauj uztaustīt arī to stīgu, kas svarīga mūsdienu skatītājam. Kapitālisms atgriezās, un cilvēki jau nav mainījušies.

– Ar kuriem aktieriem jums bijis vispatīkamāk, vislabāk sastrādāties?

– Es cienu ikviena aktiera personību. Izvēloties lomas atveidotāju, cenšos sadarboties ar tiem aktieriem, kuru cilvēciskā būtība neatbilst tēla kodolam. Tad aktieriem interesantāk strādāt un skatītājiem negaidītāks atklājums. Uzskatu, ka aktierim jābūt atveidotā tēla līdzautoram, līdzrežisoram. Paldies Dievam, man nav gadījies sastapties ar slinkiem aktieriem. Varbūt vairāk esmu iepazinis Eduardu Pāvulu, Dinu Kupli, Regīnu Razumu, Līgu Liepiņu, Uldi Pūcīti, Helgu Dancbergu. Paulu Butkēviču, Veltu Straumi, Oļģertu Kroderu, Arnoldu Liniņu. Ar aktieriem labi sapratos, radošu konfliktu nebija. Ja aktieris nav tikai izpildītājs, bet līdzrežisors, tad var viņam piedot arī kādu vājību, aizraušanos. Nedrīkst aktieri pazemot, bet sapurināt gan. Pāvuls diezgan ilgi nevarēja uztvert Cepļa domāšanu, iekšējo rīcību, viņā vēl dzīvoja Ērmanītis. Lai izsistu no labsirdīgā smējēja, bija jāaizskar viņa pašcieņa. Uzaicināju Gunāru Cilinski pamēģināt Cepļa kungu. Pāvuls spēlētu Nagaini. Uzfilmējām Cilinski, bet Pāvuls pēkšņi atteicās. Bija aizskarts viņa pašlepnums. Cilinskis un Pāvuls grimētavā mani strostēja, bet Pāvuls vēlāk atzina, ka esmu rīkojies pareizi. Es negribēju viņu aizvainot, bet atraisīt iekšējās iespējas.

– Jūs turpināt sekot latviešu jaunajam kino. Kas jums šķitis interesantākais no pēdējā laikā redzētā?

– Renāra Vimbas filma “Es esmu šeit”, jo bez tā, kā atsedzas tēli, kādas ir to savstarpējās attiecības, mēs filmā sajūtam arī laiku un sociālo vidi. Saista arī Jura Kursieša “Modris”, Jāņa Nor­da “Mammu, es tevi mīlu” un Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatorija”. Visiem šīsdienas režisoriem ir ko teikt, viņi nav vienaldzīgi, nav sažņaugti, pašcenzūras nomākti. Viņi ir iekšēji brīvi, atklāti. Ar nepacietību jāgaida Latvijas simtgades filmas. Mūsu kino veidojas uz stabiliem pamatiem, un es domāju, tur liels nopelns Nacionālā kino centra vadībai, kas redz mūsu kino attīstības ceļu ilgtermiņā.

– Skatos: jums televīzijas programmā atzīmēti raidījumi, kas jānoskatās…

– Es galvenokārt skatos politiskos raidījumus – tā ir mūsu dzīve, bez politikas nevar. Nepiedodami, ka cilvēki neaiziet balsot. Ko tu čīksti, ja pats neiesaisties? Daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir niķis – ievēl, un jau nākamajā dienā kladzina, ka Saeima ir slikta. Kā var vērtēt deputātu vai ministru darbu, ja viņi vēl nav pastrādājuši?! Un vai mēs paši esam darījuši visu, lai likumdevēji un izpildvara varētu labi strādāt? Mēs tikai prasām, prasām, prasām, bet vai esam vienmēr samaksājuši nodokļus, vai neesam padevušies aplokšņu algām? Slikti, ka mēs savus pienākumus neveicam, tikai prasām.

Valsts līmenī, domāju, mūsu lielākā nevarība vai nevēlme ir pārkāpumu pierādīšana. Un, ja izšķērdība vai nolaidība nav pierādīta, tad nav ko sodīt, un tādēļ rodas sajūta, ka vairākums amatpersonu ir korumpētas.

Nupat bija pašvaldību vēlēšanas, man šķiet, daudzās partiju programmās par daudz akcentēta sociālā palīdzība, nevis pilsētu vai lauku attīstības redzējums. Kad nav attīstības, tad jau nav arī naudas.

– Nākamgad Latvijai aprit apaļi simts gadi. Ir skaidrs, ka pa gadu nekādi pozitīvi brīnumi nenotiks. Tomēr – kādu jūs gribētu redzēt Latviju nākamajos simt gados? Kam būtu jāmainās?

– Pirmkārt, vajag izanalizēt mūsu valsts atjaunošanas procesu. Man liekas, tajā bijušas kļūdas, un, ja pamats ielikts nepareizi, tad labs rezultāts ne ar kādu lāpīšanu nav iespējams. Kaut vai tā pati privatizācija – var teikt, ka visiem bija vienādas iespējas, bet tā nebija, tieši ar to sākās sabiedrības šķelšanās bagātajos un maznodrošinātajos. Šodien to vairs nevar izlīdzināt.

Saistītie raksti

Es gribētu, lai tauta prastu ļoti svarīgos jautājumos vienoties. Negribu, lai globalizācijas aizrausmē pamazām izzustu latviešu tauta, tās identitāte, valoda un kultūras savdabība. Nenoniecināsim sevi, mūsu tautasdziesmās, pasakās un ticējumos ir vērtības, kas svarīgas visai cilvēcei. Ir pretruna starp tautas pašnoteikšanās tiesībām un globalizāciju, kas aicina visiem kļūt par pasaules pilsoņiem. Vai mūsu tautas – jebkuras tautas – garīgās vērtības nav jāsaglabā? Pārlaposim Aleksandra Grīna rediģētos Pasaules vēstures sējumus. Cik daudz mazo tautu un to valodas ir izzudušas lielo tautu interešu dēļ. Globalizācijā lielās tautas, lielās valstis nodara pāri mazajām: aizbrauc prasmīgākās rokas, gaišākie prāti. Ceru, ka politiķi un valstsvīri nepieļaus, lai globalizācija kļūtu par Bābeli.

Galerijas nosaukums
LA.lv