Mobilā versija
+23.9°C
Jēkabs, Žaklīna
Otrdiena, 25. jūlijs, 2017
14. jūnijs, 2017
Drukāt

Kino vecmeistars Rolands Kalniņš: Lai tauta prastu svarīgos jautājumos vienoties (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Režisoram Rolandam Kalniņam šogad dubultjubileja – pašam apritēja 95, bet darbam kino – apaļi 70. Piekritis intervijai, viņš uzreiz teic, ka nav īpaši runīgs un nevēlas arī, ka viņu dēvē par kino leģendu: “Man liekas, mēs šodien par bieži lietojam vārdu “leģenda”. Godīgi veikt uzticētos pienākumus nav varoņdarbs, bet gan katra cilvēka pienākums.”

– Un tomēr – ne jau katram gadījies piedzīvot visu to, ko jums: karu un auksto karu, Latvijas neatkarības zaudēšanu un atgūšanu.

R. Kalniņš: – Šajā garajā laika posmā esmu piedzīvojis ticību, apjukumu, neaizsargātību, Atmodu, vilšanos un cerību. Dzīve ir pretrunīga, interesanta un kārdinoša. Ja spēšu par sevi gādāt un nebūšu par apgrūtinājumu citiem, esmu ar mieru dzīvot tik ilgi, kamēr Pēteris atļaus.

– Lasot par vēsturi, man palaikam šķiet – cilvēkiem kā sugai ik pa brīdim nepieciešams haoss.

– Varbūt tādēļ, lai tā neiestigtu pašapmierinātībā? Mani satrauc alkatība un varaskāre. Tieksme labi pelnīt, izjust dzīves komfortu nenozīmē, ka jārauš viss, kas pa rokai. Pārliecība, ka ar naudu var panākt visu, – domāju, tā pēc kāda laika pazudīs. Ceru, sabiedrības spiediens panāks, ka negodīgi iegūto līdzekļu “varoņi” ar laiku mazināsies. Diemžēl tas iespējams tikai tālā, tālā nākotnē.

– Zināt, ko atcerējos šajā brīdī? Vienu jūsu varoni, kurš teica: “Es biju varens – un būšu.”

– Laikam jau šajā pasaulē tā iegrozījies, ka mūsu dzīvi nenosaka cilvēku vairākums, bet gan ļoti ierobežots skaits. Diemžēl nedominē vēlme pasauli padarīt labāku, bet zibeņo skaudība, alkatība. To mutuļi atņem spēku attīstībai. Bet citādi dzīve ir laba.

– Tā kā pieminēju “Cepli”, pajautāšu: vai taisnība, ka kino esat palicis gandrīz nejauši?

– 1947. gadā, kad “Ļenfiļm” paviljonā uzņēma filmu “Mājup ar uzvaru”, man kā tā sauktajai klapītei bija liela darba slodze. Latvijā filmējām dabas objektus, man vajadzēja sēdēt uzņemšanas istabā un visu dienu gaidīt norādījumus, kādi aktieri jāatbrīvo no mēģinājuma, lai viņi nākamajā dienā būtu uzņemšanas grupas rīcībā… Ne darbs, bet tāda nīkšana vien bija. Pēc “Mājup ar uzvaru” pabeigšanas iestājās dīkstāve. Man kļuva garlaicīgi, un iesniedzu atlūgumu. Bet studijas direktors Pauls Jankovskis teica: “Nesteidzieties, mazliet vēl pacietieties.” Pēc vairākiem mēnešiem sākās darbs pie filmas “Rainis”, man uzticēja režisora asistenta pienākumus, biju aizņemts no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā. Slodze un darbošanās mutulis man patika – jutu, ka neesmu tikai skrūvīte, bet mans darbs vajadzīgs filmas tapšanai

– Studijas vadītājs tātad juta talantu, ko vērts pieturēt.

– Režisora palīga darbs nedod iespēju ieraudzīt dotumus, kas nepieciešami režisora profesijai. Jankov­ska dzīves pieredze atļāva saprast, ka darbiniekam var būt posms, kas jāpārvar, un darbs atkal saistīs. Jankov­skim bija īpašības, kas radīja uzticību. Es varēju ieiet pie viņa kabinetā un palūgt, lai aizdod naudu. Viņš bija atklāts un taisnīgs. Bijis Komunistiskās partijas biedrs, kas strādājis pagrīdē, vēlāk dabūjis pērienu no paša partijas, bet saglabājis cilvēciskumu, nevairījās pieņemt darbā cilvēkus ar šaubīgu biogrāfiju.

– Jums gan izdevās ne vienā, ne otrā pusē nenostāties.

– Neesmu nevienas sabiedriskas politiskas organizācijas biedrs, esmu bijis tikai vilcēnos un skautos, tas manī iezīmējis dažas rakstura īpašības, dzīves izpratni. Biju kultūras darbinieku arodbiedrības biedrs, pat vairākus gadus vadīju Rīgas kinostudijas arodorganizāciju. Kinostudijā esmu piecas reizes aicināts iestāties partijā. Vienmēr esmu atteicies. Es nevaru veikt norādījumus, ja tie nav man pieņemami. Vēl joprojām esmu Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs. Nedrīkst cilvēkam uzspiest, kas viņam svešs, pat vadoties pēc vislabākajiem nodomiem.

– Bet jums tomēr tieši profesionālajā darbā nācās saskarties ar to, ka griba tika uzspiesta un filmas nācās nolikt malā.

– Ne vienmēr esmu spējis aizstāvēt savu skatījumu. Mēs ļoti gribējām, lai filma “Akmens un šķembas” ierauga ekrānu, tādēļ tā pārtapa par “Es visu atceros, Ričard” ar Arvīda Griguļa prologa tekstu un dzeju bunkurā. Filmā “Elpojiet dziļi!” (“Četri balti krekli”) nepadevos kompromisa piedāvājumam. Manī nav dusmu par aizliegumu. Pirmajā mirklī bija sāpīgi, bet tad sapratu, ka es un aizliedzēji dzīvojam konkrētā laikā. Tad jau varbūt pats esmu vainīgs, bet pārkāpt savai pārliecībai pāri ne varēju, ne gribēju.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. ir tauta un ir pūlis…………vienoties? kā? visiem nokrist līdz pūlim? aliņš un halles, spēļu zāles un dirnēšana pie tv…………….
    sliņķis,kas nav audzināts līdz 3 g, nekad nebūs progresīvs, mauglis bija un paliks

Filmas "Četri balti krekli" piecdesmitgadē rādīs tās atjaunoto versiju27. jūlijā Rīgas Doma dārzā ar Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli / Elpojiet dziļi..." atjaunotās kopijas pirmizrādi noslēgsies brīvdabas kinoseansu programma "Četri balti vakari".
Draugiem Facebook Twitter Google+