Pianiste un dziedātāja Katrīna Gupalo: “Protams, ka es zinu, kas ir mīlestība!” 2
Labu laiciņu svētdienu vakaros LTV kanālā varēja vērot jaunos talantus, kas piedalījās klasiskās mūzikas konkursā “Radīti mūzikai”. Viena no dalībniecēm, kas sacentās par lielās balvas iegūšanu, bija pianiste un dziedātāja KATRĪNA GUPALO.
Viņa ir meitene ar cīnītājas raksturu, ņem likteņa grožus savās rokās un soli pa solim dodas pretim sapņa īstenošanai. Tāds iespaids man radās, tiekoties ar divdesmit trīs gadus veco mūziķi.
– Pieteicos konkursam tālab, ka vēlējos atbalstīt šo pasākumu. Nodomāju, cik labi, ka Latvijā tiek veidots klasiskās mūzikas raidījums. Varbūt tiem, kuri līdz šim nepievērsa uzmanību klasiskajai mūzikai, tagad, kad tā caur TV ekrānu ieplūst viesistabā, radīs interesi apmeklēt koncertus. Citi, iespējams, iedomājušies, ka jaunieši, kas spēlē klasisko mūziku, ir pārlieku nopietni, viņi ir atrauti no dzīves un caurām dienām sēž, ieurbušies notīs. Lūk, popmūziķi, tie gan ir atraktīvi! Taču šajā televīzijas konkursā skatītāji var pārliecināties, ka mēs neesam nekādi nūģi, – pasmaida Katrīna.
Uzvārds Gupalo liecina, ka mūziķei ir ukraiņu asiņu piejaukums. Viņas tētis bija ukrainis. Katrīna allaž jutusi īpašu vilkmi pret Ukrainu, viņai esot viegli saprasties ar ukraiņiem, tur jūtoties kā starp savējiem. Šķietot, ka tēva dzimtenē pat klavieres skan labāk, jo ir vairāk saules un siltuma.
Katrīna atzīst, ka viņas dienas aiziet strādājot, lai kļūtu par labu pianisti. Patlaban viņa mācās Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, divreiz gadā dodas uz Parīzi, lai piedalītos izcilā pianista Mihaila Voskresenska vadītajās meistarklasēs, bet pagājušajā rudenī, izturot lielu konkursu, iestājās Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.
– Šoruden sākšu mācīties, vēl tikai jāatrod līdzekļi studijām. Summa nav maza, par vienu mācību gadu jāmaksā 20 tūkstoši mārciņu. Nesen uzzināju, ka mani savā klasē uzņēmis profesors Kristofers Eltons, un tas man ir liels pagodinājums, – stāsta Katrīna.
Painteresējos, vai apdāvinātā jauniete savu muzikālo gēnu mantojusi no vecākiem.
– Neesmu uzaugusi mūziķu ģimenē, taču ģenētiski mūzikai ir liela nozīme gan no tēva dzimtas (ir tāds teiciens: “Ukrainā nedzied tikai slinkais!”), gan arī no mammas dzimtas – manas vecvecmāmiņas māsīca bija slavenā operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele. Varbūt kāds gēns nācis arī no viņas puses. Vecāki iepazinās Maskavā kursos. Mamma toreiz bija direktora vietniece zinātniskajā darbā muzejā Turaidā, tētis – zinātniskais direktors Kijevas pilsētas muzejā.
Pēc gada viņi apprecējās un sāka strādāt muzejā Korsuņā. Uz Latviju vecāki pārcēlās pēc Černobiļas traģēdijas, un, līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atdzimšanu, 1990. gadā piedzimu es, mani pat kristīja par godu šim faktam 4. maijā.
Kamēr biju maziņa, vecāki pelnīja naudu ļoti dažādos veidos – ražoja keramikas rotaslietas, tirgoja itāļu dziju, nodibināja zemnieku saimniecību, kur audzēja saknes, kviešus un miežus. Pēc kāda laika tētis aktīvi iesaistījās Ukraiņu diasporas darbībā, bija viens no Ukraiņu skolas dibinātājiem, savukārt mamma piedalījās dažādos ar teātri un muzeju saistītos darbos un projektos, pabeidza sociālo zinātņu maģistrantūru, vēlāk mācījās aktiermeistarību un sāka spēlēt Dramaturgu teātrī.
Arī es pabeidzu Dramaturgu teātra aktiermeistarības kursus, tādēļ varu brīvi justies uz skatuves, – stāsta Katrīna.
Viņa atceras, ka pirmās, ko dziedājusi, bijušas ukraiņu un latviešu tautasdziesmas.
– Vecāki pamanīja, ka man ļoti patīk dziedāt, tas arī padodas, tāpēc nolēma sūtīt mūzikas skolā, lai es apgūtu klavierspēli un varētu pati spēlēt pavadījumu uz klavierēm. Sākumā piedzīvoju vilšanos. Jāzepa Mediņa mūzikas skolā pateica, ka man neesot muzikālās dzirdes, ritma izjūtas, un budžeta grupā neuzņēma. Piedāvāja mācīties par maksu. To arī darīju, paralēli mācoties arī Franču licejā. Taču drīz vien klavierskolotāja saprata, ka spēju visu ātri apgūt un neesmu ar talantu apdalīta. Pirmajā klasē jau izvirzījos par labāko skolnieci. Mācoties 3. klasē, piedalījos konkursā “Talants Latvijai” un ieguvu 1. vietu. Aizbraucu uz pianistu konkursu Tallinā, un kāds no žūrijas tētim pateica – jūsu meitai jāmācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Tā es kļuvu par šīs skolas audzēkni, – pirmos soļus mūzikas apguvē atceras Katrīna.
Viņa neslēpj, ka pusaudzes gados bijis laiks, kad neviens ar viņu nav varējis tikt galā. Paveicies, ka viss labi beidzies.
– Mūsu trakulīgo kompāniju vienoja smagais metāls un citas izklaides. Es kavēju skolu, vecāki centās mani vest pie prāta, bet saprata, ka šis laiks jāizslimo un tas ir pārejošs. Labāk lai tas notiek agrāk nekā trīsdesmit gados. Pamazām man tas viss sāka apnikt. Lai tiktu vaļā no kompānijas, teicu – jāiet spēlēt klavieres. Tā jau laikam visiem ir – jo vairāk spēlē, jo labāk sanāk un gribas vēl vairāk spēlēt, – atzīst Katrīna.
Pienāca brīdis, kad viņa vēlējusies tikt skaidrībā, ko darīt – dziedāt vai spēlēt klavieres. Ko pamest, lai nedzītos pēc diviem zaķiem. Centusies sev iestāstīt, ka klavierspēlēšanā viņai nav talanta, viss panākts tikai ar darbu. Dziedāšanu viņa mācījusies pie deviņiem vokālajiem pedagogiem, apgūstot akadēmisko, popmūziku un džezu. Tad dzīvē iestājusies melnā svītra, viens pēc otra aizgājuši tuvi cilvēki – vecmāmiņa, tētis un tēta brālis. Katrīnai aiz sērām un skumjām vairs neko nav gribējies darīt. To zinot, bērnības draugs viņu uzaicinājis pie sevis uz Ameriku.
– Ņujorka mani pilnībā apbūra, tajā koncentrējusies milzu enerģija un visa ir tik daudz. Sapratu, nevienam par tevi nav nekādas daļas, ja pats ko neizdarīsi, tā būs tava problēma. Var teikt, ka Ņujorkā es pieaugu. Samierinājos, ka nekad vairs nebūs līdzās stiprā tēta, kas paņem mani aiz rokas un dod padomus. Atbraukusi mājās, izlēmu atgriezties Ņujorkā, lai mācītos džeza dziedāšanu. Sāku jau kārtot nepieciešamos dokumenus. Bet pēdējais skaņdarbs, ko bija paredzēts spēlēt, negaidīti mainīja visus plānus. Aleksan-dra Skrjabina 5. sonāte, kas ir sarežģīts, neparasts skaņdarbs, atklāja man, cik bezgalīgas ir klasiskās mūzikas iespējas – kā okeāna dzelme. Doma par džeza dziedāšanu un Ņujorku izplēnēja, – teica Katrīna.
Tomēr Katrīna pavisam atteikusies no dziedāšanas nav. Patlaban naudu viņa pelnot ar dziedāšanu, kas gan ir nestabils, toties patīkams darbs. Pirms pieciem gadiem viņa pievērsusies franču dziesmām un jau trīs gadus Francijas vēstniecības svinīgajās pieņemšanās, kas rīkotas par godu Bastīlijas ieņemšanai, dzied “Marseljēzu”.
Kad jautāju, vai mūziķe zina, kas ir mīlestība, viņa iesaucas: – Protams, ka zinu! Tā ir ārkārtīgi svarīga, lai mākslā kas notiktu. Es jau bērnudārza laikā biju iemīlējusies. Šīs jūtas dod enerģiju, vēlmi darīt visu labāk un vairāk. Satieku cilvēkus, kas saistīti ar mūziku, jo ikdienā vide nepārklājas. Apkārt daudz neslaistos, neeju meklēt laimi uz naktsklubiem. Domāju, katrs satiek to cilvēku, kurš tajā mirklī nepieciešams. Jo vairāk iegūst viens no otra kā personības, jo ilgākas attiecības. Man nav sveši arī pārdzīvojumi mīlestības dēļ, esmu daudz raudājusi, it kā tas būtu noticis pirmo un pēdējo reizi. Lai arī esmu pašpietiekama, tomēr kāpēc liegt sev laimi, ko var sniegt attiecības. Neuzskatu, ka tas ir slikti, ja šķiras. Slikti ir tad, ja negrib dzīvot kopā, bet tomēr paliek, jo baidās mainīt dzīvi, rutīnu, komforta zonu. Ja ķīmiskā iedarbība ir beigusies, attīstība un pilnveidošanās vairs nenotiek, jāprot izšķirties. Kamēr bērni mazi, jābūt abiem vecākiem, bet vēlāk jau var notikt visādi. Mani vecāki arī izšķīrās, bet es sapratu – tā tam jābūt, – teic Katrīna.
Kad risināmas kādas problēmas un māc izmisums, no kuras puses sākt šķetināt, tad, lai būtu priecīgāks prāts, Katrīna ķeras pie ēdiena gatavošanas, jo tur viss ir skaidrs. Receptes viņa izdomājot pati un gatavojot, vadoties pēc sajūtām. Piemēram, nopērk tītara kājas, veikalā ierauga brūkleņu ievārījumu, atceras, ka mājās ledusskapī ir sarkanvīns, un top tītars brūkleņu un sarkanvīna mērcē.
– Taču tagad man maksimāli daudz jāstrādā, jāmeklē iespējas, kā īstenot savu sapni – dzīvot un pelnīt sev iztiku ar to, ko daru uz skatuves, – uzsver Katrīna.
