Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. aprīlis, 2016
Drukāt

Ar varas vai naudas palīdzību? (1)

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Vecajās kapsētās ir daudzi nolauzti čuguna krusti un kapu kopiņas jau sen iegrimušas zemē.

Rīgā ir divdesmit kapsētu 300 hektāru platībā ar kopumā aptuveni 300 000 kapavietām. Pašvaldībā lēš, ka pamesti ir līdz pieciem procentiem jeb ap 15 tūkstošiem no visiem apbedījumiem. Jau vairākus gadus Rīgas pilsētas pašvaldība oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicē paziņojumus par nekoptajām kapavietām un par to iespējamo aktēšanu*.

Droši vien atbildīgajiem dienestiem šķiet, ka kultūrvēsturiskie un aprūpējamie pieminekļi aug kā sēnes pēc lietus un ka kādai citai, reizēm mītiskai varai vajadzētu par visu parūpēties. Protams, ja kaut kam ir īpašnieks, tad īpašniekam tas jāuztur. Bet ko darīt, ja bijušajam īpašniekam nav pēcnācēju? Rīgas domes saistošajos noteikumos rakstīts: “Ja trīs mēnešu laikā pēc sludinājuma publicēšanas (..) pie kapsētas pārziņa nav ieradies ne kapavietas uzturētājs, ne viņa pilnvarotā persona, līgums par kapavietas uzturēšanu tiek izbeigts. Kapavietas uzturēšanas tiesības izbeidzas, un kapavieta pāriet pašvaldības valdījumā.” Protams, jājautā: kas izlems, kuri būs tie aizgājēji, kurus apbedīs šajās sen aizmirstajās kapavietās? Vai to lems ar varas vai naudas palīdzību?

Citviet Eiropā kapsētas ir baznīcu pārraudzībā un, kaut arī daudzās kapsētās nav izcilu mākslas un kultūras pieminekļu, piemiņas vietas tiek regulāri koptas. Latvijā, kur jau izsenis ir stipra kapu kopšanas kultūra, tā turas uz dzīvē palikušo radinieku pleciem. “Pie kristietības kultūras pieder arī kopt mirušo cilvēku pēdas šajā zemē. Ja baznīcas nevēlas vai nevar, bet domei ir krīzes situācija, tad laikam visai sabiedrībai ir jāsaprot, ka no amnēzijas mēs varam nonākt pie tā, ka pazaudēsim daļu no savas identitātes,” tā pirms vairākiem gadiem LTV rosinātā diskusijā par Rīgas Lielajiem kapiem teica Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.

Vairākos paziņojumos Rīgas pilsētas pašvaldība likusi manīt, ka turpinās vispārēja kapu digitalizācija – tas būs saraksts, kurā ikviens varēs atrast gan visai tautai nozīmīgās, gan piederīgo kapavietas. Cik noprotams, daļējs līgums jau ir noslēgts ar interneta vietnes uzturētāju nekropole.info – vismaz kā tā atbalstītāji un partneri ir minēta arī Rīgas dome, Nils Ušakovs un An­dris Ameriks, kā arī atsevišķi Rīgas domes Mājokļu un vides departaments un Kapsētu pārvalde. Tiesa, “Nekropoles” izvirzītie vai, precīzāk, apskatāmie kritēriji nav īsti izprotami. Rīgas Raiņa kapos par ievērojamiem kultūras darbiniekiem šobrīd atzīti tikai četri – Rainis un Aspazija, ārsts Kārlis Blaus, pulkvežleitnants Voldemārs Ozols. Turpat netālu no Raiņa un Aspazijas atrodas dzejnieku Mirdzas Ķempes un Ērika Ādamsona piemiņas vieta, pāri pretī – piemineklis literātei un tulkotājai Elīnai Zālītei utt. Viņiem nebija pēcnācēju, kuri tagad varētu uzņemties rūpi par kapavietām – kas notiek tad, ja Mirdzas Ķempes granītā kaltā plāksne izšķobās?

Turpat netālu, Meža kapos, “Nekropolē” ievietotajā 38 ievērojamu kultūras darbinieku sarakstā nav ne komponista Arvīda Žilinska, ne mākslinieka Kondrāda Ubāna, ne dzejnieka Edvarta Virzas vārda. Atsevišķi no saraksta, ar konkrēti neminētu kapavietu Meža kapos rodams režisors Juris Podnieks. Pēc “Nekropolē” ievietotajām ziņām, kādās nezināmās kapsētās guldīti barikāžu laika varoņi operatori Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš.

Starp ievērojamiem kultūras darbiniekiem, kas atdusas Meža kapos, nav minēts ne pirmais Latvijas Nacionālā teātra režisors Aleksis Mierlauks, ne izcilā aktrise Berta Rūmniece, ne komponists un folklorists Jūlijs Sproģis… Nevienam no iepriekš pieminētajiem nav pēcnācēju, un kapu kopiņas izskatās pamestas daudzus gadus. Ko valstij un sabiedrībai vajadzētu darīt, ja Kapu pārvalde ir nolēmusi kapavietas aktēt? Ir taču iespējams, ka pārvaldes darbinieki nekad par šiem kultūras darbiniekiem nav dzirdējuši un nepratīs novērtēt pamesto kapu kopiņu kultūrvēsturisko nozīmi. Savukārt sludinājumus “Latvijas Vēstnesī” nav iespējams saprast. Tur ir tik vien kā skaitļu rindas.

Līdz Latvijas valsts simtgadei palikuši tikai divi gadi. Vecajās kapsētās ir daudzi nolauzti čuguna krusti, šur un tur pāraugušie dzīvžogi vairs neļauj saskatīt aizgājēju vārdus. Droši vien par Latvijas simtgadi atcerēsies arī Aizsaules dārzos. Viņi bija tie, kas toreiz cēla mūsu valsti. Tikpat nozīmīgi ir arī tie, kuri dzīvoja pirms tam. Jautājums – vai to izlemj politiķi, ierēdņi vai arī cilvēki, kuri atbild par mūsu tautas kultūras mantojuma tālāku saglabāšanu? Mūsdienu “google” meklētājā apzīmējumam “čuguna krusts” parādās attēlu saraksts ar krustiņiem, domātiem santehnikas caurulēm. Virtuālajā vidē čuguna krustam vairs nav kultūrvērtības.

* Aktēšana – darbību kopums, kurā ietilpst nekoptas kapavietas apsekošana.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paldies par rakstu!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+