Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

Ar vecmāmiņu mantojumu

zanek

– Starp manām spilgtākajām agras bērnības atmiņām ir šādas: pie augumam piemērota zema galdiņa es spēlēju pavāros. Viss, kā nākas, – trauki, priekšauts, salvetes un baltās cepures vietā galvā cukura tūta, – smejoties atceras liela uzņēmuma personāla vadītāja un korporatīvās komunikācijas pieskatītāja ZANE KILBLOKA.

 

Kuru no abām vecmāmiņām šajā rotaļā atdarinājusi, Zane pateikt nevarētu. Ar tēta mammu Elzu ģimene dzīvoja kopā ikdienā Rīgā, bet vasaras pagāja Baltezera zīmē pie mammas mātes Mildas.

Rīgas dzīvoklī bija liels galds, pie tā ģimene kopā vakariņoja, un to par Mazo vecmāmiņu sauktā Elza svinību reizēs saklāja tik skaisti, ka žēl ķerties pie ēšanas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā prestižākos mājturības kursus jeb Kaucmindi izgājusi, Elza Ameriks (bez uzvārda locīšanas, lūdzu!) visu mūžu ar lielu mīlestību grozījās pie pavarda visās nozīmēs. Ja Mazā cepa kādiem svētkiem kliņģeri, Zane drīkstēja pievienot mīklai rozīnes un droši bārstīt miltus uz lielajām koka platēm, kur pīrāgi skaisti uzrūga pirms šaušanas krāsnī un pēc tam atpūtās jau gatavi, brūni un smaržīgi. Kur Elza trakā deficīta gados dabūja dzeltenmaizei nepieciešamo safrānu?… Laikam jau darbojās Kaucmindes meiteņu sakari.

Vecmāmiņa Milda Stirna bez kādiem diplomiem no visas sirds vienkārši kalpoja savai mājai, ģimenei un dārzam. Viņai bija iedzimta skaistuma un, kā mūsdienās saka, spoža stila izjūta. Protams, arī Mildai padevās maltīšu gatavošana, un viņa tāpat ļāva Zanei dzīvoties pa virtuvi. Bez kādas dīdīšanas meitene ielāgoja pamatus un pusaudzes vecumā jau taisīja lielajiem kārtīgas pusdienas. Tās nebija klaušas, bet patīkams, īsts mīlestības darbs, ko viņa gribēja izvēlēties visam atlikušajam mūžam.

– Mamma atrunāja. Viņa teica, ka jāmācās kaut kas cits, jo pavārmākslu varēšu slīpēt, kad pašai būs vīrs un bērni. Šķita prātīgi. Aizgāju uz psihologiem, varu uzrādīt maģistra diplomu, – Zane palepojas. – No vecmāmiņām aizgūtās iemaņas šodien apzinos kā milzīgu vērtību. Jo līdztekus praktiskajām lietām viņas ikdienā rādīja, kāds prieka avots sievietei var būt mājas solis.

Bērnību atceroties, Zane tagad ļauj saviem dēliem mizot dārzeņus – puse darba gaitā tiek apēsta – un priecājas, ka septiņgadīgais Gustavs ar nazi jau veikli rīkojas, māk sev un jaunākajam brālim uztaisīt diezgan sarežģītas sviestmaizes. Taču vecmāmiņu atstātais mantojums ir bijis tik dzīvīgs, ka vienas ģimenes virtuvē tam daudz par šauru. Vispirms tas aizgāja pie draugiem, Zanei izpalīdzot mājas ballītēs ar idejām un pieliekot savu roku. Tad nāca brāļa sievas priekšlikums pagatavot uzkodas viņas uzņēmuma svinībās. Zanes cienasts bija ne vien garšīgs, bet arī ļoti pievilcīgs: kumosmaizītes tika apbrīnotas, lielītas un fotografētas.

– Darbā šī mana aizraušanās bija zināma, taču jutu kolektīvā strāvojam bažas, kad pieteicos gatavot cienastu plašam saietam, ko mūsu uzņēmums rīko gada sākumā. Vairāk nekā 400 cilvēku!… Un mēs ar draudzeni Baibu bijām divas barotājas, kam jāsagatavo 3700 maizītes septiņos veidos. Ir mikseri, blenderi, spiedes un veidnes. Bet lodītes no 10 kilogramiem ķirštomātiņu tik un tā grebām ar pašu rokām. Zanei sprikst acis, to visu atkal izdzīvojot.

Šāds apjoms nāca priekšā pirmoreiz. Taču ballītes ģimenes un draugu lokā ir ikdienas atsvaidzinājums, un Zane nav slinka sarūpēt pārsteigumus. Viņa uzskata, ka maltīte vispirms kārtīgi jāapdomā. Būtībā jāsacer kā stāsts – ar noteiktu secību un vēstījumā izmantotiem līdzekļiem. Ja paredzēti vairāki uzkodu veidi, viņa pat uzmet maizīšu skices. Tas palīdz sakārtot darbības gatavojot un pasargā no liekiem tēriņiem. Taupīga un lietpratīga saimniekošana bija svarīga Mazās vecmāmiņas Kaucmindē apgūta prasme. Milda Stirna to mācījās savā dzimtā. Bet labām zināšanām, kā redzam, piemīt nezūdamība – to balstot, Zane izmanto katru izdevību noklausīties kādu pavārmākslas lekciju vai pabūt kursos. Kādam nolūkam vēl, ja draugu viesībās un ārpus tām tik daudz uzslavu dzirdēts?

– Nu, patīk man tās lietas! – viņa saka. Ar to arī viss izteikts.

 

Vīramātes stāsts

Mums ir dzīvojamā māja un otrpus dārzam uzbūvēts atpūtas un viesību namiņš. Sestdienas vakarā pa gabalu redzēju turp aizejam dēlu kopā ar kādu meiteni. Skatos, svētdienas rītā viņš nāk pāri zālienam, rokā nesdams šķīvi, bet tajā kaut kas baltām mežģīnēm līdzīgs. “Zane tev sūta brokastis.” Skatos un saprotu – tās ir pankūkas, bet salocītas kaut kā īpaši un arī pūdercukurs mākslinieciski uzkaisīts. Jūtams gan cilvēka ķēriens, gan patikšana. Tā viņa man atsūtīja savu vizītkarti!…

 

No Zanes Kilblokas recepšu pūra

Kuskuss-ZKKuskusa salāti (izdodas vienmēr un labi garšo):

250 g kuskusa (rupjai mannai līdzīgi kviešu putraimi) uzlej vārošu ūdeni (1:2), samaisa, pievieno sāli, olīveļļu; labi atdzisušam piejauc 1 – 2 sasmalcinātus sarkanos sīpolus, 2 saspiestas ķiploka daiviņas, 1/2 neliela kraukšķību saglabājuša vārīta puķukāposta, 250 g saulē kaltētu tomātu ar visu tiem pārlieto eļļu, piparus; rotā ar pīniju vai ciedru riekstiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tunča krēms (var likt sāļajos groziņos, gatavot kumosmaizītes):Kanape1-zk

400 g konservēta tunča pēc eļļas notecināšanas sablendē kopā ar 200 g mīkstā siera (Filadelfijas), pievienojot 1 citrona miziņu un sulu, sāli un piparus pēc garšas; dekorēšanai izmanto sasmalcinātu sarkano sīpolu, maurlokus un kaperus.

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+