Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. novembris, 2015
Drukāt

Ar vēlmi cildināt Latviju. Saruna ar kultūras ministri Daci Melbārdi (8)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Dace Melbārde

Šodien Kultūras ministrija iepazīstinās ar Latvijas valsts simtgades programmas satura virzieniem, svētku piederības zīmi un atklās sadarbībā ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem īstenoto digitālās komunikācijas platformu, kurā arī katram iedzīvotājam būs iespēja dāvāt savu īpašo ieguldījumu valsts simtgades veidošanā. Ar kādiem sasniegumiem un taustāmām vērtībām sagaidīsim Latvijas simtgadi? Cik lielas iespējas tās sagatavošanā ir iesaistīties katram Latvijas iedzīvotājam? Arī par to – “LA” žurnālistu Lindas Rasas un Anitas Bormanes sarunā ar kultūras ministri Daci Melbārdi, kura ir arī Latvijas simtgades svētku Rīcības komitejas vadītāja.

– Gatavošanās Latvijas simtgadei iezīmīga ar to, ka nākat ar fundamentālām vērtībām – valstsgribu un valstiskumu, piederības sajūtu. Vai nav bažas, ka šie visādā ziņā vērtīgie uzstādījumi var tikt ignorēti, jo nāk “no augšas”?

D. Melbārde: – Attiecības ar valsti veidojas darot, un tas, cik stipra ir mūsu valstsgriba, liecina arī par to, cik spēcīga ir mūsu pilsoniskā sabiedrība un pati mūsu valsts. Demokrātiskā valstī cilvēkiem tiek dota iespēja kļūt pašiem par savas valsts veidotājiem. Satversmē ir postulēts, ka vara ir katra cilvēka rokās, jautājums tikai, kā viņš šīs savas tiesības izmanto. Taču aktīvā dalība savas valsts veidošanā ir arī jāmāca. Tāpēc pilsoniskā izglītība, patriotiskā audzināšana ir tik būtiskas izglītības procesa sastāvdaļas.

– Esat jutusi, ka sabiedrības attieksme šajā ziņā mainās?

– Pilnīgi noteikti – sabiedrība ir atvērta un ļoti gaida impulsus. To ļoti skaidri izjutām šogad, jo, strādājot pie Latvijas simtgades programmas, no paša sākuma pamatprincips bija sabiedrības iesaiste. Spilgti atceros, kā diskusijā meklējām atbildes uz jautājumu “Kur atrodas Latvijas sirds?”, saklausot, ka tā rodama Latvijas cilvēku sirdīs, viņu acīs.

– Vai vēsturnieki turpmāk var cerēt uz īpašu atbalstu – piemēram, speciālu programmu Valsts Kultūrkapitāla fondā (VKKF)?

– Noteikti. Šobrīd VKKF Padomē esam vienojušies – ja 2016. gadā fondam būs plānotais 1,4 miljonu eiro budžeta pieaugums, tad viena no prioritātēm būs atvērt programmu, kuras mērķis ir dot ieguldījumu sociālās atmiņas izpētē un sabiedrības izglītošanā, iesaistīšanā Latvijas vēstures izziņā. Kultūras ministrija arī plāno izsniegt stipendijas vēsturniekiem, dodot viņiem impulsu pētīt mazāk zināmas lappuses Latvijas valstiskuma tapšanā. Viens no veidiem, kā vēstures faktus padarīt vieglāk saprotamus, saistās arī ar radošo metožu izmantošanu – literatūrā, teātrī, filmās, dažādos radošos projektos ar sabiedrības līdzdalību.

– Var izrādīties, ka šādi zem Latvijas simtgades izkārtnes var tikt apakšā palikti visdažādākā satura un nozīmes projekti, tādējādi varbūt arī nonivelējot šo lielo notikumu. Līdzīgi kā laikā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, zem šī zīmola bija, piemēram, skriešanas maratons vai riteņbraucēju svētki…

– Esam par to domājuši, un izbēgt no tā nebūs vienkārši. Pamatprincips ir, ka aicinām katru Latvijas cilvēku atbildēt uz jautājumu, kā es svinēšu Latvijas simtgadi. Simtgades atpazīstamības zīme, ko prezentēsim, būs pieejama katram. Strādājam pie svētku nacionālās programmas, kurai esam nodefinējuši piecus tematiskos virzienus, un pie katra no tiem plānojam vienu vai divus simtgades lielnotikumus, kas dotu iespēju aptvert visu Latviju, uzrunāt, iesaistīt un saliedēt Latvijas iedzīvotājus un ārvalstīs mītošos tautiešus, radīt valsts svētku noskaņu un stāstīt stāstu par Latviju. Tai pašā laikā redzam šo programmu kā atvērtu ietvaru – kā iedvesmu cilvēkiem nākt ar savām idejām.

– Izskanējis, ka no iedzīvotājiem jau ienākuši 600 priekšlikumi. Kā tos vērtēsit?

– Iedzīvotāju idejas ir skatījusi svētku Radošā padome un Simtgades birojs, un tās ir ņemtas vērā, veidojot kopīgo programmas konceptu un struktūru. Uz simtgadi vērsta programma, kur cilvēkiem ir iespēja iesniegt savas idejas, šobrīd ir atvērta VKKF, tomēr nav pietiekoši, ka ar iniciatīvu ļaujam nākt tikai kultūras jomā. Svarīgi, lai cilvēkiem būtu arī iespējas iesniegt savus projektus citās jomās, arī Sabiedrības integrācijas fondā, Vides fondā u. c. Būtu labi, ja arī pašvaldībās būtu uz savu novadu orientētas atbalsta programmas.

– Kurš tad būs starta punkts, no kura sāksies simtgades svinības?

– Tai veltītie pasākumi jau daudzviet notiek. Formāli simtgadu svētku nacionālo programmu plānojam sākt ar 2017. gadu, kad pieminēsim vairākus būtiskus vēsturiskus notikumus. Valka, kur 1917. gada nogalē uz pirmo sesiju sapulcējās Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, jau šobrīd strādā pie projekta “Valka kā Latvijas šūpulis”. Otrs būtisks notikums saistās ar Latgales apvienošanās kongresa simtgadi – tas bija vēsturiski ļoti nozīmīgs notikums, kad latgalieši skaidri pateica, ka paši un viņu zeme ir daļa no Latvijas. Tas ir būtisks atskaites punkts un, ņemot vērā, ka ar Latgali bieži spekulē kā ar vājo posmu Latvijas attīstībā, arī iespēja stiprināt Latgales un latgaliešu pašapziņu, kā arī mums pašiem apzināties, cik ļoti nozīmīgs mums ir šis reģions un kas ir tā spēks.

– Esat teikusi, ka kopējās izmaksas simtgadei varētu būt 30 miljoni eiro. Kad nāksit ar konkrētu izmaksu pozīcijām?

– Detalizēta svētku budžeta iesniegšana būs nākamais solis pēc tam, kad būs apstiprināts mūsu izstrādātais kopējais svētku virziens, mērķi, plānoto norišu apjoms. Dažiem lielajiem, neatliekamajiem kultūras pasākumiem – Dziesmu svētkiem, filmu programmai, Nacionālajai enciklopēdijai un citiem – finansējums triju gadu ietvarā jau ir piešķirts. Šobrīd turpinās detalizēta budžeta izstrāde, lai 2017. gadā Latvijas simtgadu svētku programmu varētu uzsākt.

– Vai nepastāv iespēja, ka Latvijas simtgades pasākumi valsts budžetā var kļūt par “neparedzētu gadījumu”, kā to pirms diviem gadiem “LA” norādīja iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš?

– Nē, mana pārliecība pēc sarunām ar valsts augstākajām amatpersonām ir, ka tā nenotiks. No savas puses esam izdarījuši visu, lai tā nebūtu.

– Ir uzskats – ja naudas nav, tad neko nevar izdarīt. Vai pašvaldības ir gatavas arī pašas iesaistīties?

– Novadi ir daļa no Latvijas, un katrs no tiem plāno arī kultūras un sabiedrisko dzīvi, nosakot arī tematiskās prioritātes. Esam iezīmējuši atsevišķus novadus kā vēsturiski stratēģiskās vietas – jau šobrīd palīdzam strādāt pie projektiem Valkai, Liepājai, Latgales reģionam un citiem. Tomēr, domājot par simtgades budžetu, skaidrs, ka no valsts budžeta varam finansēt tikai noteiktu daļu nacionālās programmas. Simtgades svinībām jābalstās dažādos finansējuma avotos – pašvaldībām ir jābūt gatavām strādāt pie savām aktivitātēm. Pilnīgi noteikti turpināsim tikties ar uzņēmējiem, kas ir atvērti un gatavi atbalstīt dažādas svētku norises. Lieldraugi tiks aicināti arī visiem nacionālajā programmā jau iezīmētajiem svētku lielnotikumiem. Pilnīgi noteikti jāpanāk, ka Latvijas svētku svinēšana nav tikai valsts pārvaldes lieta.

– Kas notiek ar simtgades svētku mecenātu padomi, par ko iepriekš runājāt?

– Mēs pie tā strādājam – plānojam atvērtu tikšanos un arī daudz individuālu tikšanos ar uzņēmējiem. Vairāki mecenāti jau nākuši ar savu lielo dāvanu Latvijai – 2014. gadā parakstījām nodomu protokolu ar Borisa un Ināras Teterevu fondu un “ABLV Charitable Foundation” par Laikmetīgās mākslas muzeja fonda izveidi un darbu pie Laikmetīgās mākslas muzeja izveides. Vēlmi strādāt pie Latvijas simtgades izteicis arī “Lattelecom”, ar kura atbalstu uzsāksim projektu “Katram savu tautastērpu”.

– Kur tad cilvēkiem, kuri vēlas līdzdarboties, būtu jādodas?

– Vienmēr jau nav nekur jādodas. Cilvēki var ar savu kolektīvu izdomāt, kas būs mūsu dāvana Latvijai. Šo savu veiksmes stāstu būs iespēja pavēstīt arī mūsu komunikācijas platformā.

– Skatoties jau piešķirtā finansējuma sadalījumu, kļūst skaidrs, ka šobrīd simtgades programma pamatā ir kultūras programma. Kur paliek pārējās nozares? Nākamā gada budžetā simtgades papildu finansējumam nav atvēlēts ne centa. Sabiedrības integrācijas fonds, piemēram, prasa papildu 300 000 eiro. Vai nevar pateikt, ka iestādēm nauda jāmeklē arī savos budžetos?

– Katrā nozarē iestādes plāno savu darbību un jautājums ir par tās fokusu. Arī esošā budžeta ietvarā ir iespējami radoši risinājumi, kā piedalīties simtgades svētku sagaidīšanā. Svētku rīcības komitejā ir pārstāvētas dažādas nozares, un šo pārstāvju pienākums ir arī rosināt savas nozares ministru domāt par simtgadi arī jau esošā budžeta ietvarā.

Veidojot simtgades lielnotikumus, lietojam integrētu pieeju. Piemēram, Latvijas valstiskuma ceļus gatavojamies iepazīt arī ar dažādām izglītojošām ekskursijām, Latviju izzinošām akcijām, kur jau notiek sadarbība ar Satiksmes ministriju, Iekšlietu ministriju, “Lauku ceļotāju” un citiem. Svētku lielnotikumus redzam kā akcijas, kur izšķirošā komponente nav budžeta lielums, bet gan mediju atsaucība un dalība svētku ideju un norišu atspoguļošanā. Piemēram, viena no iecerēm ir “Uzvaras zieds” – vēlamies atdzīvināt ar ziedu nēsāšanu pie apģērba saistītās tradīcijas, atceroties karavīrus, kas izcīnījuši Latvijas valsti. Tā ir arī viņu piemiņas uzturēšana un kopšana. Cita iniciatīva, “Baltā galdauta svētki”, piedāvā godināt 4. maija Neatkarības deklarāciju, svinīgi atzīmējot Latvijas valstiskumu kopā ar pašiem tuvākajiem – ģimenēs un kaimiņu kopienās.

– Jūs minējāt, ka simtgades programmu apspriedāt koalīcijā, tātad ar pozīcijas partijām. Tādējādi rodas priekšstats, ka svētku rīkošanai ir politiska pieeja. Tam taču vajadzētu būt pārpartiju projektam.

– Koalīcijas padome ir organizēta vienība, ar kuru var runāt par politisku lēmumu nepieciešamību dažādos līmeņos. Bet pilnībā piekrītu, ka ar to nepietiek, ka simtgades procesos jābūt plašākai Saeimas pārstāvniecībai, bet uz to ir jāorganizējas pašai Saeimai. Jāņem vērā, ka nevarēsim katras organizācijas, katra cilvēka vietā izdomāt, ko viņš darīs. Šobrīd mūsu uzdevums ir radīt komunikācijas platformu, dodot cilvēkiem ierosmi.

Nevienam nav aizliegts gatavoties simtgadei. Katra partija var sanākt kopā un izlemt, ko tā dāvinās Latvijai. Ar to ir jāsāk, nevis jākritizē par to, ka kāds nav atnācis vai arī nav parunājis ar tevi individuāli. Mēs ar saviem administratīvajiem resursiem (Simtgades birojā šobrīd strādā pieci cilvēki. – Red.) to nemaz nespējam. Varam tikai aicināt un lūgt.

– 2018. gadā būs arī Saeimas vēlēšanas. Var iznākt tā, ka partijas savu kampaņu veido, izmantojot simtgades uzstādījumus.

– Ļoti ceru, ka ikviens politiķis Latvijā, it sevišķi, ja viņš ir Saeimas deputāts, sapratīs, ka simtgades svētki ir unikāls vēsturisks notikums un iespēja stiprināt ticību Latvijas valstij. Ja uz tiem iesim ar kārtējiem kaš­ķiem, izmantojot simtgadi partiju cīņās, tā būtu milzīga bezatbildība.

– Kas līdzās filmām, grāmatām, enciklopēdijai būs tās paliekošās vērtības, ko atstāsim pēc simtgades?

– Šobrīd veidojam šādu objektu sarakstu no 2017. līdz 2021. gadam. Jau šī gada beigās atklāsim renovēto Nacionālo mākslas muzeju. Vērsim vaļā vienu Rīgas pils daļu un ceram, ka tā būs pilnībā gatava uz valsts svētkiem. Ir būtisks uzdevums darīt visu, lai simtgades svētku programmas ietvarā mēs varētu atvērt Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Šobrīd jau strādājam pie visu Latvijas muzeju kopizstādes, kurai tur būtu jānotiek.

Viens no Latvijas simtgades objektiem ir arī Okupācijas muzeja piebūve, simboliski aicinot pārvarēt pagātnes sāpes un domāt par labākas nākotnes Latvijas veidošanu. Man ir žēl, ka institūcijas, kurām ir iespēja būt aktīvām un atbalstīt tās tapšanu, bieži kļūst par burta kalpiem, meklējot veidus, kā nevirzīt to uz priekšu. Tāpēc Kultūras ministrija šobrīd Saeimā ir iesniegusi likumprojektu, kas paredz šim projektam piešķirt nacionālu interešu objekta statusu. Ceru, ka arī Rīgas dome pildīs pilsētas mēra Nila Ušakova izteikto solījumu.

– Esat teikusi, ka Okupācijas muzeja piebūves projekta gremdēšana ir vairāk nekā aizdomīga. Ko ar to domājāt?

– Piederu pie cilvēkiem, kas tic labākajam, kamēr nav pierādīts, ka kādai rīcībai apakšā ir ļoti konkrēta ļaunprātība.

Esam kopā ar arhitektiem pie projekta strādājuši, konsultējoties ar Rīgas pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomi, Rīgas pilsētas arhitektu kolēģiju un citiem ekspertiem. Pilnīgi skaidrs, ka nevar visu projektu tagad nolikt uz bremzēm, pasakot, ka telpas tagad būvējam pagrabā vai arī ka muzejs atrodas vienā vietā, bet darbinieki strādā citās telpās. Šīs pieejas īstenošana diemžēl ir nokavēta un Okupācijas muzeja tālākajai pastāvēšanai nepieņemama un nepieļaujama. Esam ne vien demokrātiska, bet arī tiesiska valsts, kur jātiek ievērotam arī tiesiskās paļāvības principam. Jāsaprot, ka kaismīgā pārliecība var būt dažādās vietās un dažkārt tā var nest lielus zaudējumus kādam, kas neiegūst desmit gadus auklētu projektu.

– Jūsu pieminētie visi ir jau esošo objektu pārbūves vai rekonstrukcijas. Vai nebūs nevienas jaunradītas celtnes?

– 2021. gadā paredzēts atklāt Laikmetīgās mākslas muzeju. Arī pašvaldības – piemēram, Daugavpils, Tukums – strādā pie simtgadei veltītu pieminekļu izveides. Ventspils plāno 2018. gadā atvērt savu koncertzāli.

– Mūsu lasītāji atgādina par tukšo vietu Rīgā, Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā, kur vajadzētu pieminekli…

– Esam saņēmuši ierosmes domāt par Brīvības alejas attīstību. Bet būtu svarīgi, lai arī Rīgas dome nāktu klajā ar savu redzējumu, kas ir paliekošais, ar ko tā iezīmē savu ieguldījumu Latvijas valsts simtgadē. Notiek diskusijas arī par to, vai pie Nacionālā teātra būtu jāizveido piemiņas vieta cilvēkiem, kas 1918. gada 18. novembrī balsoja par Latvijas neatkarību.

– Kādu attieksmi Rīga pauž Mežaparka estrādes pārbūves jautājumā?

– Rīgas dome ir skaidri pateikusi, ka viņiem nav papildu līdzekļu, lai šo projektu īstenotu līdz 2018. gadam.

– Un valsts tur neko nevar iesākt?

– Valsts institūcijas ir darījušas visu, lai varētu līdz tam laikam sakārtot Daugavas stadionu. Apzinoties ar valsts aizsardzību saistītās prioritātes, acīmredzot nevaram domāt par daudziem projektiem, ko var sakārtot tikai par valsts budžeta līdzekļiem. Esam daudz darījuši, lai varētu veiksmīgi izmantot ES fondu naudu – kā Daugavas stadiona pārbūves gadījumā. Pirmā apņemšanās strādāt pie Mežaparka estrādes bija 2007. gadā, diemžēl šos plānus neļāva īstenot ekonomiskā krīze. Šobrīd darba grupa strādā, lai sagatavotu priekšlikumu Mežaparka estrādes renovācijas projektam.

– Svarīga ir ne vien nauda, bet arī politiskā griba, jo tajā pašā laikā nauda ir tikusi izšķērdēta vairākos citos daudzmiljonu projektos.

– Piekrītu, ka arī griba ir būtiska, tomēr nevaram vēlēties visu izdarīt tikai par valsts līdzekļiem. Ja pašvaldība šobrīd pasaka – ja no valsts budžeta iedos pilnīgi visu naudu, tad darīsim –, nav nozīmes pat sākt runāt par kaut daļēju Eiropas fondu naudas piesaisti.

– Mūsu lasītāji arī vaicā – kā veicas ar valsts jubilejas Dziesmu svētku programmas izveidi? Kādas dziesmas dziedās? Vai Raimonda Paula “Dzimtenei””atkal atstās “aizdurvē”? Vai tajā iesaistīs arī svētku dalībniekus?

– Noslēguma koncerta pirmās daļas veidošana tradicionāli tiek uzticēta mākslinieciskajai grupai. 2018. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs ir Mārtiņš Klišāns. Tautas balsojuma rezultāts izpaužas otrajā – sadziedāšanās – daļā.

– Varbūt uz simtgadi var mainīt pieeju?

– Iespējams, ka būtu interesanti nākamo svētku noslēguma koncerta repertuārā ienest arī elementus, ko iebalso paši dalībnieki, tomēr jāsaprot, ka, dažādiem cilvēkiem jautājot, kas ir viņu mīļākās dziesmas, saraksts būs krietni garāks nekā koncerta laiks. Nepieciešams līdzsvars starp jaunradi un tradīcijā sakņotajām kanoniskajām vērtībām. Gribu uzsvērt, ka repertuāra veidošana ir neatkarīgs māksliniecisks process.

 

Uzziņa

Pieci galvenie Latvijas simtgades programmas virzieni un daži iecerētie pasākumi:

Latvijas ciltstēvi un ciltsmātes: Vēstures pētījumu grantu programma; Miķeļa Valtera godināšana Liepājā, sabiedriskā medija uzsākti raidījumu cikli “Viens ciems – visa Latvija”, “18 Latvijas”, Dzintara Soduma arhīvu apstrāde, 100 izcili latviešu aktieri u. c.

Latvijas valstiskuma attīstības ceļi: Latgales apvienošanās kongresa simtgades atcere Rēzeknē, “Valka – neatkarības šūpulis”, Brīvības cīņu akcentēšana, dokumentālā filma “Bērni cīņās par Latviju”, “Pastariņa mājas” – vēstures līkloču modelis u. c.

Latvijas rotāšana un dāvanu gatavošana: Lielā talka, “Katram savu tautastērpu”, nacionālais lugu konkurss, piemiņas vietu sakopšana, koku stādīšana, akcija “Sadosimies rokās”, “Izgaismosim Latviju” u. c.

Latvijas dzimšanas diena un dāvanas: Dziesmu un deju svētki, Simtgades skolas soma, Nacionālās enciklopēdijas izveide, filmu programma, lielizstādes, koncerts “Dzimuši Latvijā”, “Baltā galdauta svētki” u. c.

Latvijas draugi un kaimiņi: Projekts “Latvietis”, Baltijas valstu dalība Londonas grāmatu tirgū, sadarbība kino un mūzikas jomā u. c.

Šobrīd paredzētais finansējums

Satura veidošanai (2015 – 2018):

Filmu programmai – 8 miljoni eiro.

Lielo izstāžu sagatavošanai – 510 000 eiro.

Dziesmu svētkiem – 7,07 miljoni eiro.

Nacionālajai enciklopēdijai – 850 000 eiro).

Reģionālajai programmai (2015) – 35 000 eiro.

Dalībai Londonas grāmatu tirgū – 1,9 miljoni eiro.

VKKF mērķprogrammai (2015) – 280 000 eiro.

Komunikācijas platformas izveidei un pirmajam posmam (2015) – 40 000 eiro.

Avots: KM

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Vai tad sākas atkal …ūūūūūjināt, kas Saeimā nemaz nav ievēlēta….

  2. Kremļa krančiem nepatīk ! Atbildēt

    Tāpat kā sarkanie nacisti okupācijas laikā neieredzēja “buržuāziskos nacionālistus”, tā šodienas krievnacisti neieredz patriotiskus latviešu (īpaši NA ministrus un atbalstītājus)

  3. Par ,,Dvēseļu puteni,, ne vārda.Pēdējo 20 gadu laikā izmocīja samākslotus ,,Rīgas sargus,,.Laikam 100 – gadu jubilejā uz ekrāniem rādīs LPSR laikā uzņemto filmu ,,Latviešu strēlnieka stāsts,, vai ,,Ilgais ceļš kāpās,,.
    Kas tautai atgādinās ka Bermonta uzbrukuma laikā Latvijas armijai vis bezcerīgākā situācijā pulkveža Zemitāna divīzija pameta Daugavas krastus un atkāpās līdz Juglai , armijas virspavēlnieks ģenerālis Simonsons,redzot bezcerīgo situāciju nolika savas pilnvaras un tad armijas komandēšanu uzņēmās pulkvedis Jānis Balodis ( vēlāk ģenerālis) kas atbrīvošanas cīņas noveda līdz pilnīgai uzvarai.

  4. ne centimetru tālāk par savu degungalu. gaidām, kad kritīs valdība

  5. un te nu ir Kultūras ministre, kurai cirks ar dzīvnieku spīdzināšanu ir tas pats, kas Dziesmu un deju svētki. Kauns!!!!!!!!!!

  6. Ja D.Melbārdei būtu patiesa “vēlme cildināt Latviju”, nevis liekulības pilna muldēšana, tad viņa ar zobiem un nagiem cīnītos pret nelegālo migrantu uzņemšanu Latvijā, nevis kangariski atbalstītu šo valsti un tautu ilgtermiņā iznīcinošo lēmumu. Kangarus, kuri balsoja “par” nelegālo migrantu uzņemšanu ne tikai nevajag intervēt, bet jāsūta uz politisko mēslaini.

  7. Tālāk vairs nav kur Atbildēt

    Trūkst vārdu, cik sekla var būt domāšana. Un ta ir persona, kas nosaka vērtības?,

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+