Pasaulē
Vēsture

Ar vienu laimes krekliņu nepietiks! Neticamākie izdzīvošanas gadījumi vēsturē 16

Foto – Fotolia

Duglasa Mousona antarktiskā elle

20. gadsimta sākumā austrāliešu pētnieks Duglass Mousons bija saorganizējis ekspedīciju uz Antarktīdu. 1912. gada 14. decembrī, kad viņš un kolēģi Belgreivs Ninniss un Ksavjers Merics uzskatīja, ka savākuši visus zinātnei nepieciešamos vērtīgos datus un jau devās atceļā uz bāzi, pēkšņi atgadījās nelaime. Belgreivs iekrita dziļā aizā un gāja bojā. Krītot viņš aizvilka sev līdzi kamanas ar pārtikas krājumiem, kā arī lielu daļu kopējā pajūga suņu. Līdz bāzei bija palikuši vēl vismaz 500 kilometri, kuri Duglasam un Ksavjeram tagad bija jāmēro kājām, pārvietojoties pa bezgalīgo ledus tuksnesi, kur nav piemērota patvēruma atpūtai. Pārtika abiem palikusi labi ja trešdaļai ceļa.

Kad pārtikas krājumi bija beigušies, ceļotājiem vajadzēja ķerties pie suņiem, kas nozīmēja tikai to, ka turpmāk atlikušās kamanas nāksies vilkt pašiem. Pirmais neizturēja Ksavjers, kurš no pārslodzes un bada pēkšņi nomira. Duglass palika viens kopā ar tagad jau šausminošo Antarktīdas ainavu. Turklāt vēl viņu mocīja konjunktivīts un tik šaušalīgi apsaldējumi, ka dažviet uz ķermeņa gabaliem krita nost āda, nogāja mati un pēdas mirka pussasalušās asinīs, jau pamazām sākdamas pūt.

Neskatoties uz to visu, Duglass tomēr turpināja virzīties uz priekšu. Kādā mirklī viņš iekāpa zem sniega nepamanāmā plaisā un palika bezpalīdzīgi karājamies virs aizas. Tiesa, augšā palikušās kamanas bija brīnumainā kārtā stabili ieķīlējušās plaisas malās. Arī šajā šķietami bezpalīdzīgajā stāvoklī Duglass vēl nepadevās. Attapies un nomierinājies viņš sāka uzmanīgi pievilkties pie striķa. Regulāri un ilgi atpūšoties, viņam izdevās pārvarēt vismaz četru metru augstumu un nokļūt līdz aizas malai. Pēdējiem spēkiem izrāpies laukā, viņš atsāka iešanu bāzes virzienā, kamēr beidzot to arī sasniedza.

Savdabīgi ir tas, ka, atgriežoties bāzē, viņš uzzināja – kuģis, ar kuru viņš kopā ar tagad jau bojā gājušajiem kolēģiem bija šeit ieradies, atpakaļceļā devies… pirms piecām stundām. Līdz nākamajai iespējai aizbraukt mājās viņam Antarktīdas ledājos vajadzēja gaidīt vēl desmit mēnešus.


Sahārā pazudušais maratonskrējējs

Šo savdabīgā maratona distanci Sahāras smiltīs uzskata par vienu no visgrūtākajām pasaulē. Turklāt tas nav parastais skriešanas maratons, bet gan sešas dienas ilgas sacensības, kurās kopumā jāpārvar 250 kilometri. To, protams, var atļauties tikai patiešām visizturīgākie un ļoti pieredzējuši cilvēki. Par tādu sevi uzskatīja arī itāļu policists un pieccīņnieks Mauro Prosperi no Sicīlijas. Pirmās četras dienas viss ritēja sekmīgi, Mauro pat bija izvirzījies septītajā vietā. Bet tad pēkšņi sacēlās smilšu vētra…

Noteikumi paredzēja, ka tādos gadījumos jāapstājas un jāsagaida palīdzība. Taču brašais itālis izlēma, ka patiesībā tā ir viņa lielā iespēja, sak, kamēr citi apstāsies un gaidīs, viņš var uzlabot savu stāvokli kopēja vērtējumā. Viņš apsēja galvu ar šalli un turpināja pārvietošanos. Aptuveni pēc sešām stundām vētra pieklusa, un jau pirmajā acumirklī Mauro saprata, ka šo stundu laikā viņš pārvietojies gluži nepareizā virzienā. Viņš bija nokļuvis tik tālu no visiem pārējiem, ka bezjēdzīgas izrādījās arī viņa izšautās signālraķetes – tās neviens nepamanīja. Viņš bija palicis absolūti viens pasaulē vislielākā un neviesmīlīgākā tuksneša vidū.

Nekas cits jau neatlika, tāpēc Mauro turpināja ceļu. Šķidruma ekonomijas nolūkā viņš urinēja līdzi paņemtajā ūdens pudelē. Galu galā viņš nonāca pie kāda pamesta dievnama, kur beidzot varēja kaut ko apēst, piemēram, noķerot sikspārņus, noraujot tiem galvu un vispirms izdzerot asinis.

Tomēr drīz viņu pārņēma neglābjams izmisums. Prāta aptumsuma mirklī viņš mēģināja beigt dzīvi pašnāvībā un pat iespēja pārgriezt delnu vēnas, taču… no atūdeņošanās viņa asinis bija kļuvušas tik biezas, ka netecēja laukā. Vārdu sakot, no šīs ieceres nekas lāgā nesanāca – tikai dažas rētas delnās un galvas sāpes. Un tad Mauro pieņēma lēmumu, ka līdz pēdējam apziņas mirklim cīnīsies par savu dzīvību.

Nākamo piecu dienu laikā Mauro turpināja klimst pa Sahāru, izsalkumu remdinot ar noķertajām ķirzakām un skorpioniem, bet dzeršanai uzkrājot niecīgu daudzumu rasas. Tikai devītajā dienā liktenis par viņu apžēlojās – viņš sastapa tuksneša “oriģinālo” klejotāju grupu, kas viņu izglāba un paskaidroja, ka viņš jau atrodas Alžīrijā, vairāk nekā 200 kilometru attālumā no tās vietas, kur viņam vajadzētu būt.

Tomēr neparasti ir tas, ka pēc diviem gadiem Mauro atkal pieteicās šim ekstremālajam Sahāras maratonam un šajā reizē izturēja to līdz galam, atgriežoties atpakaļ laikā un pilnīgi neskarts.


Austrālijas tuksneša izdzīvotājs

Kādā 2001. gada dienas rītā Rikijs Megijs pamodās… Austrālijas tuksneša, šķiet, pašā vidū. Viņš gulēja ar seju smiltīs, viegli apbērts ar tām, bet apkārt skraidelēja krūmu suņu dingo bariņš, metot uz izmisušo vīrieti kāri badīgus skatienus. Tas viss kopumā nesolīja nekā laba. Turklāt viņš nekādi nespēja saprast, kā šajā vietā nokļuvis. Pēdējais, ko bija saglabājusi atmiņa, bija fakts, ka viņš sēž pie savas automašīnas stūres un pa maz apdzīvotu apvidu brauc rietumu virzienā. Visnotaļ parasti apstākļi…

Rikijs iztrausās no smilšu skāvieniem un kailām kājām sāka iet nezināmā virzienā. Un – jo tālāk viņš gāja, jo šis ceļš viņam šķita bezjēdzīgāks. Visbeidzot, viņš nokļuva pie kaut kā līdzīga oāzei, kur no zariem un sprunguļiem izveidoja nelielu būdiņu. Tajā Rikijs nodzīvoja nākamos trīs mēnešus, pārtiekot no dēlēm un sienāžiem. Dažkārt viņam izdevās noķert arī kādu vardi, un tā jau bija īstena delikatese: viņš to saulē kaltēja tik ilgi, kamēr abinieka āda kļuva kraukšķīga, pēc tam ar neslēptu baudu to notiesāja. Un tikai pēc šiem mēnešiem kāds nejauši garām ejošs lauksaimnieku pāris viņu atrada un nogādāja atpakaļ civilizācijā.

Tostarp stāsts par to, kā un kāpēc Rikijs nokļuva tuksneša vidū, tā arī palicis noslēpums. Arī viņam pašam.


Pērtiķu “adoptētā” meitene

Marinai Čepmenai bija četri gadi, kad viņu nolaupīja. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija tas, ka kāds viņu no aizmugures satver, aizsien acis un kaut kur nes prom. Marina atjēdzās Kolumbijas džungļos. Tur viņu atrada pērtiķi, kas pieņēma viņu savā klanā, sāka apmācīt, kā iegūt barību, rāpelēt pa kokiem un citās pērtiķu dzīvei nepieciešamās gudrībās. Dažu gadu laikā Marina apguva visnotaļ atzīstamu meistarību rīsu un augļu zagšanā no apkaimes ciematu mājām. Bet vietējie iedzīvotāji, kaut arī bija ievērojuši, ka pērtiķu kompānijā uzturas cilvēkveida būtne, interesi par viņu neizrādīja, tikai meta ar akmeņiem, gaiņājot zagli prom no savām mājām.

Taču tas vēl nav pats šausmīgākais mazās meitenes dzīvē. Drīz viņu no pērtiķu bara dzīves “izglāba” kāda ģimene, kurai piemita izteiktas sadistiskas noslieces. Šie ļaudis Marinu pārvērta verdzenē, kuru nostrādināja no rīta līdz vakaram, nakšņošanai ierādot suņa cienīgu vietu uz grīdas pie krāsns.

Kādā reizē izmisušai meitenei izdevās aizbēgt no saviem “glābējiem”. Viņa uzrāpās kokā un tur palika, kamēr viņu ieraudzīja kāda cita apkaimes sieviete, kura paņēma viņu pie sevis un vēlāk izaudzināja gluži kā pašas meitu. Marina ātri un sekmīgi adaptējās cilvēku sabiedrībā un visbeidzot apprecējās ar muzikantu, pārceļoties uz dzīvi pie viņa Anglijā.

Trīs dienas līdz jostas vietai fekālijās

Saistītie raksti

Otrā pasaules kara veterānam Kūlidžam Vinsetam no ASV Virdžīnijas pavalsts bija 75 gadi, kad viņš iekūlās šajā, droši var teikt, sūdainajā situācijā. Vientuļā pensionāra mājoklis bija krietni vecs, labierīcības – ārpus tā esošā atejbedre. Reiz viņš kā allaž rāmi devās kārtot dabiskās vajadzības, taču pēkšņi neizturēja jau krietni iepuvušie grīdas dēļi, un Kūlidžs, izkritis tiem cauri, nonāca tieši izsmeļamajā bedrē līdz jostas vietai pats savās fekālijās jeb, kā viņš pats vēlāk izteicās, “īstenā Bībeles ellē”.

Pats saviem spēkiem viņš nespēja izrāpties laukā, jo viņam jau sen bija amputēta viena kājas, savukārt viena roka bija nekustīga pēc pārciesta insulta. Tā viņš arī nostāvēja, iekritis sūdos, trīs diennaktis, nemitīgi cenšoties atgaiņāties no žurkām, zirnekļiem un pat čūskām, kas, kā tagad noskaidrojās, tur uzturējās vairumā. Visbeidzot vietējais pastnieks ievēroja, ka vecais vīrs jau vairākas dienas neiztukšo pastkasti, kurā sakrājušies laikraksti. Sajutis kaut ko nelāgu, nolēma iegriezties pie vecā vīra. Jau ejot pāri pagalmam, viņš sadzirdēja vārgus palīgā saucienus un tūlīt pat devās izpestīt nelaimīgo kara veterānu.

LA.lv