Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. maijs, 2014
Drukāt

Daugavas ekspedīcija: vikingu laiva “Nameisis” piestās pie Lielā Kristapa (1)

Foto - Māris MaskalānsFoto - Māris Maskalāns

Vikingu kuģis "Nameisis", tikko ielaists ūdenī, no Vitebskas dodas uz jūru.

Šā gada “Balttour” izstādes Zemgales stendā uzmanību piesaistīja vikingu laiva “Nameisis”, kas posās doties ekspedīcijā pa Daugavu no tās iztekas Valdaja augstienē līdz Baltijas jūrai. Nu šis ceļojums gandrīz īstenojies – pēc piedzīvojumiem bagāta ceļā pavadīta mēneša šovakar plkst. 19 “Nameisis” piestās Daugavā pie Lielā Kristapa iepretim Rīgas pilij.

Pāri krācēm un sēkļiem


“Neskatoties uz bažām, ka maijā Daugavā ūdens līmenis varētu būt pārāk zems tik lielam kuģim kā “Nameisis”, ar saskaņotu komandas darbu esam veiksmīgi tikuši pāri visām krācēm un sēkļiem, neizmantojot iepriekš sagatavotos palīglīdzekļus,” lepni ziņo Daugavas ekspedīcijas vadītājs Arvīds Apfelbaums.

“No iztekas līdz Viteb­skas HES braucām ar kajakiem, tālāk kuģim ceļu rādīja pieredzējis locis, bet aiz Dvinskas un Latvijas ūdeņos vadījāmies pēc kartes un eholotes (dziļuma mērītāja) rādījumiem, aizdomīgajos posmos ar motorlaivu braucot pa priekšu. Mūsu kuģa vaterlīnija (maksimālā iegrime) ir 70 centimetri, taču dažās vietās komandai nācās kantēt, mēģinot pacelt ķīli par 20 – 30 centimetriem aug­stāk. Nav patīkami dzirdēt skrapstēšanu zem kuģa dibena, jo nevar zināt, kas tur īsti notiek, tomēr, paldies Dievam, viss beidzās veiksmīgi. Visgrūtākie Daugavas posmi bija tieši Latvijā no Līvāniem līdz Jēkabpilij un “Baltais gulbis” – pēdējā lielākā un sarežģītākā krāce aiz Jēkabpils, kur loča laivas motoram norāva dzenskrūvi un tā nespēja mūs vairs vadīt. Lai neuzsēstos uz radzēm, nedrīkstējām samazināt ātrumu, tādēļ nolaidām airus ūdenī un tikām cauri bez sūcēm.”

Tuvojoties Rīgai, vairs tik ekstrēmi brīži nebija jāpiedzīvo. Pļaviņu ūdenskrātuvē vietām eholote pat rādīja 41 metra dziļumu.

Foto - Māris MaskalānsFoto - Māris Maskalāns

Daugavas ekspedīcijas vadītājs Arvīds Apfelbaums 9. gs. sēļu tērpā ciemos pie Polockas kņaza.

Daugavas 
izteku meklējot


Bet viss sākās ar Daugavas īstās iztekas meklēšanu Valdaja augstienē. No Korjakina purva tur iztek vairāki strautiņi, kas saplūst kopā un ietek Korjakina ezeriņā. No tā jau iztek vērā ņemama tērce, kas, plūstot cauri mežam, pēc apmēram trim kilometriem ietek garenajā Ohvata ezerā. “Līdz tam gājām kājām, tad ar laivām pārbraucām desmit kilometrus garo ezeru un atradām mūsu Daugaviņu iztekam tik lielu kā Pērse augštecē. Uz Daugavas (Zapadnajas Dvinas Krievijā) iztekas vietu mežā izcirsta stiga, un tur tiek būvēts pareizticīgo lūgšanu namiņš. Uz viena no purva strautiņiem ar lāpstu izrakta neliela bedrīte, ko var uzskatīt par simbolisku upes sākumu. Tas ir neaptverami, kā šī sīkā urga, ceļā līdz jūrai saņemdama simtiem pieteku ūdeņu, pārvēršas par tik milzīgu ūdens masu,” jūsmo A. Apfelbaums.

Arī laika apstākļi ceļojuma laikā bijuši neticami daudzveidīgi. Gulējuši kā nu kuro reizi – teltīs, uz kuģa vai atbalstītāju sarūpētās apmetnes vietās. Ekspedīcijas pirmajās dienās uznācis sniegs un aukstums, kad pa nakti pat bija sasalusi krūzē atstātā tēja, bet, iebraucot Latvijā, sācies 30 grādu karstums, kas kuģinieku sejās un muskuļainajos augumos atstājis kaparbrūnu iedegumu.

Ekspedīciju sākuši deviņi cilvēki, nu dažādu apsvērumu dēļ palikuši seši. “Kad mums vēl līdzi brauca sieviete, ēdienkarte nelikās tik vienmuļa. Tagad uz griķiem, makaroniem un rīsiem kādu laiku vairs neskatīšos virsū,” smejas Arvīds. Baltkrievijas posmā vienubrīd līdzi braucis viens vietējā kuģa īpašnieks, taču viņa gatavotās maltītes bijušas diezgan briesmīgas.

Upe HES važās


“Iespējams, esam pēdējie latvieši, kas braukuši pa dabisku Daugavas gultni Baltkrievijas teritorijā, jo pie Vitebskas ķīnieši būvē hidroelektrostaciju un upe tiek strauji aizbērta. Mēs vēl paspējām ar kajakiem izsprukt cauri vietai, kur Daugava vien 5 – 10 metrus plata, bet jau pēc pāris dienām televīzijā redzējām, ka arī tur upe jau bija ciet, un nākamajiem braucējiem atliks izmantot vien apvedkanālu.

Pirmo reizi “Nameisi” ūdenī cēlām Vitebskas ostā, bet pie Polockas jau braucām apkārt aizsprostam pa kanālu, jo arī tur top HES, koki ir izzāģēti, ekskavatori rok un nostiprina krastmalu,” stāsta 
A. Apfelbaums.

Kā māte un asinsrite


“Daugavu es varētu nosaukt par visu Latvijas upju māti, jo tā ir ļoti daudzveidīga. Sākumā līdzīga Salacai ar burbuļojošu straumi, vietām Gauja ar smilšu sanesumiem un izskalotām piekrastēm, citviet mierīga, bet ar negaidot iznirstošiem akmeņiem kā Aiviekste un rāma kā Liel­upe, kur pretvējā grūti uz priekšu tikt.

Mans ekspedīcijas moto ir Daugava kā artērija un vēna. Artērija tāpēc, ka vieno viesmīlīgos cilvēkus visās valstīs, kurai tā tek cauri, un par to pārliecinājāmies ikreiz, kad mūs sagaidīja un ar asarām acīs nācās šķirties. Starp citu, Baltkrievijā sastapām daudz latviešu, kas te ieprecējušies un Verhņedvin­skas bibliotēkā mūs pat sagaidīja latviešu valodā. Paldies Latvijas konsulei Vitebskā Dagnijai Lācei-Atei par lielisko kultūras programmu, kuras laikā bija arī tirgošanās ar Polockas kņazu, kad varējām izrādīt savus 9. gs. sēļu tērpus.

Daugava kā vēna tāpēc, ka iekļaujas ekosistēmā un valstu ekonomikā un saņem daļu cilvēku darbības radītā piesārņojuma. Līdz Vitebskai dzeramo ūdeni ņēmām no Daugavas, bet pēc tam vairs neriskējām to darīt. Arī politiskās manipulācijas apēno cilvēku dzīvi Daugavas krastos, jo pārliecinājāmies, ka gan Krievijā, gan Baltkrievijā ideoloģijas “mašīna” strādā un par ķīlniekiem kļūst vienkāršie ļaudis.

Mūsu vizīte bija saskaņota ar visām atbildīgajām valsts iestādēm, tāpēc robežu šķērsošana notika diezgan vienkārši. Tā kā starp Krieviju un Baltkrieviju pastāv muitas savienība, pamanījām tikai finiera plāksni ar nākamā rajona nosaukumu, taču Baltkrievijas un Latvijas robežas pāriešana bija daudz neparastāka, jo kādu gabalu robeža iet pa upes vidu. Pie mums piebrauca baltkrievu krasta apsardzes kuteris un lika turēties kreisā krasta pusē, pēc brīža tam pretējā pusē pievienojās latviešu kuteris, kas pavadīja kuģi līdz robežkontroles punktam Piedrujā. Pēc formalitāšu nokārtošanas baltkrievu amatpersonas vēlējās ar mums nofotografēties un šķīrāmies visnotaļ draudzīgā gaisotnē,” ar smaidu atceras ekspedīcijas vadītājs.

Vasara Jelgavā


Daugavas ekspedīcija strauji tuvojas noslēgumam. Vēl atlikušas vien nepilnas trīs dienas, kurās “Nameisim” jāaizbrauc līdz jūras vārtiem, jāiestūrē Lielupē un jāsasniedz Mītava (senā Jelgava), kur tieši šajā nedēļas nogalē notiek pilsētas svētki un ir zemgaļu ķēniņa Nameiša mājvieta. Arī pēc svētkiem kuģis paliks hercoga Bīrona pilsētā un visu vasaru vizinās pilsētas iedzīvotājus un viesus.

Iespējams, rudens pusē uz ekrāniem parādīsies tūrisma filma par Daugavas piedzīvojumiem, ekspedīcijas vadītājs kopā ar fotogrāfu Māri Maskalānu sola rakstīt grāmatu, taču, šķiet, ar to viss nebeigsies.

Radies sapnis vēl tālākā nākotnē turpināt vikingu ceļu no varjagiem uz grieķiem pa Dņepru, kas arī iztek no Valdaja augstienes, aizbraucot līdz Melnajai jūrai.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Braši, neko teikt… Un tādā noslēpumainā klusumā. Mēneša laikā neredzēju un nedzirdēju NEVIENU ziņu!? laikam medijiem tāds varoņdarbs likās nereāls. ja brauktu uz pretējo pusi, pa Dņepru uz Ukrainu…, nu tad gan rakstītu neatņemdamies.
    Vēlreiz PALDIES Arvīdam un komandai. tO MĒS spējam un to mums VAJAG!
    (Aifur-2001 airētājs)

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+