Ar vilcienu uz Pēterburgu 1
Autores: Anna Kolomeiceva, Marija Miņina-Povaļajeva
Novembrī portālā “Delfi” tika rīkots konkurss, kurā varēja laimēt biļetes braucienam ar vilcienu uz Maskavu vai Sanktpēterburgu. Uzvaru konkursā izcīnīja Anna Kolomeiceva un Marija Miņina-Povaļajeva, kuras iesniedza kopīgu detalizētu plānu braucienam uz Sanktpēterburgu kopā ar bērniem. Publicējam uzvarētāju stāstu par braucienu uz Krievijas ziemeļu galvaspilsētu!
Mēs devāmies ceļā novembrī nedēļas nogalē ar bērniem. Pirmo apbrīnu izraisīja jau pats vilciens, jo starppilsētu vilciena kupejā bērni devās pirmo reizi. Augšējais plaukts, spilveni – sedziņas, tēja ar vafelēm. Sajūsmai nebija robežu. No rīta pamostoties, bērni uzreiz pieplaka logam, lai skatītu Pēterburgu.
Mēs ieradāmies Vitebskas stacijā. Sajūtas – it kā būtu nokļuvušas kino. Uzreiz prātā nāca vēsturiskas filmas. Dzelzs arkas, izkalti ziedi. Pēc miniatūrās, klusās Rīgas pārsteidz izmēri un ātrums. Jo īpaši metro. Izrādījās diezgan grūti uzlēkt uz ātrā eskalatora ar bērniem un koferiem. Turklāt Sanktpēterburgā metro atrodas dziļi. Bet tam ir ļoti skaistas stacijas. Kaltas restītes, ziedi, lentes – tas nav vārdiem aprakstāms! Orientēties metro bija pietiekami viegli, jo pa radio skaļi un skaidri viss tiek paskaidrots, kas un kā.
Grūtāk bija atrast viesnīcu “Old Nevsky”, kas atrodas Ņevas prospektā netālu no pilsētas centra. Izrādījās, ka dažādos ēkas stāvos atrodas dažādas viesnīcas, tāpēc mēs pamanījāmies vairākas reizes paiet garām ieejai, kaut gan ēku pēc adreses un fotogrāfijas bijām atpazinušas. Ļoti iepriecināja cenas un viesnīcas kvalitātes samērojamība. Divvietīgs numurs izmaksāja 31 latu.
Apmetāmies viesnīcā un atstājām mantas. Tad mēs devāmies ekskursijā pa Sanktpēterburgu ar autobusu “Citytour”. Jums vajadzētu pazīt tādus sarkanus divstāvu autobusus, kas ir arī Rīgā. Autobusi brauc pēc fiksēta grafika. Pie vadītāja jāiegādājas vienota biļete, kas ir derīga visu dienu. Iekāpšanas/ izkāpšanas reižu skaits ar šo biļeti nav ierobežots. Jūs varat braukt visu dienu, nākt un iet, kur vien vēlaties. Autobusā iedod austiņas, un jūs varat klausīties stāstus par pilsētu, tās vēsturi, tas ir kopumā interesanti. Godīgi runājot, pēc tūres pa Sanktpēterburgu sagribējās tādā pašā autobusā izbraukt arī pa Rīgu.
Mēs iekāpām autobusā pie Sacelšanās laukuma, braucām pa Ņevas prospektu līdz Aņičkova tiltam, paskatījāmies uz Aņičkova pili un Fontankas upi. Tad mēs braucām pa Mihailovska ielu, paskatījāmies uz Krievu muzeju un, atgriezušies uz Ņevas prospekta, piebraucām pie Kazaņas katedrāles. Tad pēc pārcelšanās pāri tiltam, pabraucot garām Ermitāžai, nonācām pie Pils laukuma. Aleksandra kolonna. Un jau atkal… izmēri! Audiogids diezgan interesanti stāstīja par šiem slavenajiem objektiem. Par karaļiem un karalienēm. Par revolūciju, atjaunošanu. Piemēram, pati pils sākotnēji bijusi perlamutra pelēka, tagad redzams trešais krāsu variants. No Pils laukuma, pabraucot garām jāšanas arēnai, mēs nokļuvām pie baznīcas “Спас-на-Крови”. Apbrīnojami skaista. Pārsteidza mozaīkas un ikonas. Interesants ēkas stāsts.
Varu teikt – ja ir laiks, šādai autobusa ekskursijai var patērēt veselu dienu. Izkāpt interesējošās pieturās, izpētīt vēstures pieminekļus, tad atkal sēsties autobusā un doties tālāk.
Pirmās dienas pēcpusdienā bērni vēlējās doties uz “Umņikumu”. Iedomājieties mūsu pārsteigumu, kad mums pateica, ka “Umņikum” ir slēgts! Ne viņu mājas lapā, ne informācijas stendā nekas tāds nebija rakstīts. Pat ne mājiena. Bet mēs noskaidrojām, ka tagad šajā vietā ir “Bērnu meistarklases”, turklāt par brīvu. Mūsu meitenes izveidoja sev Ziemassvētku sveces, pavāļājās pa mīkstiem pufiem, lai atpūstos. Pēc tam mēs devāmies uz tikšanos ar saviem Sanktpēterburgas draugiem. Īpašs paldies viņiem par braucienu ar automašīnu pa naksnīgo Sanktpēterburgu. Ļoti skaists skats!
Otrās dienas rītā pēc labām brokastīm viesnīcā mēs devāmies uz staciju, lai nodotu mantas glabāšanas kamerā. Žēl, ka vecās vairs nestrādā, bet jaunās vēl nedarbojas, tāpēc man nācās nodot lietas kopējā glabāšanas kamerā, kas sanāca nedaudz dārgāk.
Atbrīvojušās no somām, mēs devāmies uz Sv. Īzaka katedrāli. Iepriekšējā dienā mēs bijām uzzinājušas tās sarežģīto vēsturi – par to, ka tā būvēta četras reizes, par savienojumiem starp veco un jauno pamatu, neparastajiem zeltītajiem kupoliem. Neticami, cik daudz zelta, malahīta, lazurīta un bronzas tika iztērēts iekšējam interjeram. Cik tur statuju un kādu platību aizņem mozaīkas! Bija interesanti uzzināt, ka īpatnējo smaržu telpā radot malahīta plāksnes, kas izdaiļo galvenā altāra kolonnas. Izrādījās, ka meistari nostiprinājuši plāksnes, izmantojot īpaša sastāva eļļu.
Bērni dodas peļņā
Pēc Īzaka katedrāles apskates un ātrās uzkošanas mēs devāmies uz ilgi gaidīto “Kidburgu”. Šī bērnu pilsētiņa atrodas it kā citā Sanktpēterburgā. Tā vairs nav vecpilsēta, bet gan guļamrajons. Mēs turp devāmies ar metro – tā kā bija jāpārsēžas, tas mums prasīja kādas 40 minūtes. Pati “Kidburga” atrodas lielā tirdzniecības centrā “Grand Canyon”. Bērnu pilsēta aizņem 20 tūkstošu kvadrātmetru lielu teritoriju.
Tagad sīkāk par “Kidburgu”. Mēs ņēmām ģimenes biļeti. Divi pieaugušie un divi bērni. Mātēm apliek aproces, lai var iet un nākt, kad vien vēlas. Bērni šeit tiek pie kidburgiešu pasēm un somiņas, lai tur varētu ielikt pasi un īpašo naudu, kuru te uzreiz izsniedza banka (gluži kā kredītu mazā biznesa uzsākšanai). Tad aizvedām bērnus uz īpašo bērnu pilsētiņas medicīnisko pārbaudi un pēc tam devāmies uz darba biržu. Noskaidrojām, ka tobrīd bija pieejami trīs darbi, kur var nopelnīt naudu un nav jāmaksā mācību maksa. Tie bija – zemnieku saimniecība, ekostacija un krājbanka. Tā kā viens bērns bija par mazu bankai, viņi devās uz fermu.
Sistēma ir tāda. Bērniem ir jāpapūlas, lai nopelnītu vietējo naudu un tad varētu to tērēt – tāpat kā pieaugušie. Var pakāpties pa karjeras kāpnēm. Mazākajiem bērniem ir iespējas paslinkot, bet no piecu gadu vecuma – laipni aicināti strādāt! Profesiju un darba vietu izvēle ir liela. Pasts, universitāte, banka, slimnīca, maģijas skola, skaistumkopšanas salons, deju studija. Jūras skola, pilotu skola, mākslas skola, rūpnīca, jaunbūve, braukšanas skola, glābšanas dienests, maizes ceptuve, kafejnīca, slimnīca, teātris, laikraksts. Varat piepelnīties kā sētnieks. Varbūt es kaut ko palaidu garām, bet vecāki paviljoniņos netiek ielaisti. Bērni bija sajūsmā, viņi nopelnīja tik daudz, ka nepaspēja iztērēt. Dažreiz ir jāgaida rindā. Mums atlikumu piedāvāja noguldīt bankas kontā ar piecu procentu likmi un izdeva sertifikātu, kurā teikts – kad mēs nākamreiz atbrauksim uz Sanktpēterburgu, Maskavu vai Rostovu pie Donas, mēs to varēsim samainīt pret naudu ar procentiem.
Bērnības garšas
Kamēr bērni jautrojās un strādāja, mēs devāmies uz centra pirmo stāvu, lai nopirktu pārtiku brokastīm atpakaļceļam vilcienā. Rīgā kaut kā pierasts, ka lielajos iepirkumu centros var salikt pirkumus un drēbes ratos un ložņāt pa visiem stāviem. Bet tur, aizbraucot līdz liftam, mēs uzzinājām, ka tas ir aizliegts.
Paņēmām bērnus no “Kidburgas”, pabarojām turpat tirdzniecības centrā, tālāk devāmies uz staciju. Paņēmām somas un devāmies augšā. Pie izejas uz peroniem pamanījām gāzētā ūdens automātu. Nostalģija, ja var tā teikt. Automāta dizains stilizēts pēc vecajiem paraugiem. Droši vien daudzi no mums atceras. Ar sīrupu… bez sīrupa… ar dubulto sīrupu. Tikai tagad vajag nospiest pareizo pogu un glāze rokā! Gandrīz kā kafijai, tikai lielāka. Un garša, kas vissvarīgākais, tāda pati… Bērnības garša!
Iekāpām vilcienā. Bērni, noguruši no tādām piepildītām dienām, aizmiga uzreiz, pat nepamodās muitas pārbaudes laikā. Kad apmierināti pamodās, sekoja jautājums, kad un kurp mēs dosimies nākamreiz!
Liels paldies konkursa organizatoriem – “LDz” un “L-Ekspresim” – par iespēju doties šajā ceļojumā!
Raksts tapis sadarbībā ar portālu “Delfi.lv”
