Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. marts, 2016
Drukāt

Ingmars Zemzaris: Arāju valoda* (10)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ingmars Zemzaris

Latviešu Vikipēdija mums joprojām saka, ka “valodas galvenā funkcija ir saziņa”. Pārbaudīsim vēlreiz svaru kausos šo apgalvojumu un ielūkosimies tālabad paši savas valodas vēsturē!

Tagad, kad mūsu valoda izkopta līdz augstam kultūras un valsts valodas līmenim, mums grūti iedomāties, kāda tā bija apmēram priekš pusotra gadsimta. Toreiz, XIX gs. vidū, izšķīrās mūsu valodas attīstības un pat pastāvēšanas jautājums. Un tie, kas toreiz teica latviešu valodu esam “arāju valodu”, nebūt nebija latviešu nicinātāji – savā ziņā viņiem bija taisnība. Mūsu valoda tiešām bija arāju valoda – vislabākajā nozīmē. Apbrīnojami skaista un veikla tā skanēja zemnieku sētā, tīrumā, pļavā, mežā, pieguļā. Tā prata sludināt mūžīgo priecas vēsti baznīcās un brāļu draudzes saiešanās. Un, zināms, tā sprēgāt sprēgāja krogos un tirgos. Taču tā izrādījās gluži nevarīga, tiklīdz kāds gribēja latviski runāt par jebkuŗu zinātņu vai mākslu nozari. Piemēra pēc tikai iedomāsimies, ka toreiz mūsu valodā nebija tādu vārdu kā atkārtot, apstāklis, būtība, cēlonis, dzeja, glezna, māksla, jauda, josla, loma, pagātne, tagadne, nākotne, priekšmets, raksturs, stāvoklis, vēsture, veids, viela, zinātne…

Mūsu valoda stāvēja liktenīgās krustcelēs. “Arāji būs mūžam, kamēr zeme izdos augļus, bet nekur nav rakstīts, ka tādēļ arvienu vajaga būt arī latviešiem. Latvietim, t. i. viņa valodai vajaga mirt, pa īsu voi ilgošu. Žēl gan ir, bet ko tas palīdz?” 1858. gadā “Mājas Viesī” šos vācu tautības mācītāja Berkholca vārdus citē jaunlatvietis, mūsu lauksaimniecības literātūras pamatlicējs Kārlis Lepevičs. No Berkholca domām viņš nenorobežojas, tikai citāta beigās jautā: “Voi tā ir?” Arī pats Lepevičs savā rakstā dedzīgi aicina latviešus mācīt saviem bērniem vācu valodu.

Vai tie, kas vēlēja mūsu valodai bojā eju, tiešām vēlēja latviešiem ļaunu? Nav teikts. Starp tādiem droši vien bija pat sirsnīgi latviešu labvēļi. Tikai viņi valodas saziņas funkciju turēja galvenāku par nacionālās identitātes funkciju. Un lai nu kam, bet saziņai laikmeta prasību līmenī latviešu valoda, kāda tā toreiz bija, varēja būt drīzāk par šķērsli. Tā laika latviešu intelliģence savu izglītību bija ieguvusi vācu valodā un prata vācu valodu labāk, nekā mūsdienu latviešu intelliģence prot latviešu valodu. Saziņas pēc tai latviešu valodas nevajadzēja. Bet kopumā latviešiem vācu valoda būtu pavērusi durvis uz visiem Eiropas kultūras labumiem.

Taču laimīgā kārtā pārvācotājiem bija spēcīgi pretinieki. Un te nu pirmām kārtām ir godam jāmin Juris Alunāns. Turpat “Mājas Viesī” viņš spilgti atspēko Berkholca viedokli, starp citu rakstot: “… tā valoda, kuŗā mēs, bērni būdami, papriekš runājām un papriekš savu prātu uz Dieva cilājām, ikkatram arvien būs svēta. Un, ja mēs kādu dzirdam ar mums vienu valodu runājam, tad mēs viņu apsveicinām kā mīļu tautas brāli, mūsu sirdis vairāk mīlībā uz viņu sasilst un mēs viņam labprāt palīdzam, ja viņš ir bēdās. …Gan ļaudīm visu var paņemt, ko paši iekrājuši, bet no Dieva dotu valodu neviens nespēj tiem atraut.”

Tā Alunāns toreiz faktiski pateica, ka valodai nacionālās identitātes nesējas funkcija ir svarīgāka par saziņas funkciju. Tāpēc tas, ka mēs vēl šobaltdien runājam latviski, ir apzināts mūsu tautas lēmums: mēs negribējām upurēt savu valodu saziņas ērtību labad.

Taču, lai arāju valoda kļūtu par kultūras un valsts valodu, tai, protams, bija jāatbilst visām pilnvērtīgas saziņas prasībām. Un te nu mūsu valodas lietpratēji ir paveikuši titāna dabu. No šā darba darītājiem īpaši minami četri – Alunāns, Kronvalds, Mīlenbachs un Endzelīns. Viņiem mēs vēl dosim godu “Tēvu valodas” slejās.

 

Valodas kļūda

Foto - LETAFoto - LETA

“Savlaicīgi” ir mums gluži lieks verdzisks krievu своевременно tulkojums. Laicīgi ir labs vārds, taču nozīmē ko citu – pretstatu jēdzieniem garīgi un mūžīgi. Pareizi te sakām laikus, kā šai Mazsalacas tautas dziesmā:

Laikus saku tautiešam,

Lai tais’ augstas klēts durvtiņas:

Augstu ļaužu es bērniņš,

Augstu nesu vaiņadziņu.

Der zināt

Latvijas teritorijā, kā zināms, dzīvojušas arī somu tautas – lībieši, kā arī igauņi (ap Rūjienu). (Sacīt, ka Latvijā dzīvojuši somugri, nebūtu īsti korekti: ugri – ungāri un Rietumsibirijas chanti un mansi – Latvijā nekad nav dzīvojuši.) Pārlatvinoties viņi ienesuši līdz arī kaut ko no savas valodas.

Tā kāzas un laulāšana ir lībiskas cilmes.

Lībiešu ietekmē mēs bārdu dzenam, velkam cimdus rokā, svārkus mugurā, zeķes kājā. Ne leiši, ne krievi, ne vācieši tā nedara, t. i., nesaka.

Lībisks ir arī pīlādža vārds (no līb. pīlag). No tā jau mēs vaļā lēti vis netiksim, tomēr, kas grib tīri latviski runāt, var lietot mūsu pašu sērmūkšļa jeb sērmokšļa vārdu.

* Respektējot autora vēlēšanos, rubriku “Tēvu valoda” publicējam negrozītā Endzelīna pareizrakstībā, kāda tā bija līdz 1946. un 1957. gada padomju valdības rīkojumiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Mūsu valoda ir veidojusies tūkstošgades un es šodien varētu nelietot pieminētos jaunvārdus un būtu labi.Mūsu valoda vienmēr ir spējusi atrast sevī spēju izteikt jaunus jēdzienus. un šajā ziņā nav nekādu problēmu.

  2. Byutu cīši labi, ka autors parunuotu ari par Latgolys latvīšu volūdys runys formu i par ituos volūdys rokstu formu (latgalīšu literarū volūdu).

  3. Paldies, Ingmār! Cik labi, ka sākam par to runāt, gaidīsim ar nepacietību nākamos rakstus par mūsu valodu.

  4. pamazām vien pateicoties ģimeņu atbalstiem, šie cilvēki, kas runās un turpinās šīs valodas pastāvēšanu, sarūk. mazas ģimenes, izbrauc un neatgriežas. cīņa ar vējdzirnavām.

  5. Beidzot Latvijas latviskākā avīze pievēršas valodas jautājumiem. Paldies! Gaidām vēl!

  6. Paldies.

  7. Raksts patiesi interesants, tikai šķiet tāds nepabeigts,- pēc jaudīga sākuma otrā daļa noplok.

  8. Lielisks raksts, pateicība autoram un LA

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+