Arheologa apceres par zudušiem pilskalniem 0
Arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns šobrīd Latvijā ir vadošais pilskalnu pētnieks, ja runājam par jaunu pilskalnu meklēšanu, zināmo apsekošanu un interesantu hipotēžu izvirzīšanu.
Vēstures doktora kontā jau ir ap desmit pilskalniem un kulta vietām veltītu grāmatu, bet apgādā ”Nordik” nesen iznākusi vēl viena – ”Apceres par Latvijas pilskalniem”. Tajā iekļauti pēdējos gados atsevišķos izdevumos publicēti, bet tagad pārstrādāti, papildināti, ilustrācijām bagātināti un vienuviet apkopoti raksti. Noskaņas ziņā ”Apceres” rada iepriekšējiem darbiem – ”Kalnā bija stalta pils”, ”Skudra pie kalna”, ”Atrast pilskalnu” – tikai skumīgākas. Autors grāmatas atvēršanas svētkos apgalvoja, ka sākumā to nemaz nav aptvēris, taču iznācis, ka ”Apceru” lielākā daļa ir par zinātnei un interesentiem zudušajiem Latvijas pilskalniem, tāpēc pareizāk to būtu bijis to saukt ”Apceres par pilskalnu bojāeju”.
Uz grāmatas vāka attēlotajam ziemīgajam Kūku Dzirkaļu pilskalnam noteikti ir paveicies, jo tas ir Jura Urtāna privātīpašums – ”personīgais pilskalns”, kur gremdēties pārdomās un kur brīžiem rodoties sajūta, ka kāds pētoši skatās mugurā. Bet statistika liecina, ka ik pēc pieciem, septiņiem gadiem no Latvijas ainavas kāds pilskalns pazūd.
”Var šķist, ka septiņi gadi ir daudz, bet, ja paskatās simts gadu atpakaļ, tad tie ir kādi 15 pilskalni, bet, ja divsimt gadu, tad vēl vairāk. Un tad jāsāk domāt, kāpēc esam nežēlīgi pret saviem pilskalniem?” prāto Juris Urtāns. Pilskalnu norakšana tikusi attaisnota ar visdažādākajiem ieganstiem. Jaunākais un masu informācijas līdzekļos visvairāk aplūkotais gadījums attiecas uz nomaļo Babrauščinas pilskalnu, kuru grupa tumsonīgu apslēptās mantas kārotāju 2003. gada oktobrī nošķūrēja ar buldozera palīdzību.
Pilskalni vēstures gaitā ir noarti, mantraču izrakāti, norakti grantī, ceļus taisnojot un elektrostacijas būvējot. Abu pasaules karu karotājiem šķita, ka tās ir labas vietas ierakumu sistēmu izveidošanai. Daudz pilskalnu agrākos gadsimtos norakts gar Latvijas–Igaunijas robežu. Arī padomju laikos uz Latvijas–Krievijas–Baltkrievijas robežsadures uzbērtais Draudzības kurgāns ir veidots no norakta pilskalna zemes.
Grāmatā visvairāk ir runa par Latgales pilskalniem, jo tā vien šķiet, ka tur pret šiem Latvijas senvēstures lieciniekiem izturēšanās bijusi vispaviršākā. Pēc autora aplēsēm, no 106 Latgalē uzskaitītajiem pilskalniem septiņi iznīcināti 20. gadsimta otrajā pusē.
Visvairāk posta nodarīts 60. – 70. gados, kad radās tehniskas iespējas rakšanu veikt aši un ”efektīvi”. ”Iznīcināšanu sekmēja amatpersonu nezināšana, vai, ticamāk, ignorance, kad ikdienas notikumi – grants vai smilšu vajadzība būvniecībai un ērtai pieejamībai – tika uzskatīti par galvenajiem. Arī valdošais uzskats nebija labvēlīgs pilskalnu saglabāšanai, tāpēc pat gadījumos, kad notika vairāk vai mazāk aktīva valsts iestāžu un amatpersonu iejaukšanās, pilskalnu nosargāt bija grūti,” raksta vēsturnieks. Oficiālā atrašanās valsts aizsardzībā negarantēja, ka pilskalns tiks saudzēts, ja tuvējam kolhozam tā granti savajadzēsies fermas būvei. Patiesībā jau arī tagad pilskalnu vieta mūsu sabiedrības apziņā ir stipri neskaidra, taču jāatceras, ka 20. gados Latvijas–Padomju Krievijas valsts robeža tika nosprausta, daļēji balstoties uz pilskalnu virkni, kas stiepās gar Latvijas austrumiem.
Mūsdienās apzināto pilskalnu skaits tuvojas 400. Jauni, agrāk nezināmi pa laikam nāk klāt. Jāatzīmē, ka arī pats Juris Urtāns ir atklājis 14 iepriekš nezināmus pilskalnus. Pēc viņa sacītā, dažkārt pilskalnu meklēšana atgādinot detektīva darbu un nākas no jauna ”atdot” zinātnei pirms Otrā pasaules kara reģistrētus, taču vēlāk it kā pazudušus pilskalnus.
Tomēr lasītājs grāmatā atradīs ne tikai atziņas par zudušo, bet arī interesantus pētījumus par saglabāto. Piemēram, rakstu par Viļānu Piziču Kaupra pilskalna iemītnieku sadzīvi, balstoties arheoloģiskajos izrakumos, un noslēpumainu dambju paliekām Latvijas pilskalnos. Dambju funkcija un veidošanas iemesli pagaidām paliek neskaidri – varbūt tos izmantoja mākslīga ūdens uzpludinājuma radīšanai, varbūt lai mainītu kalna pakājē tekošas upītes gultni.
