Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. novembris, 2015
Drukāt

Arhibīskaps Vanags: Mums ir uzskatu atšķirības, bet mēs nekarojam (10)

Foto: LETAFoto: LETA

Pretēji iztēlotajam, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) nav savā starpā karojošas baznīcas. Šādu viedokli pauž LELB arhibīskaps Jānis Vanags, “Latvijas Avīzes” lūgts komentēt septiņu LELB mācītāju un LU Teoloģijas fakultātes dekānes vēstulē teikto (la.lv/septini-luteranu-macitaji-sadalita-baznica-atkal-jaapvieno-2/).

Kā ziņots, sestdien, 31. oktobrī publiskotajā vēstulē garīdznieki raksta: “Sākotnēji vienotā luterāņu baznīca, šķiet, ir sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās.” Viņi aicina, ka sadalītā baznīca atkal būtu jāapvieno. Vienlaikus sarunās tiek pausts, ka galvenā pretruna ir – atšķirīgā baznīcu attieksme pret sieviešu ordināciju. Arhibīskaps J. Vanags konkrēti šo jautājumu gan savā atbildes vēstulē nepiemin.

“Ir sen izrunāts, kas būtu vajadzīgs baznīcu apvienošanai – vienota satversme un pārvalde. LELBĀL nesekos lietuviešu priekšzīmei, kuri pievienojās dzimtenes baznīcai, pieņēma tās noteikumus un nodeva sevi Viļņas bīskapa pārraudzībā. Daļa trimdas latviešu drīzāk uzskatītu, ka Latvijas baznīcai jāpieņem viņu kārtība, domāšanas veids un virsvadība. Maz ticams, ka tam piekristu LELB. Katra LELBĀL daļa dzīvo pēc mītnes zemei pielāgotiem noteikumiem, ko grūti savietot ar LELB pārvaldes principiem,” raksta J. Vanags.

Noslēgumā LELB arhibīskaps secina: “Reālāk ir runāt par vienotību latviskajā identitātē, luteriskajā ticībā un sadarboties kopīgā mērķī to sludināt latviešu tautai, nekā censties sabāzt kopā divas baznīcas, katru ar savu pašapziņu – kas tiešām varētu novest pie dramatiskām attiecībām mehāniski apvienotas baznīcas iekšienē. Tādēļ baznīcu vadības vienojās par draudzīgu un cieņas pilnu sadarbību kopīgos projektos. [..] Pretēji iztēlotajam, LELB un LELBĀL nav savā starpā karojošas baznīcas. Mums ir uzskatu atšķirības, taču vienmēr esam uzturējuši labvēlīgi sadarbīgas un cieņas pilnas attiecības. Ja paziņojuma nolūks tiešām bija ierosināt šos soļus, autoriem vajadzēja ar iesniegumu vērsties pie savas baznīcas, nevis runāt par to laicīgā presē.”

Arhibīskapa J. Vanaga visu viedokli, kā arī septiņu mācītāju un LU Teoloģijas fakultātes dekānes parakstīto vēstuli lasiet 2. novembra “Latvijas Avīzē” vai “Latvijas Avīzes” e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. LELB Virsvalde ir palikusi kā diktatora Vanaga un viņa pašu tuvāko draugu tribīne. Ja iebildīsi, vai tavs deguns neiepatiksies – tā nebūsi vairs vēlams… un nedomā ka kādā draudzē drīkstēsi vairs ieņemt kādu amatu… Jo pilnīgi viss tiek pamatīgi cenzēts… Un tad brīnās. ka cilvēki negrib ziedot… nenāk uz Dievkalpojumiem…

  2. mācītājam Kalniņam Atbildēt

    LELB un LELBĀL apvienošana ir loģiska nepieciešamība, nevis mākslīgi aktualizēts jautājums jau vairāk nekā 20 gadus – proti, kopš 1993. gada, kad Vanags pārņēma LELB vadību un faktiski to iznīcināja ar savu dekonstruktīvo darbību.

  3. pļāpa vanags

  4. Cilvēki runā, ka pirmie Atbildēt

    pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas kristīgās baznīcās saskrēja izbijušie komunisti un partijnieki. Vai tas vien nav labs iemesls atšķirīgā kristīgās ticības izpratnē, protams tās sliktākajā nozīmē. Nevar jau īsti nopietni uztvert Padomju Latvijas kristīgo, īpaši luterāņu, baznīcu, jo tai bija jādod vairāk vai mazāk nodevu padomju režīmam. Ir dzirdēts, ka kolhoza priekšsēdētājam bija jāiet uz baznīcu, lai izspiegotu kristiešus un sodītu. Cik skaidra ir Latvijas Luteriskā baznīca ( LELB ) šodien? Vai ir notikusi pašattīrīšanās, vai tā joprojām dod meslus kādām citām cilvēciskām iegribām, netikumu transformācijai, piemēram, mamona pielūgšanai u.c., aizmirstot kristīgās vērtības? Runājot par pārspīlētu pašapziņu kristīgā baznīcā, jāatgādina, ka katoļu baznīcā lepnums vai iedomība tiek atzīts kā nāves grēks, kaut gan kādu laiku atpakaļ sabiedriskajos mēdijos izskanēja informācija par LELB tiekšanos nenosakāmā nākotnē palīst apakšā zem varenās Romas Katoļu baznīcas spārna, paīstam netipiski luterticīgiem. Es uzskaitīju tikai dažas lietas, kas visvairāk krīt acīs un nav savienojamas ar kristīgo ticību, tās dievišķajā nozīmē. Šāda un cita veida LELB izdarības domājošam luterticīgam nav pieņemamas.

    • Tāpat tās draudzes Padomes Atbildēt

      pārvēlēšanu sapulces, kas vairāk atgādina Padomijas vēlēšanas ar vienu ievēlamo sarakstu un tukšu baznīcu pēc pārpildīta dievkalpojuma. Tie pāris palicēji uz nobalsošanu ir ievēlamo ģimenes locekļi, radi un draugi!! Tas skaidri parāda, kas ir Latvijas Luteriskā baznīca…

    • Jānis Kalniņš, tas kurš mācītājs Atbildēt

      Komentāra autors raksta par lietām, no kurām nekā nejēdz. Var arī būt, ka formāli LELB vadībai vajadzēja kaut kādā mērā dot meslus okupācijas režīmam, lai varētu dzīvot, bet tas nekādā veidā nav ietekmējis draudžu garīgo dzīvi, ja nu vienīgi tiem mācītājiem, kuri savā sludināšanā iejauca arī politiku. Neņemos tagad vērtēt vai mācītājam jājaucas politikā, bet lūdzu ņemt vērā, ka arī tagadējie mācītāju kalpošanas noteikumi neļauj savienot kalpošanu amatā ar politisko darbību. Patiesībā padomju laiks Baznīcai bija īstā medusmaize, jo draudzēs palika vien tie, kuri nebaidījās zaudēt darbu vai tikt kā citādi ierobežotiem savas ticības dēļ. Ticība tika stiprināta un tā rezultātā Austrumeiropas, tostarp arī Latvijas luterāņu baznīcas ir tās, kurās ticība realitātē balstās Bībelē, daudzkārt ignorējot politiskās, sociālās, kulturālās un visādas citādas kaislības; tāpat ignorējam arī zinātnes atzinumus tajās sfērās, kur tā nevis pēta procesus, bet nodarbojas ar fantastiku un izsaka visādus no pirksta izzīstus pieņēmumus, kurus savukārt apgāž citi zinātnieki. tas tā.
      Pašā LELB nav it nekādu kaislību ap tagad mākslīgi aktualizēto jautājumu. Konferences balsojums izsaka vispārējo viedokli diezgan skaidri. Bet kādēļ gan pasaulei tik ļoti satrauc Baznīcas iekšējās lietas, neticīgajiem taču itkā nebūtu nekādas daļas, ko tie “tumsoņas” tur dara savā nodabā? Es redzu kā vienu no galvenajiem iemesliem to apstākli, ka Baznīca, kura patiesi cenšas pieturēties pie bibliskiem pamatiem, ir kā pamatīgs naža dūriens jebkuram arī ārpus Baznīcas sevi redzošam cilvēkam, kura sirdsapziņa tāpat neļauj pašam sev melot. Un te nu vēl kaut kas ārpusē, kas saka to pašu, ko saka sirdsapziņa! Vai tad labāka nav tāda “baznīca”, kura atbalsta netikumību, attaisno grēku?!
      Un vēl – kad visi šie rējēji beidzot atbrīvosies no padomju mantojuma, kura rezultātā ikvienu, kas pauž savādāku vienokli, uzskata par ienaidnieku? Tāds domāšanas veids ir visīstākais komunistu ideoloģijas mantojums, jo padomijā viennozīmīgi mācīja, ka visi ideoloģiskie pretinieki ir mūsu ienaidnieki. Īstā tolerance var pastāvēt tikai tur, kur ir pašcieņa un skaidra savu vērtību kritēriju apzināšanās. Bet rējējs jau nav spējīgs uz toleranci, jo viņam nav sava viedokļa, viņš spējīgs vien vārīties pats savā žultī un nerealizētajos sapņos.

      Atsaukšanās uz vairākuma viedokli jau Bībelē skaidri pareszēta, tādēļ ticīgajiem nav ko baidīties no tā. Un es personīgi esmu ļoti priecīgs būt tādā Baznīcas sadraudzē, kura pirmajā vietā liek Bībeli, nevis PLF viedokli!

    • Dievs aicina pie sevis visus cilvēkus, ikviens var iet baznīcā, nožēlot grēkus, pateikties Dievam un mainīties, atbrīvoties no vecās- grēcīgās dzīves. Sliktāk ir, ja cilvēks negrib nolikt savus grēkus, bet cenšas tos legalizēt, mainot Dieva vārdu, pārfrāzējot, aizbildinoties ar jauniem laikiem utt. Bet Dieva vārds nenoveco!!! Diemžēl vairākas baznīcas ārpus Latvijas, arī citu tautu, Dieva vārdu interpretē sev izdevīgā veidā, vai arī vienkārši izlaižot vairākus pantus. Un parasti jau tie kas tā dara, aizstāvas uzbrūkot.
      Paldies mūsu arhibīskapam Vanagam un lai Dievs dod spēku.

  5. Vanags saka: “Reālāk ir runāt par vienotību latviskajā identitātē, luteriskajā ticībā un sadarboties kopīgā mērķī to sludināt latviešu tautai, nekā censties sabāzt kopā divas baznīcas, katru ar savu pašapziņu – kas tiešām varētu novest pie dramatiskām attiecībām mehāniski apvienotas baznīcas iekšienē.” Un tas ir tik šķeltnieciski farizejiski un demagoģiski! Arhibīskapa Kārļa Gailīša laikā nebija nekādu pretrunu starp trimdas un dzimtenes baznīcu, tās 1003. gadā radīja Vanags.

    • Vanags saka: “Reālāk ir runāt par vienotību latviskajā identitātē, luteriskajā ticībā un sadarboties kopīgā mērķī to sludināt latviešu tautai, nekā censties sabāzt kopā divas baznīcas, katru ar savu pašapziņu – kas tiešām varētu novest pie dramatiskām attiecībām mehāniski apvienotas baznīcas iekšienē.” Un tas ir tik šķeltnieciski farizejiski un demagoģiski! Arhibīskapa Kārļa Gailīša laikā nebija nekādu pretrunu starp trimdas un dzimtenes baznīcu, tās 1993. gadā radīja Vanags.

Draugiem Facebook Twitter Google+