Laukos
Gaļa un zivis

Ar arhitekta izglītību – aitkopībā. Brāļi Apsīši no nekā izveido vienu no labākajām šķirnes aitu saimniecībām 0

Jānis (no kreisās) un Matīss Apsīši bioloģisko aitkopību uzskata par aizraujošu biznesu, kas ļauj atgūties no nogurdinošā darba pilsētā pie datora. Foto: Uldis Graudiņš.

Autors: Uldis Graudiņš

Brāļi Matīss un Jānis Apsīši, Latvijā zināmas arhitektu dzimtas pārstāvji, ikdienā ir arhitekts un būvinženieris Rīgā, bet darbdienu vakaros, brīvdienās un atvaļinājuma laikā nu jau deviņus gadus ir aizrautīgi bioloģiskie lauksaimnieki Straupē, kas no nekā izveidojuši konkurētspējīgu Latvijas tumšgalves šķirnes aitu saimniecību SIA “Arenso”.

– Kas jūs, augstāko izglītību ieguvušus un labi nodrošinātus jaunus cilvēkus, rosināja iesaistīties lauksaimniecībā?
Matīss Apsītis: – Pirms deviņiem gadiem mūžībā aizgāja sievas vectētiņš, kurš dzīvoja šeit, Straupē. Bija jāizvēlas – pārdot un zaudēt īpašumu, noskatīties, kā viss aizaug ar krūmiem, vai kaut ko sākt darīt. Jānis iniciēja piedāvājumu par aitām. Tas ir pamatots piedāvājums. Graudkopības nozares attīstīšanai vajag diezgan lielas zemes platības. Mums īpašumā bija sabrukusi kūts, ko varēja atjaunot. Aitkopība ir viena no pateicīgākajām nozarēm tāpēc, ka tā ir apvienojama ar citu darbu. Piemēram, piena lopkopība tik brīvā režīmā, kā mēs darbojamies, nav iedomājama. Turklāt jau darbības sākumā ir vajadzīgas milzīgas investīcijas. Aitkopībā var iesaistīties pakāpeniski. Mums neviens nav palīdzējis, visu savu kā darba ņēmēju nopelnīto naudu esam šeit investējuši. Es esmu būvinženieris, nu jau divarpus gadus sava biroja vadītājs. Brālis ir arhitekts. Esam no būvnieku cunftes. Saimniecībā ieguldījām lielu darbu, faktiski visu izveidojām no nekā. Brīvdienas, dažkārt arī darbdienu vakari un atvaļinājums tiek šeit pavadīts.

Jānis Apsītis: – Pēdējā laikā darba slodze ir nedaudz mazāka, jo viss ir kaut cik stabilizējies. Pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas spēka ir vairāk nekā 35 gadu vecumā. Mēs aitu fermu patiešām divatā uzbūvējām. Ļoti maz kāds palīdzēja.

M. A.: – Jumtu kopnēs ir ieskrūvēts 60 000 skrūvju. Katru no tām fiziski ieskrūvējām.

J. A.: – Mūsu priekšrocība ir tā, ka varam paši visu uzprojektēt un racionāli izdomāt. Rīgā galvenokārt kustinām zīmuli un smadzenes. Šeit, Straupē, arī kustinām smadzenes, bet mazāk atrodamies pie datora un mazāk nekā Rīgā darbojamies ar zīmuli, vairāk strādā rokas. Abi dzīvesveidi viens otru papildina – abi ir nogurdinoši, tomēr atšķirīgi.

M. A.: – Es, visticamāk, nevarētu 250 stundas mēnesī darboties tikai ar projektēšanu. Bet, ja strādātu tikai Straupē, arī varētu nojūgties.

J. A.: – Ja šeit notiek totālas ziepes, mēs varam trešdienās vai jebkurā citā dienā jau pulksten vienos ierasties. Mums darbs Rīgā nav kā bankā vai veikalā, kur nedrīkst atstāt darba vietu līdz darba dienas beigām. Ar tādu darbu lauksaimniecības bizness būtu grūtāk apvienojams.Spējam pieņemt otra viedokli. Tā ir reta parādība. Ja jūt, ka sāk vilkt uz kašķi, brālis atnes aliņu. Viens kaut ko šādu darīt aitkopībā nevarētu. Neatrastu ne motivāciju, ne arī fiziski tas būtu iespējams.

M. A.: – Tas būtu bezcerīgi, pilnīgi skaidrs. Mēs neliedzam padomu arī citiem, kuri vēlas sākt saimniekošanu. Esam palīdzējuši arī ar projektiem. Ir viens aitkopības modelis – sāc ar lielu naudu un algo vairākus darbiniekus. Jārēķinās, ka šajā gadījumā uzreiz pirmajā darbības gadā ir desmitiem tūkstošu eiro izdevumi par darbaspēku. Tas ir ļoti labi, tomēr nav nemaz tik viegli šeit nopelnīt. Aitkopība ir zemu ienākumu līmeņa bizness, kamēr to neveic ļoti lielā apmērā. Tādējādi ļoti jāuzmanās ar izdevumiem. Tos var sarūpēt ļoti viegli. Esam redzējuši fermas ar pakešu logiem, skaisti, viss krāsots, 200 aitas vestas no Vācijas. Mums simpātisks ir modelis, kur cilvēki sāk ar savu darbu, iemācās, kas ir vajadzīgs, saprot dzīvniekus. Mums arī vēl ir ļoti daudz jāmācās. Aizvien koriģējam saimniekošanu, atrodam jaunus darbības virzienus. Ļoti lielas un dārgas kļūdas neesam pieļāvuši. Fermas sākotnējais izkārtojums ir pareizs, inventārs ir pareizs, dzīvnieki ir pareizi. Protams, vienmēr ir izaicinājums sagatavot augsta līmeņa lopbarību. Tas vienmēr ir aizraujoši.

J. A.: – Vienīgā īsti stratēģiskā kļūda bija sākt ar konvencionālo, nevis ar bioloģisko saimniekošanu. Mūsu konvencionālā lauksaimniecība pēc būtības bija bioloģiskā. Vienu divus gadus pēc darbības sākšanas sapratām, ka vajadzēja bioloģisko saimniekošanu. Tad spēkā bija, manuprāt, Satversmes tiesā apstrīdamie nosacījumi par to, ka nevar pieteikties bioloģiskajai saimniekošanai tāpēc, ka beigušies hektāri. Līdzīgi kā patlaban nevar paplašināt ražošanu, jo beigušies hektāri. Bioloģiskā lauksaimniecība nav investīcija vai injekcija nozarei. Atbalsts ir kompensācija par to, ka darbojies atšķirīgi no konvencionālajiem saimniekiem un ka nevari gūt tik lielus naudas ienākumus kā konvencionālie. Vienlaikus nesabojā zemi.

M. A.: – Vienīgā atšķirība bioloģiskajai aitkopībai no konvencionālās ir spēkbarības pirkšana. Mēs zālājus arī agrāk ar minerālmēsliem nemēslojām. Bioloģiski var darboties ilgtermiņā. Tad vajag lielas platības, var saņemt atbalsta maksājumus. Nevar noliegt, ka tie ir būtiski. Kopā ar visiem atbalsta maksājumiem saņemam vairāk nekā 200 eiro/ha. Biju pārsteigts, ka ES vidēji naudas ienākumu struktūrā visu veidu valsts atbalsts rada aptuveni 50% lielu īpatsvaru.

Galerijas nosaukums

– Vai bizness izdotos, ja platību maksājumu vispār nebūtu?
– Visticamāk, nespētu investēt un tāpēc justos nelāgi. Būtu totālas stagnācijas un bezcerības sajūta. Iespējams, mēs varētu izdzīvot, īpaši patlaban, kad ir ko pārdot, tomēr mēs justos slikti, jo nebūtu naudas tehnikas uzturēšanai. Kur nu vēl labot neveiksmes, nelaimes, kas arī gadās! Piemēram, vienu gadu klaiņojošie suņi nokoda 70 dzīvniekus. Milzīgi zaudējumi! Ja darbotos pa nullēm, tad šādi gadījumi biznesam būtu letāli. Bioloģiskā saimniekošana dod papildu drošības izjūtu. Mēs esam privileģētā stāvoklī, jo mums nav jādzīvo no lauksaimniecības ienākumiem. Šā iemesla dēļ aitkopību varam attīstīt diezgan strauji. Diemžēl pagaidām nevaram atļauties pirkt zemi. Tas ir slikti. Vajadzētu to pirkt iespējami vairāk. Esam izdarījuši izvēli – vispirms sakārtosim savas dzīvesvietas Rīgā. Aitkopība ir ļoti laba lieta, tomēr mums katram ir jauna ģimene ar savām vajadzībām. Visu laiku ir jālīdzsvaro ģimenes vajadzības ar aitkopības vajadzībām. Ir ļoti viegli ieguldīt lauksaimniecībā naudu.

J. A.: – Ja godīgi, pēdējos divos gados esam šeit iespaidīgu naudas summu ieguldījuši. Uzbūvējām garāžu, nopirkām lauksaimniecības tehniku un augsnes apstrādes agregātus.

M. A.: – Neinvestējam to, ko no lauksaimniecības uzņēmējdarbības nevarētu finansēt. Kādā brīdī aitkopības naudu ieguldām Rīgā, kādubrīd – Rīgā pelnīto ieguldām Straupē. Tomēr tās nav absurdas investīcijas. Nevar rēķināt, ka presi vienā gadā varēs atpelnīt, tai ir saprātīgs lietošanas termiņš. Tā ir apsaimniekojama investīcija. Mēs nevaram atļauties jaunu traktoru par 90 000 eiro. Pļaujmašīnu, presi, ietinēju, vālotāju pirms vairākiem gadiem nopirkām jaunu. Tie dilst, uzrakstījām projektus, tiem ir neliels aizdevums. Aizņēmāmies ar domu, lai šajā ziemā traktoru varētu nopirkt. Mēs uzreiz zinājām – būs mums šķirnes saimniecība. Bija sajūta, ka aitkopība finansiāli funkcionē vien tad, ja visi ķeksīši ir atzīmēti. Proti, ir šķirnes saimniecība, ir visaugstākās kvalitātes dzīvnieki, bioloģiskā lauksaimniecība un pietiekami liels dzīvnieku skaits. Ja kaut kā no tā visa nav, tas pasliktina arī finansiālo bilanci.

J. A.: – Likumu normas šķirnes saimniecībām ir tādas, ka sākotnēji it kā piespiež ievērot kārtību, bet pēc tam ir rezultāts – aitas mums tiešām ir labas. Tas ir tā vērts. Latvijā patlaban ļoti populāri ir darboties ar jaunajām šķirnēm. Tas ir jaunais hits, manuprāt. Visiem ir vislabākā šķirne. Mēs arī nevaram izslēgt, ka mainīsim šķirni. Mūsu ganāmpulkā aitas ir veselas, ar tām ir maz problēmu. Veterinārie jautājumi visam ganāmpulkam ir ļoti maz jārisina, vien atsevišķiem dzīvniekiem. Mums ir svarīgi, lai fermā nav jābūt no rīta līdz vakaram un jābaidās, ka kaut kas nenoiet greizi. Latvijas tumšgalves šķirnes aita ir tikai nedaudz mazāk ražīga nekā super šķirņu aitas. To arī ir grūti izmērīt.

– Cik vidēji vienai aitai dzimst jēru?
M. A.: – Vidēji dzimst 1,8–1,9 jēri. Jaunajām aitām mazāk. Uzreiz izdzīvo 90% no dzimušajiem jēriem. Tā nenotiek, kā daži stāsta, ka izdzīvo visi dzimušie jēri.

J. A.: – Mēs pirmajā gadā vairākos pirkumos iegādājāmies 45 aitas.

M. A.: – Gribējām šķirnes saimniecības statusu, vajadzēja 30 atnesušās aitumātes. Tās bija jānopērk. Vēlāk sieviešu kārtas dzīvniekus nepārdevām, ataudzējām savam ganāmpulkam. Pārdevām tās, kam dažādu iemeslu dēl nebija šķirnes sertifikāta. Šajā gadā pirmo reizi zemes platības un fermas ietilpības dēļ visas sieviešu kārtas aitas nevarēsim līdz nākamajam rudenim turēt. Nebūs vietas. Nerunājot vēl par tiem aptuveni 150 jēriem, kas dzims. Patlaban uzlabosim naudas bilanci – būs vairāk aitu pārdošanai. Pārdevām aitas tepat Latvijā par 4,20 eiro kautsvarā, tas ir aptuveni 2 eiro dzīvsvarā. Latvijas gaļas tirgū ir problēmas. Aitu audzētāju asociācija cīnījās un neizcīnīja atbalstu par dzīvnieka kaušanu sertificētā kautuvē. To nepieļāva ES regulas. Mums patlaban nav legāla kaušanas tirgus. Tirgus ir, tomēr tas ir neattīstīts. Ļoti liela daļa no Latvijas jēriem nokļūst pie pircēja jocīgā, nenormālā veidā. Saimnieki paši kauj un pārdod dzīvniekus. Patlaban ir palicis vien brīvprātīgais saistītais valsts atbalsts. Tas ir par vienalga kādu atnesušos aitumāti. Šāda kārtība neprovocē tirgu. Mēs gribētu, lai kautuves vairāk darbotos, būtu vieglāka legālā aprite.

J. A.: – Tos pašus 20 eiro uz aitumāti sadalītu kā 10 eiro par jēru, ko aizved uz kautuvi. Tā ir kautuves cena par kaušanas pakalpojumu.

M. A.: – Patlaban 60% no Latvijas jēriem formāli izmanto pašpatēriņam. Zinām, cik aitumātes ir Latvijā, dzimušo jēru daudzumu un cik no tiem nokļuvuši kautuvēs. Pēdējo ir nožēlojami maz. Pirms kāda laika notika mēģinājumi provocēt uz tirgu orientētas saimniecības, kas pārdod produktus, nevis sēž uz platību maksājumiem. To neizdarīja. Šķirnes dzīvniekiem pamazām ņem nost atbalstu, tā ir izvēle. Agrāk šķirnes saimniecībai bija finansiāls labums. Būtu labi, ja kautuves, kas darbojas ar citiem dzīvniekiem, ņemtu kaušanai jērus. Visticamāk, izveidotos arī bioloģiskajiem saimniekiem atsevišķi pakalpojumi un piemaksātu papildus, līdzīgi kā par gaļas liellopiem. Patlaban par bioloģiskajām aitām nav papildu piemaksu. Apjoms nav pietiekams tirgus stabilizēšanai. Pārāk maz dzīvnieku nokļūst legālajā kaušanas shēmā. Zemkopības ministrijā ļoti daudz koncentrējas uz citās valstīs rakstītu noteikumu izpildīšanu. Ja attaisnojums ir, ka regulas neļauj, to vajadzētu ielikt iekavās un lemt, kā situāciju mainīt. Svarīgi, lai tie, kas ir talantīgi un kam izdodas izaudzēt dzīvniekus, varētu tos izdevīgi pārdot. Un uzturēt laukos savas ģimenes un savas saimniecības.

Kāds ir saimniecības biznesa modelis?
M. A.: – Ilustrēšu to ar šāgada darbības prognozi. Pēc konservatīviem aprēķiniem, ganāmpulkā piedzims 300 jēru. Aptuveni 150 (140–160) būs puikas. Tos mēs audzēsim līdz 6–8 mēnešu vecumam un visus pārdosim.

J. A.: – Dažus gadus pavasarī samērā veiksmīgi pirkām 2–2,5 mēnešus vecus mazos teķīšus. Tas vispār ir ļoti labs modelis aitkopības iepazīšanai. Šos teķīšus var audzēt līdz ganību sezonas beigām. Mēs to darījām nobarošanai. Ir cilvēki, kam ir pļaviņa, viņi nevēlas to ar traktoru pļaut, palaiž 10 jērus. Tie ir ļoti dārgi zāles pļāvēji, nav vislabākā iecere, tomēr var dabūt kādu labu sajūtu un vislētāko pieredzi – vajag tikai aploku. Parasts aploks nav tik dārgs salīdzinājumā ar fermu, ūdens apsildi ziemā, lecināšanu. Mēs šādus jaunos teķus pārdevām galvenokārt tāpēc, lai mūsu vislabākajām aitu mātēm noņemtu slodzi un tās savu vienīgo meitenīti varētu izaudzēt ļoti spēcīgu.

M. A.: – Nav izslēgts, ka arī šajā pavasarī no 150 dzimušajiem jēriem daži desmiti jau pavasarī dosies pie citiem saimniekiem baroties, pieņemsim, ka 10–15 apēdīsim paši vai draugiem uzdāvināsim, pieņemsim, ka 100 pārdosim, iespējams, vietējiem cilvēkiem vai eksporta kravas veidotājiem. Tiem, kuri pirks. Mazās aitiņas uz nākamo ziemu varam atstāt 200, patlaban mums ir 180–190 aitumātes. Pabrāķēsim, pieņemsim, ka atstāsim 160. Mums jau patlaban ir 100 jaunaitas. Tās arī pabrāķēsim, paliks 80 aitas. Tātad ir 260 sieviešu kārtas dzīvnieki, ko var lecināt. No tiem kāds bars ir jāpārdod. Vairāk nekā 200 pie sevis neturēsim. Pieņemsim, ka 50–60 pārdosim kā produktīvos dzīvniekus. Tad ir jautājums, vai rudenī tālākai audzēšanai nepārdosim kādas no 150 mazajām aitiņām. Vai arī tās pārziemos pie mums un nākamgad pārdosim 6–8 mēnešu vecumā. Vai nepārdosim…

– Cik maksā 2,5–3 mēnešus veci teķi, ko cerat pārdot?

– Vēlētos 50–60 eiro saņemt. Tāda ir tirgus cena. Rudenī, kad pa vasaru esam ganībās noganījuši, dabonam 80–90 eiro. Tad tie gaļai iet. Pircējs nevar lielu biznesu uztaisīt, jo daļa naudas, ko rudenī no kautuves var dabūt, ir mums jāsamaksā.

– Kā atrodat pircējus?
J. A.: – Tirgus attīstās haotiski. Mums reāli gaļas teķīšiem tirgus bija ar uzpircējiem jāsarunā, Latvijā gaļai tos pērk tikai daži uzpircēji. Dzīvus dzīvniekus pārdodam ss.com, ar asociācijas starpniecību vai kādreiz pircēji zvana mums. Nereti tuvākie kolēģi sūta pie mums, mēs – pie viņiem, tas ir normāls sadarbības veids. Nav tā, ka pavisam nevar pārdot. Rudenī ir jābrāķē vecās aitu mātes, 7–9 gados tās vairs nav ražīgas. Tām ir gaļas vērtība, var likt konservos vai suņu barībā. Par šīm aitām bija sajūta, ka vispār nav tirgus. Tad pēkšņi uzradās pircējs un piedāvāja ļoti labu cenu.

M. A.: – Nav mums aitkopībā matemātiskas precizitātes. Barība jāgatavo ar rezervi, būs 2–4 nedēļas ilgāk dzīvnieks jābaro, radīsies papildu izdevumi, tomēr nav tik traki. Ja mēs strādātu kā uz naža asmens, tad nestrādātu vispār.

J. A.: – Nav obligāti jērs jāpārdod septembrī, nekas nenotiek, ja novembrī pārdod. Ir brīdis, kad tā gaļa ir visgaršīgākā, tomēr tirgus nav tik attīstīts, lai to novērtētu.

– Kādus aplokus esat izveidojuši, un kādus zālājus audzējat?

M. A.: – Tie ir elektriskie gani. Lauka stūros ir pamatīgi stabi, pa vidu pārvietojamie baltie mietiņi un trīs drātis. Mums ir ļoti stipri elektrības ģeneratori.

J. A.: – Mums ir labi, ka lauki atrodas tuvu mājai. Vistālākais lauks ir aptuveni pusotra kilometra attālumā cauri mūsu laukiem. Aitas ganībās visur aiziet kājām. Tas ir ļoti ērti. Citiem saimniekiem tā nav. Labākā metode ir gan ganīt, gan pļaut, nevis tikai pļaut vai tikai ganīt.

M. A.: – Aitas maijā laižam ganos. Uz ganībām vedam piekabi ar ūdeni. Aitas dzīvo pļavās līdz rudenim. Braucam tās ik dienu aplūkot, elektriskos ganus apskatīt, ūdeni ieliet. Dzīvnieki katrā aplokā uzturas dažas dienas. Mēs veidojam 5–10 ha lielus aplokus. Puikas atšķiram un laižam pārējās aitas vienā aplokā. Cenšamies vienu iespējami lielu ganāmpulku īsu laiku turēt vienā aplokā. Tas ir vislabākais modelis. Zāli intensīvi un ātri tad noēd. Sējam maisījumus ar sarkano un balto āboliņu, tas palīdz ganībām, noēno, augsne nezaudē mitrumu. Pērkam no “Krastmaļiem” speciālos “Nasing Spešl” zālāju sēklu maisījumus. Jā, diezgan dārgi ir vienu hektāru pārsēt. Sēklas maksā 100 eiro/ha, apstrāde ar savu tehniku maksā vēl tikpat, neskaitot darbu. Pēc četriem pieciem gadiem ir jāpārsēj. Pirmajos divos gados notiek vairāk pļaušana nekā ganīšana. Tad aug sarkanais āboliņš, kas ļoti labi liekams skābsienā. Tam ir milzīgs proteīna daudzums. Parasti mēs nopļaujam un rudenī vēl noganām. Sarkanais āboliņš trešajā gadā izaug mazāk, tad iespējams vienu reizi nopļaut, divas trīs reizes noganīt. Tad pāris gadus vajadzētu tikai ganīt, jo baltais āboliņš ir pārņēmis lauku, tas ir ļoti labs ganībām. Lauki ir atšķirīgi, ir dažādi klimata un mitruma režīmi.

J. A.: – Esam sapratuši, ka tam ir milzīga nozīme. Lauka ražīgums mainās atkarībā no tā, vai augušas gārsas un vīgriezes pret smalko āboliņu. Pērn visu lopbarību labi sagatavojām. Trūkums – mums nav savas labības, nav salmu un siens mums ir pakaišu materiāls. Tas nav optimāli, tomēr tā ir.

– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecību?
– Nav pārliecības, ka mēs ļoti attīstīsimies, ņemot vērā, ka aitkopība nav mūsu pamatnodarbe. Izaugsmi, iespējams, nobremzēsim tikai tāpēc, lai nebūtu vēl lielāks laika ieguldījums. Nelaidīsim garām labus zemes pārdošanas piedāvājumus.

J. A.: – Ja būs zeme, tirgus, ar savu varēšanu kaut kādu jumtiņu, novietni aitām uzbūvēsim, to protam. Nākamo dažu gadu laikā aitkopības biznesam ir jāturpina būt stabili plusos un mums apkārtējā vide aizvien vairāk sakārtosies, kļūs par vietu, kur varam atbraukt ar bērniem un, iespējams, svētdienā vairs nestrādāt 12 stundas, bet tikai četras.

M. A.: – Ganāmpulku audzēt arī protam. Mums tehnoloģiski ir ļoti viegli pāriet uz liellopu gaļas ražošanu. Nav izslēgts, ka kādreiz pamēģināsim. Var just, ka cilvēki var sevi laukos nodrošināt. Aitkopība ir viena no nozarēm, kur, pareizi darbojoties, ģimene var sevi nodrošināt. Ar brāli ironizējam, ka nekad nenoskaidrosim – kā būtu, ja mēs darbotos tikai aitkopībā? Mums būtu nenormāli daudz laika! Ir efektīvi jāstrādā. Ar rokām, dakšām nevar dzīvniekus pabarot. Jābūt mehanizētam darbam, novietnēm, kur var izmantot tehniku…

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv