Arhitektūra kā saruna ar sabiedrību 0
Latvijas arhitektūras gada skate, kas kulminēs ar apbalvošanas ceremoniju 17. maija vakarā, nu jau astoņpadsmit gadu garumā pamazām izveidojusies par noturīgu un būtisku tradīciju.
Šogad tā ar pieteikumu diskusijai publiskajā vidē atkal pakāpjas soli augstāk savā attīstībā. Katru gadu arhitekti, pašvaldības, ikviens, kurš lepojas ar savu iepriekšējā gadā pabeigto arhitektūras objektu, ir aicināts iesniegt izvērtēšanai savu darbu. Protams, galu galā skate izvēršas par Arhitektūras ar lielo burtu A meklējumiem. Par mēģinājumu notvert to trauslo robežu, kad māja kļūst par emocionālu mākslas darbu un iedarbīgu sociālu orientieri. Latvijas arhitektūras gada skate notiek trijās kārtās. Pirmajā kārtā no visiem iesniegtajiem darbiem nacionālā žūrija izvirza pusfinālistus, kas piedalās gada arhitektūras izstādē, otrajā kārtā – finālistus, kurus nodod tālāk izvērtēšanai neatkarīgai starptautiskai žūrijai. Un – visbeidzot – starptautiskā žūrija tad arī piešķir Gada labākās arhitektūras titulu. Ar ko varam lepoties šogad? Lai arī galvenie līderi vēl nav nosaukti, tomēr ir jau saprotams, ko varam uzskatīt par gada ieguvumiem. Pirmkārt, tās ir jaunas, arhitektoniski kvalitatīvas, sabiedriski orientētas ēkas. Ar to apliecinām, ka izejam no pirmskrīzes attīstītāju dominances un tai sekojošās kamerālās privātīpašumu arhitektūras perioda. Otrkārt, tā ir labas, spēcīgas arhitektūras decentralizācija! Tikai četri no trīspadsmit otrās kārtas arhitektūras darbiem atrodas Rīgā. Kas var būt labāka ilgtspējīgas ekonomikas platforma kā uz jaunatni orientēta, inovatīva arhitektūra! Protams, gribas pieminēt vismaz divus nopietnus reģionu spēlētājus – Saldus mūzikas un mākslas skolu un Austrumlatgales kultūras centru Rēzeknē. Abi kļuvuši par šo pilsētu jaunu dzīvības dzīslu, pilsētu atpazīstamības simbolu ar potenci kļūt par arhitektūras tūrisma galamērķi. Nacionālā žūrija, strādājot pie darbu atlases, prioritāri vērtēja arhitekta darba kvalitāti.
Galvenie kritēriji bija – skaidra arhitektūras koncepcija, ēkas viengabalainība apjomos, materiālā un ikkatrā detaļā, vietas konteksts un mērogs – t. sk. reģionalitāte, sabiedriskais nozīmīgums un pozitīva iedarbība uz lietotāju un, protams, ēkas funkcionalitāte un atbilstība projekta mērķim. Rezultātā otrajai kārtai tālāk tika izvirzīti septiņpadsmit darbi.
Bet, nepiemērojot pilnībā šos stingros kritērijus, žūrija priecājās par daudziem no 58 iesniegtajiem darbiem, pat izveidojās grupa, ko nodēvējām par “labo darbu sarakstu”. Tie bija darbi, kuros jūtama pasūtītāja, visbiežāk kādas pašvaldības, sadarbība ar arhitektu, lai sakoptu ēku vai vietu savā vēsturiskajā vidē un vienlaikus risinātu sabiedrisku apriti šajā teritorijā. Īpašas simpātijas izpelnījās Alūksnes Jaunās pils rūpīgā rekonstrukcija, sociālā dzīvojamā māja Kandavas vēsturiskajā centrā un Siguldas pilsdrupu rekonstrukcija un labiekārtojums.
Vēl mēs virzījām arī starpdisciplināros, ar arhitektūru saistītos darbus. Mūsuprāt, arhitektūra nav tikai ēku būvniecība, bet arī saruna ar cilvēkiem, viņu iesaistīšana arhitektūras procesos. Interesanta ir grāmata “Liepājiņa”, kas tapusi kopā ar pilsētas iedzīvotājiem, un izglītojošā programma “Radi Rīgu”, kurā iesaistīti ārvalstu speciālisti un kurā izstrādātās sabiedrības uztveres modeļi iestrādāti Rīgas attīstības plānā.
Saprotams, ka kvalitatīva arhitektūra nav tikai arhitektu nopelns – tā rodas sadarbībā ar neatlaidīgiem pasūtītājiem un izprotošiem būvniekiem! Paldies visiem, kas piedalījušies procesā!
Gribu novēlēt, lai kopīgi radītās skaistās ēkas kļūtu par svarīgiem punktiem Latvijas asinsrites veicināšanā un atrastos īstie cilvēki, kas to uzturētu un izprastu!
