Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. aprīlis, 2013
Drukāt

Arhīvu durvis paveras

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Saeimas pieņemtie grozījumi Arhīvu likumā veicinās interesi par padomju laika vēstures pētījumiem, pārliecināti vēsturnieki un arhīvisti. Likuma grozījumi paplašina padomju laika dokumentu pieejamību.


Okupācijas muzeja pētnieku un Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcijas deputātu 2012. gadā rosinātie un šī gada aprīļa sākumā pieņemtie likuma grozījumi atceļ situāciju, kad dokumentus ar pieejamības ierobežojumiem drīkstēja izmantot tikai zinātnieki. Pat doktorantiem daudzi arhīvu materiāli izrādījās nepieejami. Runa ir par pēckara padomju okupācijas laika un mūsdienu dokumentiem, kas satur personas datus un informāciju par privāto dzīvi – ļoti plaši traktējamu jomu. “Padomju laika dokumentos par personu datiem kvalificējamas arī denunciācijas un ziņojumi par personām, atskaites, kur norādīts, ko kura persona darījusi, biedru tiesu protokoli, partijas nomenklatūras, arī kultūras darbinieku personas lietas,” aizrāda Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) direktora vietnieks nacionālā dokumentārā mantojuma uzkrāšanas, arhīva attīstības un starptautisko sakaru jautājumos Gatis Karlsons. Tā nu iznāca, ka zinātniskā grāda ierobežojumi pārspīlēti sargāja faktiski jebkurus arhīva fondus, kuros ir personāllietas; tāpat ministriju vai lielu uzņēmumu dokumentus, sēžu protokolus, Latvijas kompartijas centrālkomitejas dokumentus. “Par piemēru labojumos ņemta Polijā pastāvošā likumdošana, bet Lietuvā no 2008. gada likums vispār nosaka, ka represīvo orgānu arhīva dokumenti ir pieejami visiem bez izņēmuma,” piebilst Karlsons. Grozījumi paredz, ka tagad studējošais arhīvā varēs lasīt nepieciešamās lietas, ja uzrādīs augstskolas fakultātes dekāna apstiprinātu pieprasījumu, ka izstrādā zinātnisku vai pētniecisku darbu par attiecīgo tematu.

Agrāk liegtos dokumentus ar līdzīgiem nosacījumiem varēs izmantot arī bibliotēku, muzeju, arhīvu vai zinātniskās institūcijas darbinieki, ja pieprasījumu būs apstiprinājis attiecīgās institūcijas vadītājs.

Pat privātpersonai tas būs ļauts, “ja šī persona veic pētījumu, kam ir konkrēts, precīzi formulēts un likumīgs mērķis, un ir saņemta attiecīgajā jautājumā kompetentas zinātniskās institūcijas vai akreditētas bibliotēkas, vai akreditēta muzeja vadītāja rekomendācija”. Tiesa, daži ierobežojumi saglabāsies. Piemēram, labojumi neattiecas uz privātajiem dokumentiem, kuru pieejamības termiņu noteicis to īpašnieks.

“Labojumus vērtēju viennozīmīgi pozitīvi, jo tie pavērs jaunas pētnieciskas iespējas,” atzīst LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē. Viņa praksē bijuši konkrēti gadījumi, kad studējošajiem atteikta pieeja arhīva dokumentiem, balstoties uz Arhīva likumu tā iepriekšējā redakcijā. Piemēram, pagājušajā gadā LNA atteikumu saņēmis kāds bakalaura studiju programmas otrā kursa students, kurš studiju darbā vēlējās izmantot 1995. gada krimināllietu pret Alfrēdu Rubiku un Ojāru Potreki. Izveidojās dīvaina situācija – likums, kas pieprasīja doktora grādu, tajā pašā laikā bremzēja tā iegūšanu, jo liedza cilvēkam piekļūšanu doktora darba izstrādei nepieciešamajiem materiāliem.

Vai likuma grozījumi nepavērs durvis profāniem un pseidovēsturniekiem, kuri varētu iegūto informāciju izmantot ļaunprātīgi? Andris Šnē to apšauba, jo “jebkuram cilvēkam no ielas” rekomendācijas netiks dotas: “Ar ziņkārību vien cauri netiks.”

Rekomendācijas parakstītājs savā ziņā uzņemas atbildību, kā students vai cits prasītājs šos arhīva materiālus izmantos, taču arī pašam piekļuves lūguma iesniedzējam jāatceras, ka saskaņā ar likumu viņš ir atbildīgs par datu izmantošanu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+