Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. jūnijs, 2014
Drukāt

“Arī Amerikā aizlūgsim par deportāciju upuriem”
 (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvieši Amerikā gan pirms Latvijas neatkarības atgūšanas ir pieminējuši 14. jūnija deportāciju upurus, gan turpina to darīt arī tagad.

Par 14. jūnija upuru piemiņu un arī Amerikas latviešu baptistu palīdzību šejieniešiem stāsta Filadelfijā dzīvojošais baptistu mācītājs Uldis Ukstiņš:

– Kopā ar lietuviešiem un igauņiem gadu no gada esam pulcējušies kopā 14. jūnijā, ne tikai dievkalpojumos baznīcās, bet arī pilsētas parkos, lai piesaistītu ļaužu uzmanību un par 1941. gada 14. jūnijā notikušo ieinteresētu arī avīž­niekus. Tā atgādinājām par mūsu tautām nodarīto netaisnību un deportāciju upuru likteņiem. Žurnālistu interese daļēji bija atkarīga no tā, kas konkrētajā brīdī notika ASV un Padomju Savienības attiecībās, bet mēs lūdzāmies par Baltijas valstu brīvību. Jo praktiskā ziņā jau nebija scenārija, kā to varētu panākt.

Ik gadu divos datumos – 14. jūnijā un 18. novembrī – visu konfesiju latviešu draudzes turpina vienoties kopējās lūgšanās. Arī šogad 14. jūnijā Filadelfijā būs ekumenisks dievkalpojums Sv. Jāņa draudzes luterāņu dievnamā. 14. jūnija dievkalpojumos savāktos ziedojumus esam sūtījuši Okupācijas muzeja atbalstam. Jo mūsējie to atzinuši par vērtīgu lietu vēsturiskās piemiņas glabāšanā.

Latvijas brīvības atgūšana mums bija pats lielākais prieks. Izjutām gandarījumu, ka ir noticis tas, par ko ilgus gadus tālumā esam sapņojuši un lūgušies.

– Jūsu draudzes mājas lapā izlasīju, ka rīkojat labdarības koncertus, lai atbalstītu cilvēkus Latvijā.


– Mēs to uzskatām par savu sūtību. Jau starpkaru Latvijas laikā baptistu un luterāņu draudzes no Amerikas sūtīja palīdzības saiņus.

Komunistu valdīšanas laikos iespējas bija ierobežotas, bet arī tad atbalstījām. Bija atļauts sūtīt pakas mācītājiem un vēl draudžu cilvēkiem individuāli. Vēl tagad sastopu tos, kuri ar pateicību atceras palīdzību. Materiālais aspekts bija svarīgs, bet nozīmīgāk bija tas, ka cilvēki zināja – ir kas Rietumos par viņiem domā un aizlūdz.

Tiklīdz pavērās iespēja, atsūtījām apmēram tūkstoti Bībeļu un arī citas grāmatas. Vēlāk izveidojām palīdzības fondu, gādājām kopētājus un vēl citu tehniku. Atbalstījām septiņus studentus, kuri no Latvijas ieradās Amerikā mācīties teoloģiju – viņu vidū bija arī tagadējais bīskaps Pēteris Sproģis.

Joprojām ziedojam vasaras nometnei Pelčos ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām.

– Cik daudz latviešu ir jūsu vadītajā Amerikas latviešu baptistu apvienībā? 


– Latviešu baptisti Filadefijā nosvinēja jau 114. gadadienu, kopš Amerikā tika nodibināta pati senākā draudze.

Tā kā latvieši ir lauksaimnieki, arī ieceļotāji ASV vēlējās apstrādāt laukus. Tāpēc daudzi pārcēlās uz dzīvi ārpus lielpilsētas un tur nodibināja draudzi, kas 1933. gadā uzcēla dievnamu Bukskauntijā, kas atrodas 60 jūdzes no Filadelfijas. Amerikas latviešu baptistu apvienības draudzes ir Čikāgā, Klīvlendā, arī Toronto Kanādā. Amerikā esam palikuši sīks pulciņš, vien daži simti. Savus īpašumus spējam uzturēt tāpēc, ka esam ļoti cītīgi ziedotāji. Protams, ja nenāks jauni cilvēki klāt, mūsu draudzes ārzemēs kaut kad beigs darboties. Taču nav jau mērķis uzturēt “Latviju ārzemēs”, bet gan atbalstīt, lai brīva un neatkarīga Latvija ir šeit.

Brazīlijā baptistu ir vairāk, bet tur latviešu draudzēs ir ļoti daudz portugāļu un dievkalpojumi notiek portugāliski.

– Vai interesējaties par politiskajiem procesiem Latvijā?


– Uz Latviju pirmo reizi atbraucu 1988. gadā pēc bīskapa Jāņa Tervita aicinājuma. Tas ir neparasti, ka Latvijā baptistiem ir bīskaps, jo citur baptisti nevēl bīskapus un organizācijas vadībā ir prezidents. Taču sakarā ar to, ka pēc Otrā pasaules kara te padomju vara pieprasīja kādu autoritatīvu personu, baptisti izlēma: būs mums bīskaps.

1990. gadā ierados Rīgā, lai mācītu jaunos baptistus garīgajā seminārā, un tad desmit gadus regulāri dažus mēnešus pavadīju Latvijā.

Neesmu Latvijas pilsonis. Ja te nedzīvoju, tad man nav tiesību noteikt, kā lietas šeit tiek kārtotas, bet uzskatu, ka Latvijai spēju palīdzēt tāpat.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jā, Latiņamerikā jau aizlūgs par mūsu tautas likstām , bet tepat Latvijā Amatas novadā gan nedzirdēsim ne vārda. Tā taču ir brīvdiena un novada pašvaldībai nebūs darba diena. Nu neies taču tādu sīkumu dēļ izcūkāt savu brīvdienu. Cita lieta, ja būtu darba diena. Tad pa darba laiku var ne tikai visādus atceres pasākumus izvest. Bet pareizi jau rakstīja Druvas korespondente Feldmane, ka datumiem nav nozīmes – jāatzīmē tad kad sirds liek. Un pašvaldībām brīvdienās sirds nu nekādi nepavēl rīkot pašakumus. Nez vai jāņus arī svinē,s pēc sirds patikšanas, jēkabos?

Draugiem Facebook Twitter Google+