Lielākais vasaras kustības drauds – augsta kustības intensitāte kombinācijā ar atpūtas eiforiju 0
Līdz ar karsto vasaras laiku uz Latvijas ceļiem esot parādījušās jaunas briesmas. Lūk, “Latvijas valsts ceļi” pēdējās dienās brīdināja: “Arī turpmākajās dienās gaisa temperatūra vietām var sasniegt un pārsniegt 30 ⁰C. Uzkarst arī autoceļu asfalta segums, un posmos, kas ir sliktā tehniskā stāvoklī, bedru labojumu vietās var veidoties izsvīdumi, kas var būt slideni. Aicinām autobraucējus informēt par šādām vietām, zvanot pa VAS “Latvijas valsts ceļi” diennakts bezmaksas informatīvo līniju 80005555, lai ceļu uzturētāji varētu operatīvi veikt svīduma vietu apstrādi.”
Sūdzēties vai palīdzēt?
Zvaniet, ja nav slinkums. Lai gan nav jau šie melno sviedru pleķīši paši par sevi rātnai satiksmei sevišķi bīstami. Slideni tie būs tikai tad, ja nevietā būsi pārāk ātrs, pārāk aktīvs, iecerēsi šerpus manevrus, kuri nav labi pat uz līdzena un nesvīduša ceļa.
Tiek piedāvāta kaisīšana. Tā saķeri uzlabo, bet rada citu draņķību. Viss uz izsvīduma uzbērtais nu nekādi nepielips. Ja brauksiet pārāk ātri un aktīvi, smiltis, šķembiņas ies pa gaisu. Savu labo funkciju vairs nepildīs, toties kādā stiklā var trāpīt.
Šķembotu ceļa posmu šovasar būs daudz. Un ne jau izsvīdumu dēļ. Daudzviet (kas priecē) notiek remonta darbi ar tā saukto virsmas apstrādi. Lētāki, kas mums būtiski.
Izmaksu piemērs no pērnās sezonas. Ceļš no Kuldīgas uz Alsungu un tālāk uz Jūrkalni. Pērn tika sakārtoti vasarās tik populārās trases pirmie 14 km. Darbu veicējs SIA “Binders” par to saņēma 1,65 miljonus eiro. Nevis 16 vai vairāk – kā tas būtu kapitālas “dziļās” rekonstrukcijas gadījumā. Vispār jau “kā tas būtu” nav pareizi teikts. Jo tik daudz naudas šādam “reģionālam” ceļam mums nav. To vajadzētu saprast un beidzot pieņemt visiem, kas jau steidz brāķēt tikko ieklāto (tikai 5 cm biezo) veco, par pietiekami izturīgo joprojām atzīto, bet gauži nelīdzeno segumu izlīdzinošo kārtu. Jā, tā nav ideāli gluda. Bet tā ir nesalīdzināmi labāka par bijušo. Visiem Latvijā lojāliem ātrumiem, visiem, pat diezgan bēdīgā stāvoklī esošiem “reģionāliem” transporta līdzekļiem – pietiekama.
Nav ko čīkstēt. Ar smaidu jāpieņem taupība. Un jāpalīdz tai, nevis nikni jāšķiež pa gaisu aizsargkārtas šķembiņas, kas uz piķa tiek klātas jaunajai segai pa virsu.
Vasaras rīks – manometrs
Štrunts par piķi. Ja uz maniem spožiem sāniem kādu pleķīti uzlipinās – nomazgāšu. Karstums rada kādu citu problēmu, kas jārisina mums pašiem. Tas krasi maina riepu temperatūru. Arī spiedienu tajās. Un tā var arī būtiski izmainīt auto reakcijas asākos, agresīvos vai vienkārši pēcpeldes eiforijā paviršākos manevros.
Te divēji stāsti. Viens par modīgajām zemprofila ātrgaitas (UHP) riepām. Tās līdz pat šādiem apstākļiem nekad nav līdz savai īstajai darba temperatūrai uzsilušas. Nav parādījušas jums, ko patiešām pagriezienā spēj. Un šī lieliskā reakcija var būt pārsteigums, var par dažiem centimetriem izmainīt gaidīto un ierasti diezgan trulo trajektoriju. Ja stūrējam ar vienu roku (otrā kūstošs saldējums), šāda novirze var būt liktenīga.
Otrs par visiem, arī veco labo 65 procentu profila augstumu saglabājušajiem. Mainās spiediens riepās. Pirms nedēļas vēsā rītā līdz 2,0 vai 2,2 atm. piepūstas, tās šādā tropiskā pēcpusdienā var būt piebriedušas līdz 2,5 un vairāk. Lieki kratīs (tas vēl nieks). Bet arī stūrēs un bremzēs citādi, nekā ierasts. Sevišķi tad, ja visas četras uz globālo sasilšanu nav reaģējušas vienādi (tā mēdz būt!). Tādēļ – nopērc labu manometru! Un lieto to regulāri.
Un pasmaidi, palikdams modrs!
Lielākais vasaras kustības drauds ir un paliek nevis pakusis piķis, nevis dažas liekas vai trūkstošas atmosfēras desmitdaļas riepās, bet augsta kustības intensitāte kombinācijā ar brīvības, atpūtas eiforiju. CSDD pērnā statistika liecina, ka tieši gada trešais ceturksnis ir negadījumu rekordists. Netiek tam tuvu ne ziemas melnie ledi, ne rudens lieti. Sliktākie mēneši ir un paliek šie – siltie un karstie. To ņemam vērā.
Smaidām par sauli, protams. Bet paliekam modri. Pareizi novērtējam un izmantojam brīnumu, kurš jau veselu gadsimtu ir cilvēces rīcībā. Auto dinamiskās iespējas ir nedabiskas. Pilsētas un komforta siltumnīcā audzis vārgulis ar vienu vienīgu pēdas kustībiņu var paātrināties tā, kā nespēj pat leopards, drusku pakustinot žēlīgās ķepiņas, tūlīt izbaudīt tik strauju manevru, kāds dzīvajā dabā vienkārši nav iespējams.
Lieliski. Patiešām, bez ironijas – lieliski. Tikai – bez dabiskajiem drošinātājiem. Dabā muskuļu spēks ir koordinēts, sabalansēts ar redzes un dzirdes asumu. Tā vienkārši nevienam nav dots tik daudz, lai līdz pašnāvnieciskam ātrumam varētu ieskrieties. Maņu orgānu nogurums tur iestājas vienlaikus ar jaudas izsīkumu. Neviens zvērs taču neskrien aizmidzis. Neēd auļodams. Tā ir dabā. Bet pie cilvēkiem mūsu mīļais brīnums auto visu sagriezis pretrunu pilnā virpulī. Kurā, protams, var gan nirt, gan peldēt. Tomēr – labāk jau atcerēties, ka esi tikai cilvēks. Un tikai tik stiprs un veikls, cik tu patiesībā esi.
