Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. janvāris, 2014
Drukāt

Māris Antonevičs: Daži piemēri, kas apgāž Šlesera apgalvojumus (14)

Foto - LETAFoto - LETA

Vārdiņš “attīstība” šobrīd modē un, šķiet, tiks ļoti plaši izmantots Saeimas vēlēšanu kampaņā ne tikai no Repšes partijas puses. Protams, pateicīgāks tas ir jaunajiem vai atjaunotajiem politiskajiem spēkiem, kas ar “attīstību” saprot kādas politiskas pārmaiņas, kamēr “Vienotība” un citas līdzšinējās varas partijas vairāk runā par pašreizējās politikas turpināšanu, taču tikpat labi arī to var nodēvēt par “attīstību”. Citiem vārdiem, svarīgs nav apzīmējums, bet gan tā saturs, un tieši tam vajadzētu pievērst uzmanību.

Nupat savu attīstības vīziju intervijā “Latvijas Avīzei” (21. janvāra numurā) ieskicēja Ainārs Šle-sers, paziņojot: “Noņemsim no politikas nost jebkādu radikālismu! Vēsturiskās bailes no austrumu kaimiņiem ir viens no apstākļiem, kas visvairāk traucē valstij attīstīties.” Kaut ko līdzīgu jau agrāk ir klāstījuši arī citi politiķi un uzņēmēji, un viskonsekventāk līdz šim tas izpaudies “Saskaņas centra” nostādnēs. Arī Šlesera un viņa pārņemtās partijas “Vienoti Latvijai” iecerēs jaušama “SC” klātbūtne, varbūt pat īpašas vēlēšanu apvienības veidā, tāpat kā pēdējās Rīgas domes vēlēšanās to izdarīja Nils Ušakovs un Andris Ameriks. Pagaidām “buldozers” mēģina tikt galā saviem spēkiem, ar atsevišķu pārkrāsotu nacionāļu (Jānis Straume, Imants Kalniņš) līdzdalību.

Tas, ka Šlesers vai kāds cits saskata iespējas Krievijas virzienā attīstīt savu biznesu (vai politisko biznesu), ir viena lieta, un pavisam kas cits – pasniegt to kā universālu formulu. Vēsturiskas bailes un apdraudējums nekādā gadījumā nav traucēklis valsts attīstībai, tieši pretēji – tas var būt ļoti veiksmīgs dzinulis. Liela daļa no pasaulē bieži piesauktajiem veiksmes stāstiem ir tieši par valstīm, kas iepriekš bijušas pakļautas vai pārdzīvojušas karus un apvērsuma mēģinājumus. Tās jo-
projām ar bažām vēro savu kaimiņvalstu darbības, pieļaujot, ka agresīva retorika kādā brīdī var pārvērsties arī par militāru uzbrukumu. Tomēr vienlaikus tās sekmīgi attīstās.

Tāda, piemēram, ir Dienvidkoreja, kurai jādzīvo nepārtrauktā spriedzē, ko rada tās naidīgās attiecības ar kaimiņvalsti Ziemeļkoreju (paziņojumi par drīzumā gaidāmo karu te nav retums) un nebūt ne ideālās attiecības ar reģiona lielvaru Ķīnu. Neskatoties uz to, dzīves līmenis Dienvidkorejā ir starp augstākajiem Āzijā, tās ekonomika turpina izplesties. Nosaukumi “Samsung”, “Hyundai”, “LG”, “Daewoo” runā paši par sevi.

Nedaudz citāds, taču tāpat lielākoties ar bailēm un piesardzīgām attiecībām ar kaimiņiem saistīts veiksmes stāsts ir Singapūra – neliela pilsētvalsts Dienvidaustrumāzijā. Tās bijušais premjers Li Guanjao savas valsts pozīcijas tās veidošanās pirmsākumos pagājušā gadsimta 50. gados raksturojis ar ķīniešu sakāmvārdu: “Lielās zivis apēd mazās zivis, mazās zivis apēd garneles. Singapūra bija garnele.”

Viņa nosauktais valsts apdraudējumu saraksts ir ievērojams, bet tieši tas bija pamats nācijas saliedēšanai, disciplīnai, mērķtiecībai un ekonomiskajai izaugsmei.

Vēl viens tā dēvētais “Āzijas tīģeris” ir Taivāna – sala, kas faktiski atrodas aukstā kara attiecībās ar Ķīnu. Šis spiediens un pat neskaidrais diplomātiskais statuss nav bijis par kavēkli ekonomiskai attīstībai.

Pērn biedrības “Latvijas attīstībai” organizētajā forumā Rīgā bija ieradies Izraēlas publicists Sauls Singers. Viņš ir līdzautors grāmatai “Uzņēmēju nācija” (“Start up nation”), kas tagad ir pieejama arī latviešu valodā. Arī Izraēlu ielenc pret to naidīgi noskaņotās arābu valstis, un, vadoties pēc Šlesera formulas, tai nebūtu nekādu izredžu veidot veiksmīgu tautsaimniecību, jo attiecības ar kaimiņvalstīm nereti nozīmē karu vai labi organizētu ekonomisko boikotu. Taču noticis ir tieši pretējais. “Izolējot Izraēlu, tās pretinieki ir radījuši lielisku laboratoriju ideju pārbaudei,” teikts grāmatā. Saprotot, ka ekonomisko labumu neizdosies gūt no tirgošanās un masu produkcijas ražošanas, Izraēlas uzņēmēji ir pievērsušies moderno tehnoloģiju attīstībai. (“Augstās tehnoloģijas un telekomunikācijas mums ir nacionālais sporta veids, kas pasargā no klaustrofobijas,” grāmatā citēts kāds ebreju uzņēmējs.) Vienlaikus nozīmīga loma ir arī armijai un obligātajam militārajam dienestam, kura pildīšanas laikā Izraēlas pilsoņi bieži nonāk reālā kaujas situācijā un ir spiesti gan pieņemt atbildīgus lēmumus, gan mācīties darboties komandā. Grāmatas autori uzskata, ka pieredze karadienestā nākamajiem uzņēmējiem ir pat svarīgāka nekā akadēmiskie sasniegumi.

Garāmejot varētu minēt arī Gruzijas piemēru. Līdz tā dēvētajai “rožu revolūcijai” tās ekonomika lielākoties balstījās uz attiecībām ar Krieviju. Krievijas neapmierinātība ar politiskajām pārmaiņām noveda pie boikota un vēlāk arī pie 2008. gada augusta kara, kas īpaši ietekmēja gruzīnu vīna ražotājus. Viņi bija spiesti meklēt jaunus tirgus, vienlaikus paaugstinot produkta kvalitāti un tuvinot to pasaules līmenim. No šī viedokļa attiecību pasliktināšanās ilgtermiņā izrādījās ieguvums.

Ja ekonomiskās attīstības pamatā ir tirgošanās ar uzturēšanās atļaujām un nekustamo īpašumu, tad, protams, bez Krievijas būs grūti Latvijā sāk ko kaut vērienīgu. Bet apgalvot, ka galvenais traucēklis ekonomiskajam uzplaukumam ir piesardzīga attieksme pret valsti, kas skaitās PSRS mantiniece, bet joprojām neslēpj savas impēriskās tieksmes, ir, kā tēlaini saka, “batonu spraušana” lētticīgu vēlētāju ausīs.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. SLESERAM JAU SEN LAIKS PARCELTIES UZ KRIEVIJU UN ATISTIT SAVU BIZNESU. LATVIJA VINS JAU NORAKSTITS .

  2. … SLESERISMA paradibas notiks vel ilgi, kamer vien kadu vares apmulkot … bet laiki mainas un cilveki macas no loti dargi samaksatam kludam …

    … Blakus bailem, ka vienam no iniacativiem faktoriem darbigumam, ir vel gaisais saprats kuru japielieto ikreiz sadi parazitiski pestelotaji megina pardot savas uzburtas idejas ka zales kadai problemai …

  3. Raksts virspusējs un nepārliecinošs. Jūtams, ka autoram dots tikai viens uzdevums – diskreditēt Šlesera iniciatīvu -, un šis uzdevums jāpanāk ar jebkādiem līdzekļiem. Autors salīdzina karstu ar mīkstu. Turklāt, nekad nepiekritīšu, ka Latvijas ekonomikai nepieciešama pašizolēšanās no Krievijas tirgus. Nav mums šeit to Rietumu investīciju. Ar esošo politiku esam padarījuši Latviju par vecmeitu, kura grib sapņu princi baltā zirgā (Rietumi), bet šamam viņa nav ne melns aiz naga vajadzīga. Tai pat laikā kaimiņu Voldiņš (Austrumi) labprāt draudzētos i sasildītu, a meitēns nepakam. Tā arī noveco viena pati nabadzībā, piesedzot plikumus ar cauru ambīciju seģeni.

    • Raksts tieši pretēji- ļoti labs un pareizs! Bet var saprast, ka tavas prasmes un izglītība palikusi kompartijas biedra domāšanas līmenī. Lasi biežāk vismaz LA!

    • Tavs pieminētais Voldiņš cīnās par savu “haremu”visādiem līdzekļiem – Gruzija,Moldova,Baltkrievija tagad Ukraina :)))

    • Raksta pamatdoma ir absolūti skaidra un pārliecinoša. Ja kādam tā nav skaidra, vai viņš tā izliekās, tad nekas nespēs viņu pārliecināt. Gribētu to domu biški papildināt, proti, ar tiem “apdraudētājiem” tikai tad būs ražiga sadarbība, kad viņiem kļūs absolūti skaidrs, ka iztiks arī bez viņiem un viņi paliks par vecpuišiem harema vidū.

  4. politika labākajā gadījumā ir idiotiska,bet sliktākajā- kaitnieciska.Tāpat kā iecerēto partneru -SCpolitika.

  5. Var jau priecāties par austrumu „tīģeriem” un naivi ticēt, ka tie visu sasniedza, esot pilnīgā izolācijā, un tikai ar saviem spēkiem. Realitātē tās bija Rietumu, ASV ietekmes zonas, šajās valstīs tika ieguldītas milzīga investīcijas, lai demonstrētu rietumu pārrākumu pār austrumos popularitāti guvušajām sociālisma un komunisma idejām. Rietumiem bija finansiāli ļoti sāpīgi zaudēt ietekmi reģionā (palasiet vēstures grāmatas kāds bija koloniju sadalījums Āzijā). Savukārt, ja mēs runājam par Baltijas valstīm, tad diemžēl Rietumu investīcijas nav plūdušas straumēm uz šo reģionu. Savukārt tagad, kad Latvija ir ES, NATO dalībvalsts, tieši Austrumu kapitālam Baltijas zona ir daudz interesantāka un Latvijai ir maksimāli jāizmanto šī interese savā labā.

    • Latvijā socialisma un komunisma idejas tika uzspiestas okupācijas rezultātā un nekad nav bijušas populāras. Stučkas valdības liktenis laikam aizmirsies?

  6. Šlesers ar savu vidējo izglītību noteikti nav tā vērts, lai pievērstu uzmanību viņa fantāzijām un programmām.

  7. Bet kurš tad Šleseru vēl nopietni uztver?! Savā laikā bija Zīgerists, tad bija Šlesers, un diez vai latvieši noticēs Šlesers-2…

  8. Īsi sakot,burvīgs raksts!Paldies!Tā turpināt atmaskot populistus,kuru mērķis ir valsts izzagšana.

  9. Vairums iedzīvotāju ir sen sapratuši, ka Šlesers ir politiskais populists, kurš savu retoriku izmanto personīgā labuma interesēs. Tāpēc nepievērš lielu uzmanību viņa runas plūdiem. Bet LA Šlesers liekas tik populārs, ka viņa ģīmis nepazūd no šīs avīzes slejām un internetā jau otro nedēļu. Bez tam Antoņēvičs vēl mēģina taisnoties un polemizēt ar šo politisko mutes bajāru. Interesanti, ar ko Šlesers iemantojis tādu LA uzmanību? Ar tukšajām runām, tukšajiem solījumiem vai varbūt ar ne tik tukšajām (naudas izteiksmē) intervijām?

  10. Vai tiešām kādam nav skaidrs,ka Šleseram galvenais ir nauda ,nauda un vēlreiz nauda savā makā.

Draugiem Facebook Twitter Google+