Foto – Toms Ancītis

Arī es biju bēglis… 7

Mēs bijām politiskie bēgļi, mani vecāki ar trim bērniem. Mēs bēgām no komunisma terora necilvēcīgā un zvērīgā režīma atkārtošanās ar deportācijām un klaju izrēķināšanos. Ieceļojām ASV 1951. gadā, pateicoties sponsoram Amerikā. Pēc ierašanās mums bija jāgādā par sevi – jāstrādā, jāmācās angļu valoda, jāiet skolā.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Sponsors sākumā palīdzēja sameklēt darbu. Jau no pašām pirmajām dienām pēc ierašanās ASV vajadzēja strādāt. Visi var strādāt, un jāstrādā, visi var iemācīties patvēruma zemes valodu. Nekādus valsts vai pašvaldības pabalstus nesaņēmām. Tie 50 dolāri, ko saņēma ģimene, kad ieradāmies ASV, vēlāk bija jāatmaksā atpakaļ valdībai pilnā apmērā. Mūsu visu pienākums bija strādāt un iet skolā. Mēs nevarējām izvirzīt, nedz iedomāties izvirzīt kādas prasības vai prasīt privilēģijas tikai tāpēc, ka esam bēgļi, pat politiskie bēgļi.

Iekļūšana ASV bija saistīta ar stingru iepriekšēju pārbaudi jeb tā saucamo sijāšanu (screening – angļu val.) – politiskā laukā, sīku veselības pārbaudi, sabiedriskā sfērā, ieskaitot izglītību, darbspējas un pieredzi. Bija stingri un noteikti visiem saprotami un nepārprotami nosacījumi. Galvenais – jāuzņemas atbildība par sevi un savu ģimeni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nevar tagad aizbildināties, ka ir pavisam cita situācija un laiks. Viss ir mainījies, un visi sākam piedzīvot un izjust lielu nedrošību un bezspēcību cīņā pret apkārt uzglūnošām briesmām. Tādu nebija pēc Otrā pasaules kara no bēgļu puses. Tāpēc tagad mums ir jābūt vēl modrākiem un prasīgākiem attiecībā pret bēgļiem. Lai bēgļi atgrieztos savās dzimtajās vietās, svarīgs būs politiskais stāvoklis tur, jo nedrīkstētu notikt nekādas represijas pēc viņu atgriešanās. Jo nenoliedzami stāvoklis nav tāds, kāds bija padomju laikos. Vadlīnijām jābūt nepārprotami noteiktām un stingrām, bez izņēmumiem, ja vēlamies kaut kādu drošību valstī, tad visam ir jābūt skaidram, caurspīdīgam un pārbaudāmam. Un, ja kāds nav apmierināts, var doties tālāk. Tikai tādā veidā var sākt nodrošināt valstī drošību, ko zināms kontingents varētu sākt apdraudēt. Tāpēc jau pašā sākumā mēs izvirzām savus noteikumus un tie jāievēro. Tas jāsaprot katram bēglim.

Politiskie bēgļi, atgriezušies savās mītnes zemēs, varētu tikt represēti, bet ne ekonomiskie emigranti – labākas dzīves meklētāji.

Jānis J. Dimants Jr, 
M. D., ASV