Arī kalnam ir virsotne: Rainis un Aspazija Kastaņolā 1
Literatūrzinātnieki gan Latvijā, gan pasaulē plaši ir aplūkojuši dzejnieku dzīvi un daiļradi trimdas gados. Tomēr ceļojums uz Kastaņolu aizvien saistīts ar vēlmi vēl tuvāk iepazīt Raiņa un Aspazijas pasauli.
10 000 rubļu par Raiņa galvu
Brē kalns, kura pakājē 1906. gada pavasarī latviešu dzejnieki ieraudzīja savu nākamo dzīves un darba vietu, atrodas Šveices saulainā Tičīnas kantona Lugāno pilsētā.
Šveice dzejniekiem ir otra dzimtene līdz 1920. gada pavasarim. Bet pirmā saskare Aspazijai ar Šveici bija jau 1895. gadā, kad jaunā sieviete, sabiedrībā pazīstama kā lugu “Vaidelote”, “Zaudētās tiesības”, “Atriebēja” autore, atbrauc uz Cīrihi, lai, kā viņa raksta savā dzīves hronikā, Cīrihes universitātē studētu medicīnu. Tomēr, apstākļu spiesta, Aspazija atgriežas Latvijā, dzīvo un radoši strādā Jelgavā, rakstot savu pirmo dzejoļu krājumu “Sarkanās puķes”.
Rainim saskare ar Šveici ir vēl agrāka. 1893. gadā dzejnieks ieradās Cīrihē ne tikai, lai apciemotu jaunāko māsu Doru, kura Cīrihes universitātē bija sākusi medicīnas studijas, bet arī lai piedalītos Otrās internacionāles trešajā kongresā. Raiņa dzīvē tas ir posms, kad viņš, jauns žurnālists, progresīva laikraksta “Dienas Lapa” redaktors, vēlas būt pašā dzīves mutulī. Un “Dienas Lapa” ir Jaunās strāvas tribīne.
1906. gada janvārī latviešu dzejnieku biogrāfijās jau ierakstīts gan slavenais Gētes “Fausta” tulkojums, gan cietuma laiks, gan trimdas laiks tālajā Krievijas pilsētiņā Slobodskā, gan 1905. gada revolūcijas noskaņas Latvijā… Šveicē ieradās nevis Rainis un Aspazija, bet divi cilvēki ar pieņemtiem vārdiem – Arturs Nagliņš un Amālija Gerkīra. Par Raiņa un Aspazijas pagaidu dzīves vietu vispirms kļuva Cīrihe, kur dzejnieki sastapās ar citiem latviešu emigrantiem. Viņu bija apmēram divi simti. Bija gan priecīgas atkalredzēšanās brīži, gan sāpīgi zaudējumu mirkļi. Un visiem kopīga problēma – trūkums, bailes par savu dzīvību. Par Raiņa “galvu” tika izsolīta 10 000 rubļu liela godalga – tā Aspazija raksta atmiņās – un pēc toreizējā naudas kursa, tā bijusi ļoti liela summa. Būtisks bija arī pases jautājums. Rainim pasē bija divdesmitgadīga jaunekļa foto, bet Aspazijai pases nebija vispār. Atmiņu grāmatā “Kastaņola” rakstīts: “.. še – Cīrihē – tirdznieciskā pilsētā, arī dzīve bija dārgāka nekā citur Šveicē, un mūsu mazie līdzekļi jau gāja uz beigām. Padomājām, kur varētu iztikt lētāki un kur būtu labāks klimats mūsu sagrautajai veselībai, un uz labu laimi devāmies uz Lugānu pie Itālijas robežas.” Turpmākajos gados dzejnieki vēl daudzkārt atgriezīsies Cīrihē. Lai arī Kastaņolā netrūkst saules siltuma, Aspazija tomēr slimoja. Ārstus viņa meklēja citās pilsētās – Cīrihē, Bernē, Lozannā.
