Anda Līce: Septembris, kad piepildās pagrabi un dzejoļu lapas 0
Septembris ir noliekšanās mēnesis – pār burtnīcām un grāmatām noliecas skolēni, augļi noliec kokiem zarus tik zemu, ka nemaz nevajag kāpņu. Divdesmit pirmā gadsimta cilvēki, liekdami muguras kartupeļu vagās, atkal ir tikpat tuvu zemei kā viņu senči un tieši šādos brīžos daudz skaudrāk izjūt, cik ļoti ir atslābusi viņu saikne ar dabu un cik daudz viņiem pietrūkst no tā, ko modernā valodā sauc par izdzīvošanas komplektu. Vismaz daļā lielveikalu pilnīgā atkarībā nonākušajos mostas trauksmes sajūta un jautājumi, no kurienes veikalu plauktos nāk tas viss, par kā izcelsmi viņiem nav pat nojausmas, un cik no tā viņiem tiešām ir vajadzīgs. Rūpīgi aplūkojot plauktu saturu, secinu – puslīdz veselīgai dzīvošanai man nepieciešams pavisam nedaudz, un reklāma tur neko nespēj mainīt.
Septembrī piepildās klētis un pagrabi, nošu un dzejoļu lapas. Pildot bišu vākumu lielos un mazos traukos, nenobrīnīties, kā tādu daudzumu spēj savākt tik mazi kukaiņi kā bites. Daži gan par bitēm un biteniekiem saka – cik nu tur tā darba. Taču arī medus ir jālasa kopā ilgi un pacietīgi, īpaši tādā vasarā kā šī. Nav brīnums, ka bites šaudās apkārt, meklēdamas, kur vēl kādā ziedā kaut kas varētu būt aizķēries. Arī es, pirms izlikt viņām iztīrīšanai no šūnām noņemto apvākojumu, rūpīgi notecinu tajā atlikušo medu. Viss taustāmais un netaustāmais, ko vasarā devusi zeme un debesis, ir jāsalasa. Arī sajūtu un izjūtu medus.
Kā vārdus pa burtam vien kopā lasa bērni, cik pacietīgi, savus skaistos darbus salasa audējas un adītājas, puķu pušķu darinātāji, vainagu pinēji un pat smilšu skulptūru veidotāji! Mēs diemžēl jau esam pieraduši lietot visu gatavu, līdz ar to daudz radošo iemaņu, kas taču piemīt ikvienam, kopā ar radīšanas prieku ir pazaudēts. Biedējošie notikumi cilvēku sabiedrībā un dabā spiež atmest ne vienu vien ilūziju par labklājību, progresu un tehnoloģiju visspēcību un jau šodien piedzīvot dabas noniecināšanas sekas. No dabas iekarotāja un uzvarētāja cilvēkam ir jākļūst par tās sargātāju, jo citu pastāvēšanas iespēju cilvēcei vienkārši nav. Taču tas ierobežo manas iegribas un ieradumus. Vai es šajā ziņā spēju sevi pārstartēt, tas ir mūsu katra jautājums. Nu kaut vai beigt dedzināt plītī plastmasas maisiņus un gānīties internetā. Turpinot fiziski un garīgi piemēslot Zemi un izplatījumu, jābeidz sevi mānīt, ka dzīve ies uz augšu.
