Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. aprīlis, 2016
Drukāt

Arī muša ir personība

Musa_lidmasina_5

2016. gada sākums rakstniecei Ievai Samauskai bijis īpaši ražīgs – dažu mēnešu laikā dienasgaismu ieraudzījušas trīs viņas radītās grāmatas dažāda vecuma bērniem: dzejoļu krājums “Skaļā klase” (“Pētergailis”), kā arī stāsti “Muša, kura gribēja būt lidmašīna” (“Lauku Avīze”), un “Čarlīnes deguns” (“Liels un mazs”).

Stāsts “Muša, kura gribēja būt lidmašīna” adresēts kā vismazākajiem grāmatmīļiem, tā arī mazliet lielākiem bērniem. Īpašu šarmu izdevumam piešķir mākslinieces Katrīnas Avotiņas zīmētās ilustrācijas – veidotas savdabīgā, viņai raksturīgajā stilizētajā manierē, vienlaikus iedrošinot arī bērna fantāziju un radošo pašizpausmi.

Šajā grāmatā dominē skatījums no mazā uz lielo, no tuvākā uz tālāko. Zināmā mērā tas atbilst maza bērna pasaules iepazīšanas veidam, kad sākotnēji uzmanība tiek koncentrēta uz vistuvāk esošajām lietām, parādībām, protams, arī cilvēkiem, bet vēlāk redzesloks, pats par sevi saprotams, paplašinās. Tā arī muša sākotnēji vēro pasauli, sēdēdama uz sava iecienītā lidostas loga, bet vēlāk sajūt vēlmi pati iekļauties tik vilinošajā lidmašīnu dzīvē. Būtisks ir arī “mazā” skatījums uz “lielo”; tradicionāli kā lielais un valdzinošais, elpu aizraujošais valda dabā, piemēram, kalni, okeāns, mežs, bet šajā gadījumā mušai tās ir varenās lidmašīnas, tātad civilizācijas un tehnoloģiju produkts. Abstraktā apjausma slēpjas atskārtā, ka arī varenais nav neiznīcīgs: “.. arī paši lielākie putni nav nemirstīgi!” (48. lpp.) Tekstu saistošu dara arī tēlainais dažādu ikdienas reāliju (piemēram, karsta ķīseļa un lipīga mušpapīra) aplūkojums no ļaužu nemīlētā divspārņa skatupunkta.

Dzejoļu krājums “Skaļā klase”, kā jau norāda nosaukums, skar skolas vecuma bērnus, vissaistošākais tas varētu būt pamatskolēniem, kad lēnām tiek apjausta dzīves realitāte un autoritāšu eventuālās svārstības, bet “lielo cilvēku dzīve” prātus vēl pilnībā nav pārņēmusi. Liriskais “es” krājumā iejuties skolēna lomā, un attiecīgi šādā rakursā tiek uzlūkotas kā skolas ikdienas norises un to raisītās izjūtas un pārdzīvojumi, tā attiecības vai to trūkums kā skolēnu pašu vidū, tā arī starp audzēkņiem un skolotājiem, īpaši uzsvērti mazinot kontrastu starp ierasto un atšķirīgo, citādo, kā arī starp savējo un svešo. Akcentēta arī disonanse starp individualitāti, tās nepieciešamībām un skolu kā bezpersoniskas, savā ziņā neiejūtīgas, bet prasīgas organizācijas simbolu: “Skola grib un grib, skola e-klases paziņojumus sūta, / skola nejautā, kā es jūtos.” (15. lpp.) Dzejoļu krājums aizpilda visai brīvo šādas literatūras nišu: dzeju šādas problēmas inspirējušas krietni retāk un uzmanības centrā ir vien Ingas Gailes dzejoļu krājumā “Vai otrā grupa mani dzird?” (2014). Neticamu notikumu pārpilnais garstāsts “Čarlīnes deguns”, adresēts jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, šīm robežām droši kāpj pāri. Noskaņas ziņā grāmata, īpaši tās pirmās nodaļas, kur autore lasītājus iepazīstina ar Čarlīni, viņas dzīvesvietu, ikdienas mazajiem rituāliem un prieciņiem, atsauc atmiņā Manuela Kofiņjo Lopesa pasaku “Vecenītes ar saulessargiem” (1981). Arī detalizētais putnu pasaules apraksts sasaucas ar tās niansēm un sīksīkām detaļām bagāto vēstījumu. Problemātikas ziņā “Čarlīnes deguns” turpina I. Samauskas stāstā “Govs uz bagāžnieka” (2014) aizsākto zaļās rakstības un dabas aizsardzības tēmu, faunas elementus konfrontējot ar spilgtiem, dažbrīd kariķētiem cilvēku portretiem, arī izteiktākos “kaitniekus” dažādu notikumu pavērsienu iespaidā padarot par dabas aizstāvjiem un iezīmējot optimālu dabas un cilvēku pasaules līdzāspastāvēšanu.

Viens no biežiem bērnu auditorijai rakstošo autoru klupšanas akmeņiem ir vēlme līdztekus izklaidēšanai arī pamācīt un paskolot jaunos lasītājus. Tādēļ īpaši priecē gadījumi, kad šī vēlme tiek īstenota organiski un neuzbāzīgi. Stāstā “Muša, kas gribēja būt lidmašīna” teksta mākslinieciskās izpausmes vietumis iztraucē teju skaidrojošās vārdnīcas elementu iekļāvumi, bet “Skaļajā klasē” ne vienmēr izdodas noticēt liriskajam “es”, kas par varītēm cenšas izlikties par pilntiesīgu mērķauditorijas dalībnieku un tieši no šīs pozīcijas pastumt lasītāju vēlamās morāles virzienā, toties “Čarlīnes degunam” no nevēlamajām parādībām izdevies pilnībā izvairīties, vienlaikus saglabājot bagātīgu informatīvo noslodzi.

 

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+