Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. septembris, 2012
Drukāt

Arī pensijā aizejot, cīnās ar nelikumībām vidē

Foto no M. A. Mitrevica personīgā arhīvaFoto no M. A. Mitrevica personīgā arhīva

Bijušo ilggadējo vides inspektoru un Gaujas nacionālā parka direktora vietnieku Māri Ansi Mitrevicu (72) laimīgu dara atrašanās dabā, tāpēc viņš ir atradis dažādas nodarbes, kas ļauj to baudīt. Tās ir slēpošana, pastaigas, fotografēšana, medības un jauno dabas sargu apmācīšana. 


 

Darbs – tik azartisks kā vīru spēle

“Es tā mazlietiņ paanalizēju to, kas notiek apkārt un kāda ir dzīve pēc aiziešanas pensijā. Secināju, ja cilvēks ir kādā darbā ieskrējies, strādājis un viņam pēkšņi to kā ar nazi nogriež, sakot: “Sveiks! Tu tagad esi brīvs. Ej un laisti gurķus!”, tas ir liels trieciens pa nerviem. Tas var pat veselību ietekmēt. Cilvēks nezina, ko darīt aiz bezdarbības, un tā jau pilnīgi traks var palikt!” viņš saka ar humoru. “Tāpēc, lai nepaliktu traks, sāku darboties kā sabiedriskais vides inspektors.” Šis statuss tāpat kā oficiāli strādājošam inspektoram ļauj ķert ciet vainīgos – vides piesārņotājus vai nelikumīgus makšķerniekus un sastādīt pārkāpumu protokolus.

Visaktīvākais periods Mitrevicam ir rudens, kad nārsto zivis un ir ļautiņi, kas nelikumīgi grib tās ķert. Tad viņš jebkuros laika apstākļos – lietū, sniegā – un nakts laikā dodas gar upēm, lai kontrolētu situāciju – dažkārt viens, citreiz ar saviem čomiem makšķerniekiem. Ik gadu izdodas noķert pa kādam pārkāpējam ar žebērkli, kādreiz ar visām zivīm, citreiz bez tām. Viņš atzīst: “Dabas sarga darbs, cīnoties pret malumedniekiem un zivju bendēm, ir azartisks. Tas ir kā vīru spēle, gandrīz kā kariņi. Džeks Londons to aprakstījis stāstā “Zvejnieku pārlūku dēkas”, kur viņi ar kuģi jūrā to dara. Tas tiešām ir adrenalīns un piedzīvojumi.”

Vides inspektors arī apmāca un iesaista dažādās aktivitātēs jauniešus – jaunos reindžerus – nākamo dabas sargu paaudzi. Viņš skolās stāsta par zivīm, to dzīves ciklu, kā arī par bebriem. Tad ar skolēniem dodas gar upēm un kartē atzīmē esošos bebru dambjus, bet rudenī tos nojauc, lai zivis tiktu uz nārsta vietām.

 

“Darbs pagājušogad bija grūts, projekta ietvaros bērniem tika nopirkti un izdalīti gumijas zābaki, jakas un bikses, lai var kārtīgi strādāt arī rudenī, lietus laikā. Mēs ar visām skolām kādās trijās upītēs vienpadsmit dambjus izjaucām, pēc tam tur tūliņ arī gāja zivis. Man bija gandarījums un visiem jaunajiem ļoti liels prieks darboties, kaut arī rudenī strādājām pa vieniem dubļiem,” atceras M. Mitrevics.

 

Dabas izziņas ekskursijās viņš dodas kopā ar savu divpadsmit gadus veco mazdēlu Maiklu un viņa klasi, rādot jauniešiem visu, ko dabā var redzēt. M. Mitrevics iesaistās dažādās jauno reindžeru aktivitātēs un palīdz ar praktiskām lietām. Viņš stāsta: “Pagājušogad biju jauniešu grupas vadītājs Eiropas jauno reindžeru salidojumā Holandē, kur piedalījās 11 nacionālo parku jaunie dabas sargi. Mums ir bijis Gaujas nacionālā parka fonda atbalstīts pārrobežu projekts ar Igauniju – jaunieši brauca viens pie otra ciemos, ziemā gājām pa kalniem Igaunijā, vasarā braucām ar laivām tepat Latvijā. Vēl jaunie rein­džeri organizēja četras nometnes ar nakšņošanu – nakts pļavā, nakts pie ezera, nakts purvā un nakts mežā. Tajā pašā gadā viņi bija vadītāji trim dažādām jauniešu grupām, arī bērniem invalīdiem, kam ar dabu nav bijusi saskarsme.”

 

Tikt līdz finišam

Sabiedriski aktīvais seniors atrod laiku arī atpūtai – ceļojumiem, slēpošanai, fotografēšanai un medībām. “Vienreiz gadā kopā ar sievu cenšamies aizbraukt tepat pa Eiropu. Vēl ziemā cenšos slēpot, lai gan veselība nav ideāla. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā kādas desmit reizes esmu piedalījies Eiropas mežu darbinieku biatlonā. Pagājušogad biju Švarcvaldē, Vācijā. Tur bija kopā kādi 600 līdz 800 dalībnieku – vācieši, franči, šveicieši, igauņi, skandināvi. Manā grupā no 71 gada un vecāki bija 24 vīri. Pirms starta skatījos, ka man vajadzētu tikt līdz galam, jo distance visām vecuma grupām bija viena – desmit kilometri pa pamatīgiem kalniem. Taču finišā vismaz kādi seši dalībnieki palika aiz manis. Es biju milzīgā sajūsmā, ka man izdevās,” viņš atceras. “Tagad sāku domāt, ka iešanu dabā var traktēt kā izlaidību, jo man ir slinkums audzēt gurķus, stādīt kartupeļus un burkānus. Tā vietā es meklēju piedzīvojumus.” Kad piebilstu, ka galvenais jau nodarboties ar to, kas tevi dara laimīgu, viņš piekrīt un teic, ka laimīgs viņš tiešām esot.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+