Ticu liktenīgai mīlestībai . Saruna ar aktrisi Ingu Alsiņu-Lasmani 4
Kinorežisors Andris Gauja ar savu uzņemto spēlfilmu “Izlaiduma gads” jau paspējis paviesoties vairākos starptautiskajos kinofestivālos, taču Rīgā filmas pirmizrāde gaidāma 9. oktobrī, un pēc tam tā būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
Filmas pamatā ir stāsts par skolotājas un skolēna attiecībām. Skolotājas lomu atveido Jaunā Rīgas teātra aktrise INGA ALSIŅA-LASMANE. Filmā viņas vārds ir Zane Sirmā. Vaicāju aktrisei, vai viņas varone viegli ļāvās astoņpadsmitgadīga jaunekļa mīlas jūtām.
– Sākumā viss nāca caur “nē”. Zane negribēja iemīlēties, bet vēlme būt laimīgai guva virsroku. Viņa, tāpat kā visi, vēlas ģimeni, – stāsta Inga.
Kad vaicāju, ar ko tad filma beidzas, vai tā ir ar laimīgām beigām, aktrise atbild – režisors noteikti negribētu, ka viņa izpauž filmas finālu. Inga vienīgi piebilst, ka dzīvē darbojas zināma lietu kārtība, pastāv cēloņu un seku mijiedarbība.
Televīzijas seriāla “Likteņa līdumnieki” cienītāji atceras Ingu kā Mirgas lomas atveidotāju. Aktrise piekrīt, ka tas pagaidām ir viņas apjomīgākais kinodarbs.
– Es “Likteņa līdumniekus” neuztveru kā seriālu, manuprāt, tā ir garfilma. Ar to kopā aizvadīju četras vasaras. Taču šī filma ir pagātnē, tagad ir “Izlaiduma gads”, ko vēlos nodēvēt par smagsvaru.
Pirms četriem mēnešiem Inga sāka iejusties mammas lomā. Uz vaicājumu, vai viņā kaut kas ir mainījies kopš dēla piedzimšanas, Inga atbild: – Es vēl nezinu, pagājis pārāk mazs laiks. Loģiski, parādās atbildība pret mazo cilvēku. Man ar pacietību ir tā čābīgi, bet dēls ir debešķīgs, mierīgs. Taču pacietība man ir jāpulē. Uzskatu, ka puiši ir savāktāki, nekā meitenes. Viņas ir emocionālākas. Liekas, ka vīriešiem ir vieglāk dzīvot, viņiem viss ir vienkāršāk. Sievietes mēdz ņemties ap sīkumiem. Nezinu, ko es iesāktu ar bērnu, ja viņš man būtu piedzimis divdesmit gadu vecumā. Varbūt tad es tik daudz neiespringtu. Tagad jau arī neiespringstu, jācenšas viņu pīt bizē iekšā – savā dzīvē. Ņemu dēlu līdzi uz izstādēm, viņš visu tver un komentē savā valodā.
Ingas vīrs Kalvis ir uzņēmējs. Saku, ka aktieris Artuss Kaimiņš man intervijā reiz teica – viņš nekad neprecētu aktrisi, jo, ja mājās ir divi aktieri, tad sākas teātris.
– Man tā ir patīkama pārmaiņa, ka vīrs nav aktieris. Es nezinu, vai profesijai ir kāda nozīme. Ja līdzās ir īstais cilvēks, tad profesija nav svarīga. Es nedomāju, ka aktrise mājās spēlē teātri. Lai gan varbūt kaut kas no profesijas pielīp. Zinu, ka advokāti mēdz palikt pie sava viedokļa. Kad es stājos aktieros, tas bija atmodas laikā, manas draudzenes tēvs uzņēmējs teica – kas tā par profesiju, ko tu ēdīsi? Kad iestājos aktieros, sapratu, cik ļoti es to vēlējos, lai gan mācību laikā bija brīdis, kad gribēju visu mest pie malas.
Vaicāju Ingai – kā viņa uzskata, vai divu cilvēku satikšanās ir likteņa nolemta vai vienkārši sagadīšanās?
– Mums patīk visu romantizēt, piesaukt likteņa klātbūtni, teikt – viņš man ir likteņa lemtais, mēs esam tikušies iepriekšējās dzīvēs. Satikšanās ir pirmais, pēc tam sākas darbs, lai atrastu kopsaucēju, – teic Inga.
Par attiecībām bieži dzirdēts – tas ir smags darbs. Kā Inga izturas pret šo smago darbu?
– Kad man ir daudz enerģijas, esmu priecīga pamodusies, tad tas neliekas smags darbs. Kad esmu nogurusi, tad negribas meklēt kompromisus. Cilvēks ir sociāla būtne, tikai augi spēj vairoties viens bez otra. Ja līdzās ir īstais cilvēks, dzīve iegūst pavisam citu krāsu. Taču jāatceras, ka mums nepieder otrs – ne vīrs, ne bērns. Nevar gaidīt pateicību no bērna par to, ka esi laidusi viņu pasaulē, – uzskata Inga.
Painteresējos, kā viņa tagad jūtas, būdama mājsaimniece.
– Esmu saimnieciska, bet ar robežām. Kad strādāju, man patika mājās tīrīt podu un izlietni. Bet tagad, kad dzīvoju mājās, tas man vairs tik lielu prieku nesagādā.
