Uncategorized

Arī “sviestmaizes paaudze” kļūst arvien vecāka. Saruna ar demogrāfu Ati Bērziņu 16


Atis Bērziņš: “Politiķi zina, ka gados vecie cilvēki ir aktīvi vēlētāji, tāpēc būs spiesti ar viņiem rēķināties arvien vairāk.”
Atis Bērziņš: “Politiķi zina, ka gados vecie cilvēki ir aktīvi vēlētāji, tāpēc būs spiesti ar viņiem rēķināties arvien vairāk.”
Foto – Karīna Miezāja

Saruna ar demogrāfu, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ati Bērziņu, kurš pētījis tematu par novecošanos un par to stāstīja arī LU zinātniskajā konferencē.

– Tas nav iepriecinoši, ka Latvija ir desmitajā vietā pasaulē iedzīvotāju novecošanās līmeņa ziņā un ka bēdīgāk nekā mums ir tikai Japānā, Itālijā, Vācijā, Bulgārijā, Somijā, Grieķijā, Zviedrijā, Horvātijā un Portugālē.

A. Bērziņš: – Novecošanās nemitīgi pieaug gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā, gan pasaulē, un kopumā pāri par astoņsimt miljoniem cilvēku ir vecāki par 60 gadiem. Turklāt, ja raugāmies uz to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri vecāki par 60 gadiem, tad pēc šī rādītāja esam desmitie pasaulē. Bet, ja ņemam vērā, ka mums ir mazāks vidējais mūža ilgums nekā vairākumā attīstīto valstu, tad varbūt mums pienākas vēl augstāka vieta.

– Konferencē minējāt arī, ka dažās valstīs vecuma robeža noteikta ar 60, citur – ar 65 gadiem. Vai tagad, kad Latvijā pensijas vecums jau pakāpeniski tiek paaugstināts, pareizāk nav raudzīties uz tiem 65 gadiem?

– ANO pārskatos izmanto 60 gadu robežu, jo jāsalīdzina daudzas valstis, un mazākattīstīto iedzīvotāji reti nodzīvo ilgāk par 65 gadiem, bet visās attīstītajās valstīs analīzē plaši izmanto 65 gadu vecuma robežu.

Latvijā iedzīvotāju vidū to, kam pāri par 60 gadiem, ir 24 procenti, tātad – katrs ceturtais, bet katrs piektais ir vecāks par 65 gadiem.

– Citas valstis, kas novecošanās ziņā ir pirmajā desmitniekā, ir lielākas un daudzas arī ekonomiski spēcīgākas, un tur nav tāds risks demogrāfisko situāciju mainīt ar imigrantu uzņemšanu.

– Jā, lielām valstīm ir resurss – imigrācija. Francija ir viena no Eiropas valstīm, kur jau sen ir augsti novecošanās rādītāji, arī Vācijā jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir zema dzimstība, nepietiekama paaudžu nomaiņa utt. Bet pēdējos gadu desmitos šīs valstis kaut kā risina šos jautājumus un imigrācija, gribēta vai negribēta, ir diezgan iespaidīga. Amerikas Savienotajām Valstīm tāda politika ir jau sen – jaunu perspektīvu speciālistu piesaistīšana un tādējādi gan straujāka ekonomikas virzīšana, gan iedzīvotāju sastāva atjaunināšana.

– Kāda bija situācija Latvijā pagājušajā gadsimtā, un kā iedzīvotāju vidējais vecums mainījies pēdējos gados?

– Visvecākie dati par pirmo nopietno tautas skaitīšanu Latvijas teritorijā ir no cara laikiem – aizpagājušā gadsimta pašām beigām. 1897. gadā vecāks par 60 gadiem bija tikai katrs desmitais iedzīvotājs.

Latvijas Republikā 1935. gadā šā vecuma cilvēku skaits jau bija pieaudzis līdz 14 procentiem. 1989. gadā iedzīvotāju vidējais vecums bija 36,3 gadi; 2000. gadā – 38,7 un tagad tas pārsniedzis jau 42 gadus. Šos skaitļus diezgan būtiski ir ietekmējusi emigrācija – aizbraukuši vairāki simti tūkstoši cilvēku. Pēdējos gadu desmitos novecošanās ātrums palielinās.

– Bet cik ilgā laikā ir dubultojies cilvēku vidējais mūža ilgums?

– Eiropā 19. gadsimta vidū tas bija divreiz mazāks nekā pašreiz. Kad izdevās apkarot nāvējošās slimības un arī saglabāt lielāku daļu piedzimušo bērnu, lai nenomirst mazotnē, mūža ilgums strauji pieauga.

1850. gadā daudzās Eiropas valstīs vidējais dzīves ilgums bija 35 gadi vai pat mazāk. Piemēram, Beļģijā – 32, Anglijā – 33, Nīderlandē – 34 gadi. Par Latvijas teritoriju pieejamie dati ir tuvāk gadsimta beigu daļai. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas ukraiņu demogrāfs M. Ptuha bija papildus apstrādājis datus par Krievijas Eiropas daļas 11 tautību iedzīvotājiem, un starp tiem bija iekļuvuši arī latvieši. Un izrādās, ka latvieši spēja nodzīvot visilgāk! Vīriešiem vidējais vecums bija 43,1, sievietēm – 46,9 gadi. Šo 11 tautību vidū vismazākais mūža ilgums toreiz bijis krieviem: vīriešiem – 27,5 un sievietēm – 29,8 gadi.

– Cik ilga dzīve tiek prognozēta tagad dzimušajiem bērniem?

– 2013. gadā dzimušajiem ir izredzes sasniegt vidēji 74,4 gadus, puisīšiem – 69,5 gadus, meitenēm – 79 gadus. Diemžēl vīriešiem visās vecuma grupās mirstība ir augstāka nekā sievietēm. Mūža ilguma atšķirības – tā ir viena no pašām pirmajām demogrāfu atklātajām sakarībām. Tikpat stabila kā cita – ka arvien puiku piedzimst vairāk nekā meiteņu. Uz 100 meitenēm ir 105 – 107 puikas. Bet Ķīnā, kur ir viena bērna politika, zēnu skaits dažos gados sasniedz pat 120.

– Demogrāfi min terminu – “sviestmaizes paaudze”. Kas ar to domāts?

– Tas tulkots no angļu valodas (sandwich generation), un ar “sendviču” saprotam sviestmaizi, kas sastāv no divām apziestām un kopā saliktām maizes šķēlēm ar uzgriežamajiem starp tām. Demogrāfijā ar to saprot paaudzi, kas rūpējas par saviem bērniem un vienlaicīgi sniedz dažādu atbalstu saviem novecojošiem vecākiem.

Kādā karikatūrā precīzi atainots, ka vidējā paaudze, kas vidū starp “rikām”, atrodas gluži kā skrūvspīlēs un viņus no abām pusēm spiež apgādājamie, aprūpējamie un atbalstāmie: no vienas – vecāki, no otras puses – bērni, kam varbūt jau pašiem ir ģimene un bērni. Termins “sviestmaizes paaudze” ir diezgan jauns, oficiāli skaidrojums lielajās prestižajās angļu vārdnīcās ieviests tikai 2006. gadā. Taču latviskais tulkojums diemžēl īsti nav saprotams, jo mums sviestmaize ir citāda nekā sendvičs.

Vidējā paaudze statistikā parasti izskatās ļoti labi – tai ir darbs, ir izglītība, ģimene, mašīna, varbūt arī māja. Taču viņiem ir problēmas tāpēc, ka abās pusēs ir paaudzes, par kurām jūtas atbildīgi un kuru labā jātērē laiks, nervi, nauda. Latvijā arī šī “sviestmaizes paaudze” kļūst arvien vecāka. Pirms gadiem desmit tā bija tipiskā piecdesmitgadnieku paaudze, bet tagad tai ir tuvu sešdesmit un viņu vecākiem – pāri astoņdesmit.

Ārzemju žurnālos publicē ieteikumus, kā šai paaudzei padomāt arī par savu labsajūtu: palūkoties uz dzīvi filozofiskāk, lieki nestresot, nekautrēties piesaistīt palīgus gan no saviem radiniekiem, gan no sabiedrības oficiālajām struktūrām un savās aktivitātēs atļauties spontānus pārtraukumus, lai nepienāktu izdegšanas sindroms.


– Kādi ir galvenie zinātnieku secinājumi sakarā ar novecošanās problēmu?

– Pensionāru skaits arvien palielinās, un, ja senioru skaitu salīdzinām ar cilvēkiem, kas reāli strādās un pelnīs gan sev, gan bērniem, gan vecākajiem cilvēkiem, redzams, ka proporcija arvien pasliktinās. Pensiju sistēma būs jāpārkārto, jo agrākajos gados uzbūvētā kādā brīdī vienkārši sabruks. Būs ilgāk jāstrādā. Pensiju sistēma daudzās valstīs atgādina finanšu piramīdu – vieni iemaksā, bet tērē pārējās paaudzes. Taču, ja iemaksu kļūst mazāk un vajadzības ir lielas, naudas pietrūkst. Tāpēc dažas valstis jau mainījušas pensijas vecumu, citas par to diskutē. Jo šīs pensiju sistēmas bija rēķinātas pavisam citai paaudžu proporcijai, kad veco cilvēku bija mazāk.

Būs jāpārkārto arī veselības aprūpes sistēma, jo pašreizējā nebija paredzēta tik lielam veco cilvēku īpatsvaram. Cilvēka izdevumi veselības aprūpei strauji pieaug līdz ar vecumu, jo tad biežāk un smagāk slimo.

Ārstniecības iestāžu tīkls jāpārveido, jo gados veciem ļaudīm ir pavisam cita tipa slimības, un nepietiks ar vienu geriatrijas nodaļu valstī vai reģionā, bet tās vajadzēs vairāk.

Politiķi zina, ka gados vecie cilvēki ir aktīvi vēlētāji, tāpēc būs spiesti ar viņiem rēķināties arvien vairāk.

– Ja būs ilgāk jāstrādā, vajadzēs mācīties ko jaunu arī pensijas gados.

– Ļoti nopietni valsts līmenī ir jādomā, kā nodarbināt tos, kuri ir gados vecāki, bet ar labu veselību, lai viņu potenciālu izmantotu – varbūt citā profesijā, varbūt pusslodzē vai daļslodzē.

– Nesen man uz redakciju piezvanīja divi cilvēki – viena pensionāre sūdzējās par apstākļiem pansionātā, otrs – par sociālās mājas kaimiņu. Tad atcerējos redzēto Dānijas pansionātā – cilvēks labiekārtotā divistabu dzīvoklī, mīt tajā ar savām paša mēbelēm, ar mazu virtuvīti. Nodomāju – diemžēl šos apstākļus nevar salīdzināt. Latvijā arī ir dažāda līmeņa pansionāti, tikai ne visi cilvēki spēj samaksāt par labu aprūpi.

– Dānija ir viena no turīgākajām valstīm Eiropā. Tur apjomīgus līdzekļus valsts savāc nodokļos un pēc tam dāsni finansē dažādas nozares, ieskaitot veselības aprūpi un veco cilvēku aprūpi. Bet Dānija mums tāls mērķis, un būtu labi, ja mēs šajā jomā kādreiz pietuvotos Skandināvijas valstu pašreizējam līmenim.

– Nesen Ministru kabinetā nevalstiskās organizācijas, tiekoties ar Ministru prezidenti un valsts ierēdņiem, aktualizēja jautājumu par sociālo uzņēmējdarbību. Pirmie pilotprojekti varētu būt šā gada otrajā pusē. Piemēram, aprūpē daudz vairāk varētu iesaistīt šīs organizācijas. Kristīgā pansionātā, manuprāt, aprūpe būtu labāka, jo personāls žēlsirdīgāks un iejūtīgāks.

– Varbūt vispirms profilaktiski, cik tas ir valsts spēkos, jādara viss, lai pēc iespējas mazāk cilvēku nokļūst pansionātos, bet paliek radinieku aprūpē.

Būtiska problēma gados vecākiem cilvēkiem ir vientulība, kas rada papildu stresu un veselību nevairo.

Izrādās, ka sievietes biežāk sūdzas par sliktu veselību, taču ilgāk dzīvo – no iedzīvotājiem, kuri vecāki par 65 gadiem, divas trešdaļas ir sievietes.

– Konferencē pazīstama demogrāfe ieteica, ka vajag atteikties no pensiju sistēmas, tad cilvēki gādās bērnus, kuri par viņiem rūpēsies vecumdienās…

– Gadu desmitos ir veidojusies paaudžu nodalīšanās vai sadzīvošanas kultūra, un to nevar salauzt ātri. Vidus­āzijas valstīs ir pavisam citādas tradīcijas, tur kopā dzīvošana bijusi lielās radu saimēs – ģimenē pat 15 cilvēki, kamēr pie mums Latvijā vidējais ģimenes lielums ir tikai 2,7 cilvēki un daudziem vispār nav ģimenes.

Varbūt skolās vecākajās klasēs derētu mācīt demogrāfijas ābeci, lai jaunieši apzinās, ka no darbspējīgo iedzīvotāju skaita un tā, vai viņi strādās Latvijai vai kādai citai valstij, arī būs atkarīgs, cik veiksmīgi valsts attīstīsies, kā būs nodrošinātas gan skolas, gan arī veco ļaužu vajadzības.

– Konferencē minējāt, ka iedzīvotāju vecuma ziņā visjaunākais ir Mārupes novads, bet vecākais – Strenču novads.

– Mārupes novads ir pārliecinošs līderis. Vidēji gados jaunāki cilvēki ir arī Ādažu, Garkalnes, Babītes, Ķekavas, Stopiņu un vēl citos Pierīgas novados. Padomju gados iedzīvotāji plūda no laukiem uz pilsētām, arī Rīgu. Pēc neatkarības atgūšanas parādījās pretēja virziena plūsma – daļa no pilsētas devās ārā, it īpaši jaunās ģimenes izvēlējās dzīvot tur, kur iespējams iegādāties vai uzbūvēt ģimenes māju, ir svaigāks gaiss un bērni spēlējas zālītē, nevis uz asfalta.

Mārupē bērnu ir divas reizes vairāk nekā cilvēku vecumā virs 65 gadiem: uz 100 bērniem tādu ir tikai 49. Tā ir visoptimistiskākā situācija, nekur citur valstī tik labu rādītāju nav. Nākamajās vietās ir Ādažu un Garkalnes novadi – attiecīgi 60 un 62.

Strenču novadā, pēc tautas skaitīšanas datiem, uz 100 bērniem bija 190 cilvēki, kuri vecāki par 65 gadiem, tātad tur novecošanās ir četras reizes lielāka nekā Mārupē.

– Vai ir kādas interesantas atziņas arī no pasaules demogrāfu konferencēm?

– Kopā ar profesoru Zvidriņu gatavojām prezentāciju šogad notikušajai Eiropas demogrāfu konferencei par etniskā sastāva izmaiņām Baltijas valstīs. Neatkarības gados visās Baltijas valstīs iedzīvotāju sastāvs palēnām kļūst viendabīgāks. Arī Latvijā lēnām latviešu procents pieaug, un lielākajās pilsētās tā situācija vairs nav tik bezcerīga, kā bija padomju gados, kad ar katru tautas skaitīšanu proporcijas kļuva arvien sliktākas.

Šogad publicētajā Eiropas demogrāfu ziņojumā par novecošanos redzam, ka visās Eiropas Savienības valstīs kopš 1960. gada pieaudzis mūža ilgums, tomēr Latvijā šis pieaugums pusgadsimta ilgā periodā ir bijis visai pieticīgs. Latvijas vīriešiem palielinājums (3,7 gadi) ievērojami atpaliek no Eiropas Savienības vidējā (9,2 gadi), un mazāks tas ir bijis tikai Bulgārijā un Lietuvā (attiecīgi 3,4 un 3,5 gadi). Ļoti kontrastējošs ir Latvijas un Somijas pārmaiņu salīdzinājums. Praktiski vienādam mūža ilgumam (1960. gadā attiecīgi 65,2 un 65,5 gadi) somi šā pusgadsimta laikā vīriešiem “pielikuši klāt” 12,2 gadus, bet Latvijas vīriešiem klāt nākuši tikai nepilni četri gadi…

Līdzīgi ir arī sievietēm, kam 1960. gadā abās valstīs bija līdzīgs dzīves ilgums – 72,4 un 72,5 gadi; tagad Latvijas iedzīvotājām klāt nākuši ir 6,5 gadi, bet Somijā dzīves paildzinājums sievietēm ir teju divreiz lielāks – 11,2 gadi. Tādējādi Somijas sievietes izvirzījušās starp ilgdzīvošanas līderēm Eiropas Savienībā, bet Latvijas iedzīvotājas nedaudz apsteigušas vienīgi Bulgāriju, Rumāniju un Ungāriju.

Nākotnes prognozes mums sola, ka līdz 2060. gadam vidēji katros desmit gados sagaidāmais mūža ilgums Latvijas vīriešiem palielināsies apmēram par 2,4 gadiem, bet sievietēm par 1,6 gadiem.

LA.lv