Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. jūnijs, 2013
Drukāt

Ārlavā atklāj mazbānīti – vietējo amatnieku meistardarbu

Foto - Līga Vasiļūna un Valdis SemjonovsFoto - Līga Vasiļūna un Valdis Semjonovs

29. maijā Talsu novada Ārlavas pagasta amatnieku sētā “Kauliņi” atklāja Latvijā pirmo mazbānīti. Tā īpašnieks Latvijas Amatniecības kameras (LAK) prezidija loceklis, Talsu Amatnieku biedrības vadītājs, LAK meistardarbnīcas “Zeļļi” vadītājs Igurds Baņķis to izbūvējis ar savas meistardarbnīcas jauno amatnieku un kolēģu spēkiem. 


 

Lauku tūrisms 
amatnieku sētā 
”Kauliņi”

Igurda un Gunas Baņķu “Kauliņus” lauku tūrisma cienītāji jau pazīst. Kad Imants Ziedonis, Ēriks Hānbergs un Aivars Berķis 1991. gadā sāka apceļot lauku sētas, rīkojot konkursus gan par karogu, gan dīķiem, pagrabiem un citiem lauku māju simboliem, ideja konkursam “Gudrību centrs lauku sētā” aizgūta no “Kauliņu” saimnieka. Šo konkursu desmit gadu jubilejā 2001. gadā viņa amatnieku sēta apbalvota ar Lielo tencinājumu.

I. Baņķis: “Mums ir amatnieku sēta. Tāda tā bijusi kopš 1936. gada, dzīvojamo māju, koka stāvbūvi arī cēlis amatnieks, mans radinieks. Arī toreiz te bijusi galdniecība. Kad 50. gados cilvēki atgriezās no Sibīrijas, onkulis viņiem pa kluso devis darbu, jo viņus nekur nepieņēma. Te taisīja mēbeles, ko nodeva kolhoza galdniecībai.

Pamazām šo darbnīcu pārcēla uz kolhozu “Krišjānis”, kur onkulis bija brigadieris. Es mājas iegādājos 1989. gadā, un atkal ceļu godā šo titulu – amatnieku sēta.”

Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās tūrisma informācijas centrs Igurdu iedrošinājis – nāc mūsu pulkā, pie tevis tik daudz ko redzēt! Atbraukusi daiļdārzu speciāliste Gundega Lināre, viņas padomi noderējuši, lai sētu izkoptu vēl tīkamāku, kaut arī “Kauliņu” saimnieki nav īpaši veidojuši daiļdārzu. Piedāvājums ir stāsts par vidi – apskatīt latvisko sētu, kas tapusi 30. gados. Te tūristi var apmesties telšu vietās, arī uz sienaugšas pārnakšņot. Viesu nama nav, viss notiek brīvā dabā, Guna meistaro suvenīrus, ko tie, kas grib, var iegādāties.

I. Baņķis: “Tālākā doma ir piedāvājums ģimenēm ar bērniem – tāpēc šodien atklājam mazbānīti, tāpēc ir bezzirga droška, būs amatnieku pilsētiņa. Pie manis paša ierīkotās Ārlavas stacijas būs senatnīgs karuseļlaukums, baznīciņa, amatnieka māja ar instrumentiem. Esmu “uzaudzējis” apkārtni, tāpēc varu to iekārtot ar objektiem.”

 

Trakā mazbānīša ideja

Kā radusies doma par mazbānīti?
Bankis_VS_10

I. Baņķis: “Tā ir traka ideja, jo ekskursanti brauc gan uz darbnīcu Valdemārpilī, gan uz šejieni un, kad reiz atbraukušajiem stāstīju, ka te gar baznīcu gāja mazbānītis, kāds ieminējās – tad jau jātaisa augšā? Tas bija pirms septiņiem gadiem. Vēlāk iedevu puišiem šo tēmu diplomdarbam. Mehāniķi no kūdras purva piesolīja bānīša riteņu daļu. Tāpēc šodien pirmajā braucienā bānīti vada mašīnists Māris, viņš bija tas, kas sliedes izvilka no purva, mācēja salikt kopā un izbūvēt sliežu līniju. Kad ķērāmies klāt, darījām pilnīgi visu, ko vajadzēja. Tik daudz cilvēku man palīdzējuši – sliedes atgādāt šurp, salikt tās kopā, mani puiši te bijuši klāt. Es jaunos nenostrādinu kā kalpus, bet viņiem tā lieta interesēja, gribēja redzēt, kas no pašu diplomdarbiem iznāks.”

Ārlavas mazbānītis lauku tūrisma vietu, muzejisko modeļu vidū ir vienīgais.

I. Baņķis: “Jā, un ar to es popularizēju Ārlavu, viss stāsts ir par šo pagastu. Pirmais 1921. gadā būvētais mazbānītis nāca no Rojas caur Popervāli, gar Ārlavas baznīcu, pēc tam uz Cīruļiem, Dundagu un Mazirbi. 1928. gadā to slēdza. Otro mazbānīša (1932) maršrutu Roja–Valdemārpils–Stende–Talsi likvidēja 1962. gadā. Tagad maketā šos maršrutus visi braucēji var apskatīt. Vagoniņš un lokomotīve ir no koka – skaists kokamatnieku darbs, tikai ritošā daļa metāla. Mazbānītis domāts ģimenēm. Vagoniņā var iekāpt tikai 10 – 15 cilvēki. Ja atbrauks klase, būs jālaiž vairāki loki vai jāskrien pakaļ.”

Mazbānītis izslīd no mežmalas. Saimnieks acīgi seko tā gaitai. 900 metru garais brauciens ilgst pusstundu. Tās laikā meistars vēlāk pats arī vadīs bānīti, stāstot par Ārlavu. Stacija, kas tiek celta pie šķūņa, domāta kā ziemas depo. Bānīša numurs 29/11 esot Igurda veiksmes numurs.

“Visi, kas palīdzējuši, noticēja manam trakajam gājienam,” mazbānīša svētku uzrunā saka Igurds Baņķis, “tas ir gluži kā ar bērniem, viņš redz, ka tai kokā uzkāpt nevar, bet viņš tomēr kāpj! Kad sāk skaitīt un rēķināt, tad nesanāk – vajag tādus cilvēkus kā mani palīgi, kā mani puiši.”

 

Meistars un mācekļi

Ar savu Valdemārpils privātfirmu “Igurds” I. Baņķis uztur gan meistardarbnīcu “Zeļļi”, gan tūrismu. “Kauliņu” saimnieks daudzina jaunos amatniekus.

I. Baņķis: “Man ir LAK akreditēta meistarda­r­bnīca, līdz ar to varu tajā pieņemt mācekļus. Pašlaik viņu ir divdesmit, seši kārto eksāmenus. Līdztekus strādāju Valdemārpils vidusskolā par pasniedzēju jau 25 gadus, esmu pedagogs mājturības klasēm ar koka novirzienu. Tās ir trīs lielās vidusskolas klases, mācu viņiem arī akadēmisko zīmēšanu.

Notiek it kā duālā apmācība – teorija skolā, prakse manā darbnīcā. Jāmācās četri gadi. Darbnīcā Valdemāra ielā 27, Krišjāņa Valdemāra namā, kas ir mans īpašums, viņi var nakšņot, viss iekārtots tā, lai būtu normāli uzturēšanās ap­stākļi. Ja viņiem ir mēbeļu pasūtījumi, tur var strādāt un arī apmesties.”

Amatu apmācība sākusies “Kauliņu” šķūnī 1997. gadā. Šajā laikā vairāk nekā 150 audzēkņi kļuvuši par zeļļiem. Par galveno pedagoga darbā Igurds Baņķis uzskata apzināties pašcieņu, un pašcieņa ir arī vēlēšanās labprātīgi mācīties.

Kāda ir meistardarbnīcas atšķirība no valsts arodapmācības iestādes? “Beidzot valsts iestādi, visi ir strādnieki, tas ir, skola gatavo strādnieku, otrā līmeņa galdnieku. Iegūstot zeļļa diplomu, jaunais amatnieks ir sertificēts starptautiskā mērogā, visā Eiropas reģionā. Ja valsts skolu beidzis galdnieks grib strādāt Vācijā, viņam jāliek eksāmens vācu valodā. Mūsu diploms ir starptautisks profesionāls diploms – tā ir starpība.

Latvijā tas netiek ņemts vērā, domā tikai par strādniecību, bet es savā bastionā pierādu, ka amatnieks var dzīvot skaisti, labi, daudz visiem dot un pats sevi uzturēt. Es neizmantoju nekādus – ne Eiropas, ne valsts – fondus, visa darbība ir mana privātā iniciatīva. Bet tas neko nemaitā, kļūstu vēl spēcīgāks – ko izdomāju, to arī spēju izdarīt,” meistars paskaidro.

“Kauliņos” lielākā tiesa mēbeļu ir skaisti galdnieka darbi ar oriģināla ornamenta kokgriezumiem. Pat kamīns, kas ir zeļļa diplomdarbs, ieguvis kokgriezuma “mētelīti”. Igurda dēls, pazīstamais astrologs Kristaps Baņķis pastāsta, kādi nolūki ģimenei ar meistardarbnīcas namu Valdemārpilī: ” Tam ir sena vēsture. Valsts prezidents Alberts Kviesis atklāja par vietējo uzņēmēju samesto naudu daļēji uzbūvēto biedrības namu. Kad centrālajā telpā ņēmām nost sienas paneļus, tiem apakšā parādījās auseklīši no 30. gadiem. Pie sienām stāv divas lielformāta valsts nozīmes naivistu gleznas “Latvji, brauciet jūriņā!”. Ar tēvu izdomājām, ka šo piemiņas vietu veidosim kā kultūras centru, jo pašlaik Valdemārpilī maz kas liecina par Krišjāņa Valdemāra godāšanu.”

Kad mazbānītis apčunčinājis savu pirmo apli, saimnieks apsveicis mašīnistu Māri un pārējos palīgus, uzklausījis draugu, kolēģu un kaimiņu atzinīgos vārdus, turpinās darbs. “Kauliņu” mājas viesistabā notiek amatniecības kursa audzēkņu diplomdarbu aizstāvēšana. Netraucēsim!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+