Latvijā
Sabiedrība

Armijā sabeidza sirdi 16

Foto – Evija Trifanova/LETA

Armijā sabeidza sirdi

25 gadus vecais rīdzinieks Rūdolfs Freimanis ir stalts un sportisks. Uz ielas redzot šo 196 cm garo vīrieti, neviens neiedomāsies, ka viņš ir trešās grupas invalīds, kuram krūtis pēc sirds operācijas rotā milzīga rēta, sirdī ievietota mākslīga detaļa, visu mūžu, katru dienu jādzer zāles, ik mēnesi jānodod analīzes, regulāri jāseko savam veselības stāvoklim un jāuzmanās no lielām slodzēm un traumām. Līdzīgi kā bijušais militārais ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs, kura tiesvedībai “Latvijas Avīze” seko līdzi jau otro gadu (strīds ir par to, vai iegūtie veselības traucējumi ir vai nav saistāmi ar dienestu), arī Rūdolfs pagājušajā otrdienā uzsāka tiesvedību pret Aizsardzības ministriju (AM) un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) par viņa atvaļināšanas ap­stākļiem, materiālo, morālo un ārstniecības izdevumu kompensāciju. AM un NBS par Freimaņa lietu vismaz pagaidām no jebkādiem komentāriem atsakās. Savukārt otrdienas tiesas sēdi Rīgas tiesu nama administratīvās rajona tiesas tiesnese Līga Biksiniece-Martinova veltīja, lai kopā ar karavīra advokātu Edgaru Štālu un NBS pārstāvjiem juristu, virsleitnantu Lauri Boču un ārstu Rolandu Zemmeru pārrunātu tiesvedības formālo pusi, iesaistīto pušu kompetenci un iespējamo tiesas gaitu.

“Prakse ir tāda, ka NBS Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas lēmumus neviens nepārsūdz – tiesvedība šajā procesā nav iekļauta. Bet mums nav nekas pretim, ja tiesa mūs “pārmācīs”,” tiesā sacīja Lauris Bočs. Uz nākamo tiesas sēdi 20. jūnijā tiks aicināti AM pārstāvji un eksperti.

Kamēr AM un NBS par lietu paskaidrojumus nesniedz, paša karavīra Rūdolfa stāsts ir šāds.


Dienests patika

Pabeidzis Ogres Meža tehnikumu un nedaudz pastudējis Sporta akadēmijā, 2010. gada beigās Rūdolfs nolēmis doties armijā. Nākamā gada janvārī viņš jau atradies Kājnieku skolā Alūksnē, kur bez problēmām izturējis trīs mēnešu garo jauniesaucamo kursu. Bijis grūti, taču paticis. Veselības un fiziskajās pārbaudēs saņēmis gandrīz tikai teicamas atzīmes. Pēc Alūksnes cerējis nokļūt Militārajā policijā, taču staltuma dēļ nosūtīts uz Štāba bataljona godasardzes rotu, kur arī pavadījis visu dienesta laiku līdz pat aizpagājušā gada 30. jūlijam, kad tika atzīts par dienestam nederīgu un pēc tam atvaļināts.

“Dienests man patika. Neapgrūtināja ne rutīna, ne fiziskie treniņi, biju labā formā. Apguvu militāro amatu – granātnieks, godasardzes rituālus, defilē programmas, stāvēju pie Brīvības pieminekļa, piedalījos dažādos reprezentatīvos pasākumos, lauku mācībās, pārstāvēju savu vienību un armiju dažāda līmeņa basketbola sacensībās, pat pasaules čempionātā Beļģijā,” stāsta Rūdolfs. Viss bijis labi līdz 2012. gada septembrim.

Pirmā veselības ķibele

Bija lauku mācības, un nodaļas sastāvā bija jāpārvar saindētā zona. Vairāk nekā 200 metrus bija jānes smagākais nodaļas karavīrs (ap 100 kilogramiem). Celšanas brīdī Rūdolfs izdzirdējis tirkšķi un dūrienu cirksnī. Bet uzdevumu izpildījis un mācības turpinājis, jo asiņošanas nebija, sāpes tikai brīžiem, bumbulis gan uzreiz bijis izspiedies. Pēc tam, analizējot situāciju, karavīrs nospriedis, ka konkrētais uzdevums bijis neadekvāti smags mācībām, turklāt bijis jāveic bez iepriekšējas apmācības. Rūdolfs par notikušo uzrakstījis dienesta ziņojumu – izmeklēšana gan sākta, bet neesot pabeigta. Armijas Medicīnas nodrošinājuma centra ķirurģe E. Krastiņa uzrakstījusi, ka ar Rūdolfu notikušais nav darba trauma.

“Medmāsiņa jau uzreiz pateica, ka trūce, bet daudzi ar tādu staigājot visu mūžu. Es pastaigāju pāris nedēļu, taču sāpēja. Vada komandieris vēl paziņoja, ka ārste teikusi, ka man trauma iedzimta… Tad gāju pie dakteres Krastiņas skaidroties. Viņa teica: “Ja no sāpēm nav jābļauj un nekrīt zarnas ārā un nav nekavējoties jāoperē, tad tā nav darba trauma!” Sāpes tomēr nepārgāja, es gatavojos operācijai. Vēlāk, runājot ar juristiem, sapratu, ka man bija tiesības dokumentēt traumas gūšanas faktu un saņemt kompensāciju. Žēl, bet šādi gadījumi nekādi neveicina uzticību armijas mediķiem. Bet labi. Armija man apmaksāja operāciju, kas notika zem pilnas narkozes. Nedēļu pavadīju slimnīcā. Pēc trijiem mēnešiem sveiks un vesels atgriezos dienestā,” atceras Rūdolfs. Viņš pat ļaunākajos murgos nespēja iedomāties, kas viņu vēl tikai sagaida.

Smaga sirds operācija

2014. gada sākumā Rūdolfam sāka paaugstināties asinsspiediens, kas visu mūžu bijis normāls.

“Dodoties uz norīkojumu pie Brīvības pieminekļa, jāveic apskate štāba bataljona medicīnas daļā. Asinsspiedienam augstākā robeža ir 140. Vienreiz ārsti konstatēja 145, tad 150, teica, ka varu neiet norīkojumā, taču es gāju uz savu atbildību, bet, kad tuvojās 160, ārsti vairs nelaida un sūtīja uz Medicīnas nodrošinājuma centru pie kardioloģes. Mani norīkoja uz dažādiem izmeklējumiem, tajā skaitā uz ehokardiogrāfiju “Veselības centrā 4″, kur man 10. februārī konstatēja sirds aortālā vārstuļa iedzimtu patoloģiju, kas saasinājusies līdz kritiskai situācijai,” atceras karavīrs. Pēc nedēļas P. Stradiņa slimnīcas kardioķirurgs Pēteris Stradiņš atzinis, ka operācija jāveic pēc iespējas ātrāk, jo vārstuļa stāvoklis strauji pasliktinoties un iespējama aortas plīšana. 16. jūnijā “Stradiņos” arī tika veikta veiksmīga aortas protezēšanas operācija.

“Emocionāli smags periods. Pirms operācijas dakteris Stradiņš man sacīja, ka veiksmīgas operācijas procents ir 70 – 80%, ļoti drošs. Teica, ka tas ir iedzimts defekts, kas parasti parādās ne agrāk kā 40 – 50 gadu vecumā, bet man tas ir tik ātri progresējis dienesta fiziskās un psihoemocionālās slodzes dēļ. Operācija noritēja veiksmīgi, uz kādu brīdi biju ļoti uztraukts par savu veselību, jo intensīvās terapijas nodaļā manā acu priekšā ārsti sāka operēt kādu vīru, kura sirds neizturēja. Atveseļošanās bija smaga un mokoša, nereāli sāpēja, zaudēju 20 kilogramus svara un trīs mēnešus nogulēju uz gultas. Dienestā atgriezos tikai pēc krietna laika,” stāsta Rūdolfs. 2015. gada 4. jūnijā viņam piešķīra 3. grupas invaliditāti uz mūžu.


Veselu pieņēma, bet slimu atvaļinās?

Atgriežoties dienestā, Rūdolfs piedalījies iekšējos norīkojumos un teorētiskajās mācībās. Armijas daktere C. Purviņa sacījusi, ka karavīru atvaļināšot. Rūdolfs pajautājis: “Kā tad tā? Veselu pieņēmāt, bet slimu atvaļināsiet?!” Daktere esot atbildējusi, ka viņš taču ir vesels un viss viņam atmaksāts! Uz ko karavīrs iebildis, ka dienesta laikā tomēr iegūta trūce un veikta sirds operācija.

“Tas man bija sāpīgi, jo visu dienesta laiku esmu uzticējies ārstiem. Vēlreiz aizgāju pie daktera Stradiņa, kurš rakstiski apliecināja, ka sirds kaites straujā progresija saistīta ar dienestu, tajā esošo slodzi un pārslodzi un ka sirds kaite diagnosticēta novēloti. 2015. gada 30. jūlijā armijas ambulatorā medicīniskā komisija un Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisija apstiprināja manu slimības apliecību, kurā teikts, ka iegūtā sirds slimība nav saistīta ar militārā dienesta pildīšanu, esmu nederīgs militāram dienestam miera laikā un ierobežoti derīgs mobilizācijas gadījumā. 2015. gada septembrī mani atvaļināja no armijas. Esmu lūdzis ārstu komisijas pārskatīt šo lēmuma daļu, kas attiecas uz slimības nesaistīšanu ar dienestu, rakstījis par to armijas komandierim, bet viss palicis bez izmaiņām. Tāpēc esmu nolēmis tiesāties,” saka Rūdolfs.

Daļēji atpērkas

Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija līdztekus 3. invaliditātes grupai bijušajam karavīram noteikusi 25 – 59% darbaspēju zaudējumu. Kad Rūdolfs uzsāka dienestu, viņam tika noteikta augstākā iespējamā militārā dienesta veselības kapacitāte A6. Viņš norāda, ka pilnībā uzticējies armijas mediķiem, sevi dienestā neesot taupījis, palīdzējis dienesta biedriem lielas slodzes apstākļos mācību laikā.

“Uzskatu, ka ārstiem vajadzēja konstatēt sirds vārstuļa patoloģiju, kas man ļautu izvērtēt situāciju, mainīt dzīvesveidu un saglabāt dabisku sirdi līdz pat vecumam, varbūt pat pavisam izvairīties no operācijas. Tā vietā sanāk, ka darīju visu, lai sirdi sabeigtu, un mans veselības stāvoklis strauji un neatgriezeniski ir pasliktinājies. Es gribu saņemt to, kas ir likumā noteikts, jo esmu un palieku Latvijas un armijas patriots, kas dienēja pēc vislabākās sirdsapziņas. Starp citu, mani atbalsta ne tikai karavīri, bet arī komandieri, kuri saka, lai eju un cīnos ne tikai par sevi, bet par to, lai uzlabojas sistēma kopumā. Jo tāds kā es neesmu vienīgais: daudzi karavīri dienesta laikā sabojājuši veselību un sistēma no viņiem kratās vaļā,” apgalvo Rūdolfs.

Saistītie raksti

Interesanti, ka “sistēma” tomēr daļēji atzinusi, ka Rūdolfa lieta nav viennozīmīga. Karavīram izmaksāti 70% (nedaudz virs 9000 eiro), kas pienākas par 3. invaliditātes grupu, ja tā iegūta, pildot militāro dienestu. Rūdolfs to nosauc par atpirkšanos, jo par zālēm un sirds izmeklējumiem visu mūžu nākšoties maksāt pašam.


Ūdenslīdējam tiesvedība turpinās jau otro gadu

Ūdenslīdēja Timofejeva lietā pirmās instances tiesa pagājušajā gadā nosprieda, ka NBS Centrālajai medicīniskās ekspertīzes komisijai un aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim jāatceļ attiecīgi lēmums un pavēle, ar ko ūdenslīdēja slimība netiek saistīta ar militārā dienesta pildīšanu. Vienlaikus tiesa uzdeva izdot administratīvus aktus, ka Timofejeva medicīniskās problēmas iegūtas militārā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus. Šo lēmumu AM un NBS pārsūdzēja apgabaltiesā, kas tagad nozīmējusi jaunu medicīnisko komisiju, lai noskaidrotu, vai Timofejeva insults ir saistīts (iepriekšējā komisija lēma, ka nav saistīts) ar militāra dienesta pildīšanu un viņam tādējādi pienāktos medicīnisku izdevumu segšana insulta seku ārstēšanai līdz pat mūža beigām. Pēc būtības viņš grib to pašu, ko Freimanis, un nākamā tiesas sēde ūdenslīdējam gaidāma oktobrī. Starp citu, arī Timofejevs no NBS saņēmis invaliditātes pabalstu (nedaudz virs 9000 eiro), par kuru ir tiesīgs lemt NBS komandieris (tas bija ģenerālleitnants Raimonds Graube).

LA.lv