Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. maijs, 2013
Drukāt

Arnolds Auziņš “Nevīstošā saulespuķe”

LR_Saulespuke2

“Vēl jau es kādu brīsniņu ķepurošos, drūmi prātoja riteņbraucējs. Ķelli nolikšu rudenī, kad daba arī pošas uz dusu, koki nomet lapas, salna nokož ziedus, gājputni aizlaižas uz siltām zemēm, bet manīgie dzīvnieki ielien alās, lai gulētu līdz nākamajam pavasarim…”

LR_Saulespuke

 

“Vēl jau es kādu brīsniņu ķepurošos, drūmi prātoja riteņbraucējs. Ķelli nolikšu rudenī, kad daba arī pošas uz dusu, koki nomet lapas, salna nokož ziedus, gājputni aizlaižas uz siltām zemēm, bet manīgie dzīvnieki ielien alās, lai gulētu līdz nākamajam pavasarim…”

Garu dzīvi nodzīvojušais Alvils Zeltiņš nonāk slimnīcā vēžinieku nodaļā starp daudziem līdzīgiem un saprot, ka ļoti grib vēl paveikt virkni labu darbu: izprast meitas ģimeni, mīlēt mazbērnus, atzīties mīlestībā sievai, izglābt kaimiņu puisi no bīstamas situācijas. Viņam vien jāsagaida ārstu atzinums pēc operācijas…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+