Arnolds Klotiņš: Melnbalti spriedumi neder 0
Šomēnes, 19. februārī, Lielo mūzikas balvu pasniedzot, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves suminās arī muzikologu Arnoldu Klotiņu. Viņa pērn klajā laistā grāmata “Mūzika okupācijā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940 – 1945” rosināja žūriju radīt jaunu nomināciju – par ieguldījumu latviešu mūzikas vēstures pētniecībā – un piešķirt to minētā apjomīgā darba autoram.
Grāmata ir pētījums par mūziku Latvijā līdz šim vismazāk aprakstītajā un visvairāk ideoloģizētajā laikā. Vēstures notikumu fonā sniegta plaša mūzikas dzīves panorāma – mūzika koncertos, operā, radio, sadzīvē un izklaidē. Aplūkota daudzu pazīstamu un nepelnīti piemirstu skaņu mākslinieku darbība, vērtēta mūzikas izglītība un audzināšana, mūzikas kritika un prese, publikas attieksme pret sava laika mūzikas norisēm.
– Klotiņa kungs, jūs var apsveikt, jo tieši jūsu darbs izpelnījies jaunas nominācijas – par ieguldījumu latviešu mūzikas vēstures pētniecībā – piešķiršanu.
A. Klotiņš: – Lielākais gandarījums par šo atzīmēšanu ir tas, ka tiek pievērsta uzmanība Latvijas vēsturei. Lai arī runa par mūzikas vēsturi, tomēr arī tai ir cēloņi un sekas lielajā politiskajā un sabiedriskajā vēsturē. Tieši vēstures nepietiekama izpēte, nezināšana un fragmentāra mācīšana ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valstiskā un nacionālā pašapziņa joprojām nav pietiekami stipra. Manās ausīs, piemēram, dažkārt dīvaini skan LR raidījums “Labrīt!”. Tikko tiek pieminēta valdība vai Saeima, tā runātāja tonī nereti parādās skepse un ironija. Mūsu pašu valstsvīriem tiek adresēti tādi necienīgi apzīmējumi kā “kundziņi” un tamlīdzīgi. Tiražēta simtiem tūkstošiem radioaparātu, šī attieksme grauj valstisko pašapziņu. Nerunājot par šādas izteikšanās neinteliģentumu, tiek pārkāpti arī publiskā radio principi – ziņu sniedzējs nedrīkst paust savu attieksmi pret ziņoto.
– Kādēļ pētniecībai izvēlējāties tieši abu – padomju un nacistiskās Vācijas – okupāciju laiku?
– Viens no iemesliem ir tāds, ka šis posms, it īpaši 1940. un 1941. gads, līdz šim daudzkārt ticis apgaismots neobjektīvi rožaini, gluži kā kāda paradīze un atpestīšana. Savukārt vācu nacistu laiks gadu desmitiem pētniekiem bija pilnīgs tabu. Nedrīkstēja pat pieminēt, ka tajos gados vispār kaut kas ievērības cienīgs noticis, komponisti pat viltoja savu skaņdarbu rašanās datumus – nedod Dievs, ka tie būtu vācu laikā sacerēti. Otrkārt, man likās interesanti rakstīt par ne tik tālu pagātni.
Daudzas to gadu stīgas ietiecas arī šodienā. Otrais pasaules karš un okupācija satricināja līdz pamatiem visu Latvijas sabiedrību, un tas iespaidoja arī mūzikas izteiksmes un stila attīstību.
Tika radikāli mainīts iepriekšējā laikmetā dominējošais dzīves skatījums mūzikā – visupirms Jāņa Ivanova simfonijā “Atlantīda”. Šeit romantiskais konflikts starp personību un vidi sasniedz apogeju – iet bojā ne vairs vienpatis varonis, bet Atlantīdas simbolā zūd vesela civilizācija. Tas izraisīja arī daudz radikālāku mūzikas valodu un nevarēja nepalikt gluži bez iespaida uz turpmāko latviešu simfonisko mūziku. Arī tādas bija lielo satricinājumu sekas.
– Vai jums ir saglabājušās bērnības atmiņas no grāmatā pētītā laika?
– Kad beidzās karš, man bija vienpadsmit gadu. Atceros kādu vakaru vācu nacistu laikā ar māti pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Aptumšošanas dēļ visas apkārtējās dāmas ar “fosforizējošām” brošām pie krūtīm, no dievnama velvēm skan Lūcijas Garūtas “Dievs, tava zeme deg!”. Prātā arī leģionā iesaukto kāda pagasta jaunekļu pavadīšana uz dzelzceļa stacijas perona ar asarām un dziesmu par zilo lakatiņu….
– Lasot par tomēr visnotaļ rosīgu kultūras dzīvi, rodas jautājums – vai pareizākā attieksme būtu bijusi nevis koncerti, bet klusums mākslas jomā kā protests pret okupāciju?
– Bet kam būtu kalpojis šāds klusums? Pasaule kara laikā diez vai ievērotu nieka divu miljonu klusēšanu Latvijā. Tā nodarītu ļaunumu un psiholoģisku kaitējumu pašiem latviešiem.
Apdraudējuma apstākļos intensīva pievēršanās nacionālajai kultūrai ir pilnīgi dabiska un tā ir arī sava veida pretošanās forma. Kara gados notika vairāk nekā simt solodziedoņu koncertu, tika sarakstītas ap 300 jaunas solodziesmas. Slikti apkurinātajā universitātes aulā koncerti notika gandrīz katru vakaru, dažu svētdienu pat vairāki.
Solodziesma izvirzījās par pašu koptāko žanru tāpēc, ka tajā vieglāk bija ātri atsaukties uz jaunāko dzeju, kā arī dziedonim pašam paust savu patriotismu. Pirmajā staļiniskās okupācijas gadā kora koncerti bija atļauti tikai ar nosacījumu, ka programmā jābūt vismaz divām tā dēvētajām padomju jeb sovjetiskajām dziesmām. Tad nu studentu koris “Dziesmuvara” šīs divas obligātās dziesmas reiz pietaupījis pašām koncerta beigām – uz to brīdi, kad jau izskanējusi apjūsmotā latviešu klasika ar daudzām piedevām, zālē iestājusies koncerta kulminācijas un beigu atmosfēra un publika, it sevišķi tās “saprotošākā” daļa, ceļas un dodas ārā. Jā, nu tad šādā brīdī koris “atdod godu” sovjetiskajām dziesmām…
– Toreizējais Valmieras kora diriģents Roberts Zuika, vēlākais leģendārā Zuikas vīru kora vadonis pēckara Vācijā un Anglijā, par spīti vietējo ideologu prasībām ignorējis sovjetisko dziesmu repertuāru, un līdz ar to kora koncertdarbībai pārvilkta svītra. Turpretim Jēkabs Mediņš tā dēvētās “Maskavas brigādes” māk-sliniekus, kas bija atsūtīti uz Latviju, lai palīdzētu sagatavoties iecerētajai latviešu mākslas dekādei Maskavā, pazemīgi godājis par “vecāko brāli”. Kas no šāda – iztapības vai, gluži pretēji, pašcieņas saglabāšanas viedokļa – bija atklājums jums?
– Jāzepa Vītola priekšzīmīgā rīcība. Kad nacistu laikā augstskolas rektoram pavēlēja slēgt konservatoriju, viņš izvirzīja izaicinošus nosacījumus – darbības pārtraukšana nedrīkst nozīmēt konservatorijas likvidēšanu, pasniedzējiem jāgarantē tiesības jebkurā brīdī atgriezties darbā, pagaidu nodarbināšana nedrīkst kaitēt viņu kvalifikācijai…
Bija jau sagatavotas desmitiem apkaltas kastes konservatorijas bibliotēkas izvešanai, taču, pateicoties vadītājas Aldonas Jozuus atjautībai un riskam, vērtīgās grāmatas un notis palika. Kastēs aizceļoja makulatūra.
Kad Konstantīna Čakstes vadītā nelegālā pretošanās organizācija Latvijas Centrālā padome 1944. gada pavasarī bija sagatavojusi slepenu Rietumu sabiedroto valdībām adresētu memorandu ar apņemšanos atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latviju uz 1922. gada Satversmes pamata, Jāzeps Vītols, kurš allaž uz dažādu virzienu politiķu darbībām bija raudzījies ar iecietīgu smaidu, šajā Latvijai izšķirīgajā brīdī, riskējot ar daudz ko un viszinošās slepenpolicijas gestapo ēnā, lika arī savu parakstu zem memoranda.
– Starpkaru Latvijā izklaides mūzika mita deju zālēs, restorānos, kafejnīcās, staļiniskās okupācijas laikā tā ieguva stājmākslas jeb koncertmūzikas statusu un uzkāpa uz koncertzāļu skatuvēm. Kā vērtējat šo parādību?
– Izklaides mūzikas ieplešanās 40. gados bija vispārēja Eiropas parādība, bet Latvijā apstākļu sagadīšanās dēļ tā notika it kā ar jaunās, sovjetiskās varas svētību. Proti, austriešu diriģents Valters Hāns, kas Latvijā bija atradis patvērumu no holokausta, 1940. gada rudenī izveidoja prāvu simfodžeza orķestri jeb bigbendu arodbiedrības paspārnē. Programmā viņš iekļāva toreizējos amerikāņu šlāgerus, kā arī paša amerikāniski aranžētu krievu dziesmu “Katjuša”. Konservatorijas zālē skanēja pārpildīti koncerti, kas pēc sava statusa vairs nebija piederīgi restorāniem, bet tiem piemita arodbiedrības jeb tā dēvētās jaunās kārtības un tātad gandrīz vai valstisks prestižs. Bet galvenais – krievu minoritāte, kas no Krievijas protekcijas gaidīja sev paveramies neredzētas perspektīvas, šādos koncertos varēja identificēties dubulti – gan ar krievu “Katjušu” greznā skanējumā, gan reizē ar tā brīža pasaules izklaides mūzikas modi. Sazēla ļoti daudz mazāku līdzīgu ansambļu, kas arī pretendēja uz augstās mākslas statusu.
Mūsdienās man liekas nepamatots izplatītais apgalvojums, ka neesot vieglas vai nopietnas mūzikas, bet tikai mākslinieciski augstvērtīga un vāja mūzika. Ir jāatšķir divas lietas: vienā pusē intelekts – garīgie centieni akadēmiskā mūzikā, otrā – dienvidzemju deju un Eiropas operetes saplūsmē tapusī 20. gadsimta izklaides mūzika un svinga stils.
Garīgais tiecas pēc tālākā, pēc stratēģiskiem mērķiem, bet fiziskais, miesiskais, egoistiskais – pēc tuvākā, pēc tūlīt sasniedzamām pozitīvām sajūtām un baudas. Tomēr neaizmirsīsim, ka uz 20. gadsimta otrās puses izklaides mūziku, tostarp latviešu estrādes dziesmu, liels iespaids ir bijis franču šansonam ar tā kvalitatīvajiem tekstiem un psiholoģiskuma klātbūtni. Tāpēc arī izklaides aspektā par mūziku neder melnbalti spriedumi.
– Šogad astoto reizi notika latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts. Vai esat gandarīts par jūsu iedibinātās tradīcijas attīstību?
– Šim notikumam it kā būtu jāreprezentē simfoniskās mūzikas un izpildītājmākslas attīstība gada griezumā. Tāpēc koncerta pro-grammas sastādītājiem jābūt ļoti modriem. Es neteiktu, ka šajā ziņā līkne iet uz augšu. Pēdējo divu gadu koncerti lika vēlēties pamatīgākus, novatoriskākus darbus, pārsteigumu. Programma bez šāda vainagojuma spēj nodarīt arī ļaunumu – publika var sākt atsalt un nebūt tik atsaucīga kā līdz šim.
– Ja padomu lūgtu jums, kuru personību jūs gribētu redzēt Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā?
– Andri Nelsonu. Lielisks latviešu mākslinieks, iedvesmojošs cilvēks. Visai viņa rīcībai piemīt tik liela neviltotības aura, ka tā it kā uzpērk orķestra mūziķus un tie paveic iespējami labāko.
– Patiesi, situācija ir savāda – Operā galvenā diriģenta amatā nu jau otrs mākslinieks no Lietuvas, pie LNSO pults pirms Karela Marka Šišona bija igaunis Elari Olts… Vai latviešiem savu mākslinieku trūkst? Nupat plauktos parādījusies jūsu jaunākā grāmata, kas veltīta trimdas diriģentam Robertam Zuikam, kuram nupat apritēja simts gadi. Pie kā strādājat patlaban?
– Esmu ķēries pie mūzikas vēstures izpētes no kara pēdējā gada līdz laikam, kad 1953. gadā aizgāja “tautu tēvs” Staļins. Ir jāizpēta visa prese, līdz šim rakstītais, arhīvi un jāuzzina arī nekur neuzrakstītais. Darba daudz.
Radošā vizītkarte ARNOLDS LAIMONIS KLOTIŅŠ Dzimis 1934. gadā Rīgā 1993 – mākslas doktors 1992 – 1995 – ģenerāldirektors Latvijas radio Pašlaik – LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sarakstītās grāmatas: “Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs”, “Jurjānu Andrejs mūzikas kultūrā un tautā”, “Mūzika un idejas” u. c., aptuveni 100 darbi zinātniskajā periodikā, mūzikas kritikas. |
