Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
14. novembris, 2017
Drukāt

Arodbiedrības vadītājs: Dzelzceļa elektrifikācija – savtīgu interešu projekts? (1)

Foto no privātā arhīvaFoto no privātā arhīva

Autors: AS Baltijas Ekspresis arodbiedrības vadītājs Linards Gulbis

Latvijas Dzelzceļa elektrifikācijas projekts neatbilst valsts interesēm. Tas radies noteiktu ekonomisko grupējumu interesēs un, iespējams, ar konkrētu mērķi torpedēt Latvijas valsts budžetu.

Paredzēts, ka dzelzceļa elektrifikācijā kopsummā tiks ieguldīti 519 miljoni eiro. Finansējums paredzēts no trim avotiem. Kohēzijas fonda daļa būs 347 miljoni eiro, 120 miljoni eiro tiek gaidīti no valsts budžeta un 52 miljoni eiro – no Latvijas Dzelzceļa. Tā kā Latvijas Dzelzceļš ir simtprocentīgs valsts uzņēmums un jau tagad tiek teikts, ka nepieciešamo summu tam nāksies aizņemties, ir skaidrs, ka faktiski maksāts tiks no valsts budžeta, tas ir, no mūsu – visu Latvijas iedzīvotāju – kabatām.

Normāli būtu, ja Latvijas Dzelzceļš pats segtu savu daļu, taču tas nav plaukstošs uzņēmums, kurš to spētu izdarīt. Rezultātā 52 miljoni eiro gribēsies iekasēt no uzņēmuma klientiem. Skaidri paredzams, ka privātie uzņēmēji nebūs gatavi un jau pašlaik nav gatavi ieguldīt savu naudu bezjēdzīgā pasākumā, kura ekonomiskā efektivitāte ir ne tik vien apšaubāma, bet jau tagad ir skaidri redzams, ka nekāda efekta nebūs. Ja privātie savu naudu nedod, atliek tikai gaidīt subsīdijas no valsts.

Kāpēc es apšaubu projekta efektivitāti? Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnija, par kuras elektrifikāciju ir runa, taču ir galvenais dzelzceļa tranzīta koridors no Austrumiem uz Latvijas ostām, tātad, uzlabojot tās infrastruktūru, efektam būtu jābūt. Patiesība ir cita. Un tuvākā, kā arī tālākā nākotne sola nepavisam ne rožainu ainu.

Pirmkārt, projekta biznesa plāns pat sākotnēji neparedz kravu pārvadājumu apjoma pieaugumu. Jau šodien redzam, ka Krievijas Dzelzceļa, respektīvi, šīs valsts valdības politiski ekonomisko uzstādījumu dēļ strauji samazinās kravu apjoms uz Baltiju, visvairāk – tieši uz Latviju. Krievijā un Baltkrievijā attīstās paralēlie kravu pārvadājumu koridori. Tā ir politika, kas paredzēta ilgtermiņam, kaimiņvalstis veic lielus kapitālieguldījumus šajā virzienā. Līdz ar to ir skaidrs, ka kravu apjoms Austrumu – Rietumu virzienā turpinās samazināties.
Otrkārt, sekmīgi attīstās un jau tagad, kā teikt, uz sliedēm ir uzlikts jaunais RailBaltic projekts, kas Dienvidu – Ziemeļu virzienā nodrošinās arī kravu pārvadājumus. Tātad daļa no šodienas kravām pārcelsies uz šo līniju. Neticu, ka mūsu stratēģiskie plānotāji apzināti vēlas ar elektrifikācijas projektu traucēt RailBaltic attīstībai un perspektīvai, cerot, ka vecā līnija izkonkurēs jauno.

Visticamāk, ka dzelzceļa elektrifikācijas projekta ekonomiskā efektivitāte nemaz nav līdz galam izpētīta vai arī patiesā aina tiek slēpta no sabiedrības, jo publiski pieejami ir lielākoties skaisti lozungi: paaugstināsies transporta efektivitāte, būs videi draudzīgas tehnoloģijas, attīstīsies starptautiskā konkurētspēja. Tieši ar šādu retoriku pilnas ir dažādās apspriedes, sanāksmes, prezentācijas, kurās runā par dzelzceļa elektrifikācijas rožainajiem apsolījumiem. Taču šie saukļi netiek pamatoti ar ekonomiskajiem rezultātiem un prognozēm.

Patiesībā uzskatu, ka šāds dārgs projekts, kuram, cik man zināms, Latvijas valsts budžetā nemaz neatrod līdzekļus, tiek bīdīts konkrētu ekonomisko grupējumu interesēs, aiz kuriem stāv Aivara Lemberga kontrolētie politiskie spēki. Šajā gadījumā ir tikai viens ekonomiskais izdevīgums – iespēja apgūt kaut kādu naudu, kas nonāks pietuvināto uzņēmumu kasēs un pa dažādiem legāli nelegāliem ceļiem arī personīgajās kabatās. Tam parasti nav nekādas saistības ar Latvijas valsts ekonomiskajām interesēm. Galvenais ir – no kaut kurienes saņemt naudu. Un nav pat svarīgi, ka ne visa šī nauda būs no Eiropas Savienības fondiem, bet liela daļa arī no valsts budžeta. Tāda ir tā īstermiņa domāšana!

Par šādu scenāriju liecina kaut vai tas, ka jau tagad sāk runāt, ka elektrifikācijas projektu varētu pārnest kaut kur citur, ne uz stratēģiski nozīmīgo Daugavpils līniju, bet realizēt Pierīgā. Kura līnija Pierīgā nav elektrificēta? Tikai uz Siguldu. Cik kravu kursē šajā līnijā un cik liela ir šo pārvadājumu ietekme uz visas Latvijas ekonomiku, ka tur vajadzētu ieguldīt vairāk nekā 500 miljonus eiro? Jāatceras, ka uzbūvētais pēc tam būs arī jāizmanto un jāuztur, kas arī prasīs resursus un līdzekļus, turklāt tikai no mums pašiem te, Latvijā.
Izskatās, ka projektam lemts līdzīgs liktenis kā Latvijas Dzelzceļa desmit gadus ilgajam pasažieru vagonu iepirkuma projektam. Kur ir jaunie vagoni? Bet nauda no Eiropas ir paņemta un iztērēta – ieguldīta dzelžos un betonā vārda vistiešākajā nozīmē. Neteikšu, ka peronu sakārtošana nebija labs darbs, taču Eiropas finansējums nav devis no tā gaidīto un vajadzīgo atdevi, tas ir izniekots. Patiesībā “vagonu projektā” ir nopelnījuši atsevišķi uzņēmumi un ir patukšots valsts budžets.

Toties Latvijas politikāņi tagad lepojas, ka mums ir strauji augošs iekšzemes kopprodukts (IKP), nesaprotot vai tīšām noklusējot, ka šo pieaugumu dod Eiropas fondu finansējums nevis pašas Latvijas ekonomikas izaugsme. Skaitļi rāda, ka IKP pieaugums Latvijā ir tieši proporcionāls Eiropas struktūrfondu pieplūdumam. Tātad faktiski mēs atrodamies līdzīgā situācijā kā pirmskrīzes periodā 2007.–2008.gadā, kad valdība realizēja šādu pašu scenāriju – tiek veidots liels budžets ar plāniem uz ekonomikas izaugsmi, nerēķinoties ar realitāti un objektīvajām prognozēm.

Kādā veidā valstij izdevīgi varētu attīstīt kaut vai šo pašu dzelzceļa elektrifikācijas projektu? To varētu, izmantojot PPP (Public Private Partnership) – publisko un privāto partnerību. Tas dotu divus lielus efektus. Privātajam sektoram ir lielas iespējas piesaistīt fiansējumu, kura pasaulē ir ļoti daudz. Mūsu valsts nez kāpēc redz tikai trīs naudas avotus – ES fondus, valsts budžetu un banku kredītus. Otra PPP izmantošanas priekšrocība – kopdarbība nodrošina reālu projektu strauju attīstību un konsekventu realizāciju. Taču partnerība prasa projekta ekonomisko lietderību un caurspīdīgumu, kamēr valsts struktūras nav ieinteresētas pilnīgā caurspīdīgumā.

Tāpat PPP projektos nav iespējama sākotnējā mērķa nomaiņa pret kaut ko citu – sīku un sadrumstalotu, kā tas bija ar vagonu iepirkumu. Taču galvenais – privātais sektors nekad neieguldīs savu naudu un enerģiju bezjēdzīgos projektos. To var atļauties tikai publiskais sektors – iepirkt dārgu medicīnisko aparatūru un to turēt nenoslogotu vai pat neizmantotu, remontēt skolas, kuras drīz vien tiek slēgtas utt. utml.

Cik ilgi mēs atļausimies šķērdēt valsts līdzekļus projektos, kuros ieguvēji ir tikai pietuvinātie uzņēmēji, bet zaudētāji – valsts un tās iedzīvotāji – nodokļu maksātāji? Cik ilgi mēs nelietderīgi šķērdēsim Eiropas Savienības naudu?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. kā visi “eksperti”caur koppapīru to savu runu par elektrifikāciju nokopejuši. burts burtā. un pat nemulsina viņus ka eiropa projektu akcepteja, ka krvu apjoms preteji viņu apgalvojumiem nekrīt bet turas apmeram vienā līmenī….. bet acim redzot šajā projektā pie teikšanas ir “ne savejās firmas”
    pie tam tā pati eiropa drizumā pieprasis vispareju elektrifikāciju jo jāpāriet uz bezizmešu režīmu. un tad mēs izrādisimies jau priekposteņos mums jau būs iestrādes…..
    kāpec tiek klusets un neprotestē pret rail baltik projektu kas no valsts prasis vel vairāk naudas un resursu, kas nekad mūšā neatmaksāsies, bet būs nepārtraukti jāuztur desmitos miljonos mērāmos izdevumos katru gadu

Darbs ir, bet nav kas strādā (64)Nacionālā apvienība nākotni redz vietējiem melnstrādniekiem un ievestiem inženieriem
Pasaulē
Draugiem Facebook Twitter Google+