Ārpus ES, bet ar eiro makā 0
Ir iespējams nebūt Eiropas Savienībā (ES), nedz Eirozonā un tomēr kā valsts valūtu izmantot eiro – liecina Melnkalnes piemērs.
Mazākā no Balkānu valstīm ar 620 000 iedzīvotāju, kuras teritorija ir ceturtā daļa no Latvijas, jau pirms atdalīšanās no Serbijas vēlējās atdalīties arī ekonomiski un par savu valūtu vienpusēji noteica vispirms Vācijas marku un pēc tam eiro. Šis neparastais lēmums līdz šim ir attaisnojies, jo inflācija valstī ir tuvu nullei un ekonomika aug, neskatoties uz to, ka valsts nedrukā savas naudaszīmes, neprasa finansējumu Eiropas Centrālajai bankai un nevar cerēt uz ES ekonomisko palīdzību.
Miera vārdā
Nepieciešamība pēc stabilas valūtas Melnkalnē radās Balkānu karadarbības haosā, Dienvidslāvijas sabrukšanai sekojošās milzīgās inflācijas dēļ. Šajā situācijā 1996. gadā valsts vienpusēji pieņēma lēmumu kā savu valūtu izmantot vispirms Vācijas marku, bet pēc Vācijas pārejas uz eiro arī Melnkalne pārgāja uz to, nelūdzot atļauju ne Vācijai, ne Briselei un neparakstot stabilitātes līgumus. Un līdz šim ES nav pārmetusi Melnkalnei vienpusējo lēmumu, nedz lūgusi to pārskatīt.
Itālijas laikraksts “La Stampa” skaidro, ka tolerances galvenais iemesls meklējams ģeopolitikā – miers Balkānu reģionā ir viena no ES prioritātēm. Turklāt Melnkalne ir sākusi sarunas par iestāšanos ES, bet mazās valstiņas ekonomika ar saviem 5 miljardiem eiro iekšzemes kopprodukta (IKP) Eirozonas mērogā ir tik niecīga, ka Eirozonas ekonomiskajos aprēķinos iekļaujas pieļaujamās kļūdas robežās.
Melnkalnes piemēram gadsimta mijā sekoja arī Bosnija, kas vēlāk pārgāja uz Bosnijas marku, un Kosova, kas, tāpat kā Melnkalne, turpina vienpusēji lietot eiro, lai gan atsevišķos reģionos paralēli lieto arī Serbijas dināru. Eiro ieviešana šajās valstīs, it īpaši Melnkalnē, ir palīdzējusi apturēt inflāciju un veicināt ekonomiskās izaugsmes atsākšanos.
2002. gadā pāreju uz eiro Melnkalnē nodrošināja viena no Vācijas lielākajām bankām “Commerzbank”. Pēc tam Melnkalnes Centrālā banka noslēdza līgumus ar vairākām Eirozonas valstu bankām, lai iegūtu skaidru naudu. Melnkalnei nav tiesību drukāt eiro banknotes, to drukāšana tiktu uzskatīta par viltošanu. Tāpēc valsts nevar atļauties iedzīvoties parādos, tās ārējais parāds 2014. gadā bija 1,5% no IKP. Bezdarbs valstī gan saglabājas augsts – 18%, taču ekonomika aug, pērn IKP pieaugums bija 1,8%. Melnkalnē nav rindu pie bankomātiem, nav grūtību veikt maksājumus vai importēt preces. Ceļotāji no Eirozonas valstīm var norēķināties savā valūtā, un tas veicina tūrismu, kas ir ienesīgākā nozare valstī.
Maksā skaidrā
Ne tik bagāti tūristi var noīrēt nakstsmājām privātmāju vai istabu, kuras tiek piedāvātas lielā skaitā un katrai kabatai. Samaksa eiro, bet tikai skaidrā naudā, bez līgumiem un nodokļiem. Ēnu ekonomika Melnkalnei ir ļoti raksturīga, tas ir viens no iemesliem, kas traucē Melnkalnes uzņemšanu ES, tomēr palīdz iekustināt valsts ekonomiku. Centīgākie naudaszīmju skaitītāji Melnkalnē ir tūristi no Krievijas – pērn Balkānu valstiņu apmeklēja pusotrs miljons krievu, kuri ir izraudzījušies Melnkalni par otro iecienītāko atpūtas vietu pēc Krimas. Piejūras pilsētiņā Budvā valsts dienvidos parādās aizvien vairāk norāžu krievu valodā.
Melnkalniešu valoda, kas ir ļoti līdzīga serbu un horvātu valodai, pieder pie slāvu valodām. Dominējošā reliģija valstī ir pareizticība. Jau izsenis valstij ir labas attiecības ar Krieviju, kaut gan beidzamajā gadu desmitā politiskie jautājumi ir radījuši plaisu šajās attiecībās – Maskava neatbalstīja Melnkalnes lēmumu atdalīties no Serbijas un joprojām nav to “sagremojusi”. Bet Melnkalnes premjerministrs Milo Djukanovičs ir uzņēmis kursu uz Rietumiem un plāno šogad pievienoties NATO.
Arī alumīnija rūpniecība – otrā ienesīgākā nozare valstī – ir kļuvusi par iemeslu nesaskaņām ar Krieviju. Agrāk valstij piederošais alumīnija ražošanas milzis “KAP” tika daļēji privatizēts un nonāca krievu magnāta Oļega Deripaskas rokās, kurš neizpildīja līguma nosacījumus un noveda ražotni līdz bankrotam. Trešā ienesīgākā nozare Melnkalnē vēl nesenā pagātnē bija cigarešu kontrabanda, kuru, tiecoties uz uzņemšanu ES, valstij ir izdevies likvidēt – kontrabandistu motorlaivas, kas deviņdesmitajos gados kursēja no Baras ostas uz Apūliju, vairs nav manāmas. Tomēr, iespiesta starp Albāniju, Kosovu, Horvātiju un Adrijas jūru, Melnkalne ir un paliek Balkānu reģiona izeja uz jūru, ērts ceļš nelegālajiem pārvadājumiem, tostarp ieroču un narkotiku tirdzniecībai. Arī par šīm precēm, visticamāk, tiek maksāts skaidrā naudā. Un eiro.
