Ārpus robežām, kur brīvība elpot 0
Jolanta Gulbe–Paškevica, dziedātāja un mūziķe. Harismātiska personība, kuras uzdrošināšanās BŪT SIEVIETEI iedvesmo un izraisa apbrīnu.
Studējot dzīvi, nepazust detaļās
Kādreiz nevarēju iedomāties, ka tieši pēc trīsdesmit gadiem sievietei sākas ceļš uz visaugstāko kvalifikāciju, kad apgūsti ne tikai skolu zinības, bet mācies pašu dzīvi. Sāc saprast, kas esi un ko tev vajag. Atkal un atkal nonāc situācijās, kurās savulaik būts, bet konstatē, ka nu reaģē savādāk, jo atrodies jau nākamajā spirāles lokā.
Idealizēšana un perfekcionisms – tie nereti bijuši mani klupšanas akmeņi. Pārāk cieša pieķeršanās sīkumiem dažbrīd kavējusi spert lielākus soļus ceļā pie svarīgā. Piemēram, man ļoti patīk tīrīt māju. Vajag, lai katrā atvilktnē un kastītē kārtība. Bet pirms koncertiem apkārtne bieži vien sagriežas kājām gaisā – gan garderobe, gan nošu skapis otrādi. Taču brīdī, kad uznākusi kārtības mīlestība, neviļus atrodu kādus sen veiktus pierakstus, atzīmes. Sāku lasīt un aizraujos. Un, iegrimusi atmiņās, aizmirstu, ka todien biju apņēmusies sakārtot visu māju. Tāpēc, pirms ķeros klāt svarīgam uzdevumam, man sev jāatgādina neieslīgt detaļās – gan ļoti nozīmīgos jautājumos, gan gluži ikdienišķās norisēs.
Dzīvot laimes oāzē
Vienmēr esmu jutusi vajadzību būt mākslā, taču karjerai manā dzīvē nekad nav bijusi primāra nozīme. Krīzes brīžos pat esmu mēģinājusi no šī ceļa novirzīties. Katram ir iespēja izvēlēties, iet pa nolikto taku vai ne. Es izvēlējos iet. Un tiku par to dāsni apbalvota.
Cilvēki un attiecības ir vērtības, ko uzskatu par vissvarīgākajām. Kā lasot labu grāmatu – jo vairāk esi enerģijas un pieredzes apmaiņā, jo bagātāks kļūsti.
Mirdzošāko lappusi manā dzīves skolas apguvē ir atšķīrusi mūsu mazā meitiņa. Brīnums sākas jau laikā, kamēr bērns vēl tikai tiek izsapņots un no sirds gaidīts… Nav tā, ka abus vecākos – meitu un dēlu – būtu gaidījusi mazāk, bet dzīves briedums devis lielāku sapratni un spēju dziļāk izbaudīt skaisto grūtniecības laiku, dzemdības, auklēšanu. Tas ir ļoti svarīgi gan man kā sievietei, gan mums kā ģimenei. Mazā paņem ļoti daudz laika, taču māja ir pilna ar smiekliem un sajūsmu. Tā ir mūsu laimes oāze.
Garīgās vērtības atsijāt no nesvarīgā
Cilvēks ir apbrīnojams tajā ziņā, ka ikvienā slēpjas milzīgs resursu krājums. Kā skārdene ar enerģijas dzērienu – izmalko, un panāksi uzrāvienu. Taču, kad trauks tukšs, seko atslābums. Daudzi izdeg.
Jūtos īpaša, jo esmu savienota ar nezūdošu resursu – tādu, kas pastāvīgi atjaunojas. Spēks atraisās no iekšienes. Ja tevī ir dzīvība, tā dara dzīvu apkārtni. Ja tur siltums, silti ir visriņķī. Centrs – tā neesmu tikai es, bet mūsu ģimene un ticība Dievam.
Būt laimīgai ģimenē – tā nav tikai dāvana, vairāk darbs ar sevi.
Mēs ar vīru esam tandēms, vienots organisms – tendencēs un dzīves uztverē. Man svarīgi darīt visu, lai šis organisms vienmēr būtu vesels. Bet pastāvīgs var būt tikai tas, kas garīgs. Karjera pati par sevi ir nestabila. Šodien tu esi vajadzīgs, rīt vairs ne. Turpretī ģimene ir pastāvīga vērtība. Bērni, vecāki, tuvinieki. Man svarīgi, lai visa dzimta ir kopā.
Pacelties augstāk, elpot brīvāk
Māksla ir garīga vērtība, tāpēc pastāvīga. Svarīgi ir palikt radošam jebkurā dzīves pagriezienā. Arī noejot no citiem redzamā ceļa. Kā metro – te zem zemes, te parādās virspusē. Pats piepildītākais radīšanas process visbiežāk noris tieši neredzamajā zonā. Zem klintīm, ūdeņiem. Bet tas ir laiks, kurā mākslinieks visvairāk ir pats – gan saslēdzot idejas un impulsus visiem redzamajā veidolā, gan izdzīvojot tikai sevī.
Ja mokies iekšējos kompleksos, bailēs un klišejās, lidojums nekad nebūs gana augsts, lai kāds ir talants. Jo cilvēks kā personība ir brīvāks, jo mākslā spēj augstāk pacelties un brīvāk elpot.
Pašiem radīt notikumus un apstākļus
Man iekšējā brīvība bija jāapgūst. Jāatkaro. Jāizcīna. Tāpēc arī mana muzikālās izteiksmes valoda ir tik krasi mainījusies, ka es kā personība kļuvu cita, kad šī brīvība manī ieplūda. Salapoju kā koks, kuru baro stipras saknes.
Tas ir stāsts par ļoti svarīgu jomu – atdzimšanu ticībā Dievam.
Kad sākās mans personiskais Dieva meklēšanas ceļš, ilgi domāju, ka Viņš rodams baznīcā. Taču, kad daudzus gadus likās, ka nu jau Dievu pazīstu, dzīves lūzuma brīdī izrādījās, ka biju sajutusi un uzķērusi pavisam mazu daļiņu no dievatziņas. Tikai tad, kad atstūmu malā visas iegūtās zināšanas un rituālu formulas, notika pārdzimšana. Ieguvu personisko saskarsmi ar Dievu, to kontaktu, kad Viņš nav prātā, bet kļūst reāls un ik brīdi klātesošs. Mēs ar vīru šo ceļu izgājām kopā.
Šī dzīves izziņas procesa atspoguļojums mūs skar gan kā personības, gan māksliniekus. Arī kā vīrieti un sievieti, māti un tēvu.
Mums ir interesanti vienam ar otru, jo paši radām notikumus un apstākļus. Ne tikai mākslā, arī sadzīvē. Gan man, gan ģimenei un draugiem par brīnumu Deniss kļuvis par nepārspējamu pavāru – viņam ir neordināra pieeja stipro ēdienu gatavošanā. Mans lauciņš – kūkas, tortes, pīrādziņi. Nepatīk sarežģītas receptes. Svarīgi, lai visiem garšo.
Darīt ar jēgu – lai tiek prātam
Agrāk man raizes par ārējo veidolu galvenokārt saistījās ar atbilstību noteiktiem kilogramiem, bet tagad svarīgāka kļuvusi veselīga dzīvesveida ievērošana ikdienā. Mani rituāli – divi līdz trīs litri ūdens dienā, un sākt ar silta ūdens glāzi tukšā dūšā jau uzreiz pēc pamošanās. Rīta mazgāšanos beidzu ar aukstu dušu un sejas atsvaidzināšanu ar ledus gabaliņu. Pēc tam norīvēšanās ar dvieli, pat ja laika ļoti maz. Regulāri paēst un normāli izgulēties. Kārtīgi izkustēties. Sākumā tam pietika ar daudzajiem kilometriem āra pastaigās ar bērnu, tagad apmeklējam arī nodarbības jaunizveidotā cīņas sporta veidā, kur vairāk par spēku un tehniku vajadzīga intuīcijas un sava psihofiziskā potenciāla trenēšana. Man patīk sports ar jēgu – lai tiek ne tikai muskuļiem, bet arī prātam.
Pieņemt vīra uzvārdu, lai enerģētiski apvienotos
Tam, ka sieviete pēc apprecēšanās pieņem vīra uzvārdu, noteikti ir kāds garīgais kods, kas viņu spēcīgi ietekmē. Kad biju tikai Gulbe, enerģētiski jutos savādāk – neaizsargātāka, tagad manī daudz kas mainījies.
Paplašināt pasauli – mūzikā, akmeņos, ceļojumos
Viens no maniem hobijiem ir rotu veidošana. Man patīk darboties ar dabīgajiem akmeņiem – zemes dzīlēs dzimušu brīnumu –, tos kombinēt, pētīt krāsu savstarpējo mijiedarbību. Darbošanās ar kristāliem prasa laiku un enerģiju, ko patlaban nevēlos atņemt bērnam, tāpēc visas kastītes pagaidām noliktas malā. Taču prieku rodu, pētot globusu un meklējot interesantas vietas, kurp aizceļot. Laikam tā arī ir daļa no manas būtības: rast iedvesmu, laužoties ārpus robežām – līdz zemes dzīlēm un debess augstumiem, lai brīvība elpot. Paliek tikai tās robežas, kurām jābūt un kas ir jāsargā – ģimene, durvis uz iekšējo pasauli, kur visam pāri – Dieva svētība.
