Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. jūlijs, 2012
Drukāt

Ārste, kurai dāvina eņģelīšus. Saruna ar Astrīdu Tirāni (1)

Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Sēžu ārstu prakses uzgaidāmajā telpā pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES kabineta durvīm. Nē, viņa nekavē norunāto tikšanos, vienkārši esmu atsteigusies par agru. Daktere ierodas ar rozā puķzirnīšiem rokā, tos pa ceļam nopirkusi tāpat vien, lai mūsu sarunas laikā uz galda vāzē saldi smaržotu ziedi.

 

Kabinetā pie sienas karājas mākslinieces Māras Jansones glezna ar košām magonēm. Astrīda paskaidro, ka tās viņu uzlādē. Tad ārste pavaicā, vai fotografējoties viņai noteikti jāvelk baltais uzsvārcis kā vienmēr vai arī drīkst būt ģērbusies zilā kostīmā? Šoreiz mūsu sarunas temats – daktere Tirāne bez baltā uzsvārča, tāpēc koši zilais kostīms ir pašā laikā.

 

Viņa ir plaši pazīstama kā izcila ārste, kas ar savu darbu un zināšanām daudzām sievietēm dāvājusi šīs zemes lielāko laimi – saukties par māmiņām. Kā pacientes teic – vajag tikai pieteikties vizītē pie dakteres Tirānes, kā jau paliec stāvoklī. Bet šoreiz ne tik daudz par medicīnu, kā par Astrīdu pašu. Nesen, 17. jūnijā, viņa nosvinēja septiņdesmito dzimšanas dienu.

 

Tēta mīļā meitiņa

– Kad kādai jūsu pacientei pateicu par apaļo gadskaitli, viņa iesaucās – nevar būt! – un sāka interneta vietnēs meklēt jūsu dzimšanas datus. Vai jums pašai arī negribas pārsteigumā iesaukties – nevar būt?

– Esmu šokēta, ka man jau septiņdesmit. Kā sāku dzīvē skriet, tā skrienu vēl aizvien.

– Un kur aizsākās jūsu dzīves skrējiens?

– “Izskrēju” no Rīgas pilsētas 1. slimnīcas dzemdību nodaļas malējā galda. Mani vecāki tolaik bija jau krietnos gados, tēvam piecdesmit, mātei četrdesmit pieci gadi.

Man ir desmit gadus vecāka māsa Beatrise, un vecāki otro gaidīja dēlu.

Kad piedzima meita, mamma prātojusi – kā nu būs, kā tēvs to uzņems? Taču es kļuvu par tēta mīļo meitu. Viņš rūpējās, lai es izaugtu ar skaistu, staltu stāju. Lika man staigāt uz pirkstgaliem ar grāmatu uz galvas un turēt aiz muguras slotaskātu. Kad stalti gāju ar tēti pa ielu, viņš noteica – redz, kā tas uz tevi paskatījās. Maniem vecākiem bija tikai sešu klašu izglītība, bet tētis teica – lai arī esmu vecs, taču palīdzēšu, lai tu varētu studēt.

 

Cilvēks, kas visiem vajadzīgs

– Vai tētis deva mājienu, ka vēlas, lai meita studētu tieši medicīnu?

– Vecāki manu izvēli neiespaidoja. Mani interesēja žurnālistika, bet tolaik Latvijā to nevarēja apgūt. Savukārt braukt mācīties uz toreizējo Ļeņingradu nevarēju saņemties. Taču medicīna sevī ierāva gluži nejauši. Pēc 10. klases vasarā visiem vajadzēja strādāt praksē rūpnīcā, bet mums kaimiņos dzīvoja ķirurgs, kura darba vieta bija VEF slimnīcā. Viņš ieminējās, ka es varētu tur pastrādāt. Māsiņas ievēroja manu centību un uzticēja veikt arī atbildīgākus darbus, piemēram, izdarīt slimniekiem injekcijas. Iepazinu arī slimnīcas drūmo pusi – nāvi, morgu. Kad bija jāatgriežas skolā, vecākiem teicu – pāriešu uz vakarskolu un strādāšu slimnīcā. Vecāki gan to neatbalstīja. Teicamniece nebiju, bet Medicīnas institūtā izturēju lielu konkursu – uz vienu vietu pretendēja divdesmit septiņi studētgribētāji.

 

Atceros, ka, 11. klasē mācoties, vajadzēja rakstīt sacerējumu – par ko vēlos kļūt, un es uzrakstīju, ka gribu būt tas cilvēks, kas visiem vajadzīgs. Pēc horoskopa esmu Dvīnis, tāpēc arī raksturs divdabīgs, vienlīdz izteikta gan nopietnā, gan azartiskā puse.

 

– Manuprāt, tie, kas izvēlas studēt medicīnu, aprok savu jaunību zem mācību grāmatu kalniem. Tad noteikti vairāk izpaudās jūsu rakstura nopietnā puse?

– Mana mazmeita Alise Latvijas Universitātē studē medicīnu, un es viņā redzu sava darba turpinātāju. Bet skatos, ka tagad mācības ir kļuvušas vieglākas. Es nācu pēcpusdienās mājās no lekcijām, pusstundiņu pagulēju un tad kalu zinības līdz naktij vai pat rīta gaismai, neraugoties uz savu labo atmiņu un vieglo galvu. Tētis man uz galda bija nolicis konfektes “Gotiņa” un dzērvenītes. Viņš ļoti rūpējās par mani. Institūtu es būtu beigusi kā teicamniece, taču higiēnas eksāmenā saņēmu četrinieku. Pasniedzēja skaidroja – tas nekas, ka pareizi atbildējāt, bet pa kuru laiku mācījāties, ja esat nosauļojusies tik brūna? Taču es darīju, kā tēvs bija ieteicis, – pa dienu sauļojos, bet naktīs mācījos.

 

Kas dara laimīgu

– Tolaik, pirms sadales, visi studenti steidza apprecēties, lai nenosūtītu strādāt uz dziļiem laukiem. Vai jūs arī tas mudināja iziet pie vīra?

– No laukiem nebaidījos, bet pēdējā kursā apprecējos. Viņš bija mans klasesbiedrs, lai gan skolas laikā nedraudzējāmies. Pēc pieciem vai sešiem gadiem izšķīrāmies. Otrreiz apprecējos ar bijušā vīra draugu Gunti. Uzvārdu – Tirāne – nemainīju, jo vēlējos, lai man ar dēlu Edgaru būtu viens uzvārds. Gunta uzvārds bija Gatavs. Ja būtu pārgājusi viņa uzvārdā, tad pacientes mani sauktu Gatavā Tirāne. Meitai Laurai nācās krietni nopūlēties, lai pasē ierakstītu uzvārdu vīriešu dzimtē – Gatavs, kā tas vīra dzimtā visām sievietēm skanējis. Ar Gunti nodzīvojām laulībā divdesmit astoņus gadus līdz viņa mūža beigām. Un tikai pēc viņa aiziešanas sapratu, ka mums bija ideāla laulība. Es pat nezināju, kas ir reālā dzīve, jo dienas aizritēja darbā un miera ostā – ģimenē. Vīrs ļoti sargāja ģimeni. Viņš man bija viss. Man pat nevajadzēja draudzenes. Kad vīrs gāja uz nakts zveju, es nevarēju gulēt, un, kad man bija nakts dežūras, tad viņš arī nevarēja aizmigt. Šorīt sēdēju frizētavā un prātoju, ko jums pateikt par savām dzīves laikā gūtajām atziņām.

 

Agrāk daudz kam neticēju, mazliet vīpsnāju par daudzbērnu ģimenēm, kā tādās var izskolot un apgādāt bērnus. Tagad domāju citādi. Dēla ģimenē ir četras meitas, un, pateicoties vedeklai, kas mūs visus satuvina, saprotu, cik labi, ka ir liela, stipra ģimene, kas rada drošības sajūtu. Ja tā ir, tad vari justies laimīgs.

 

Un laime ir satikt cilvēku, ar kuru piedzīvo lielu, skaistu mīlestību, tādu, ka kājas ļimst un nevari piecelties.

– Bet tāda kvēla mīlestība, laikam ritot, kaut kur izplēn. Kā to kvēli uzturēt karstu?

– Ik pa laikam ir jāatjauno relišeri. Mēs ar vīru, lai arī ilgus gadus dzīvojām kopā, gājām uz randiņiem. Satiekoties vīrs vienmēr aiz muguras slēpa puķītes, un tad mēs devāmies uz kafejnīcu. Mūsu mīlestība ar gadiem attīstījās, un tas notika, pateicoties vīra iekšējai sapratnei. Ja man darbā bija nepatikšanas, zināju, ka mājās varēšu uz vīra pleca izraudāties un viņš radīs risinājumu manām problēmām.

Kāds mājās atnests sīkumiņš un sirsnīga buča uz vaiga tikai vairo savstarpējo mīļumu. Svarīgi ne-skopoties ar mīlestības izpausmēm vienam pret otru. Mana mamma teica – visi grib sajust mīlestību, pat krimināli sodītie. Ja no savējiem saņem mīlestību, tad vari to tālāk dāvāt citiem.

Esmu ievērojusi, ka mūsdienās daudzām sievietēm piemīt agresivitāte, un tā rodas no mīlestības trūkuma. Viņas nesaka – mēs mīļojamies, bet gan – nodarbojamies ar seksu. Taču vispirms vajadzētu mīļoties un pēc tam seksoties. Strādājot nākas sastapties arī ar gaišām meitenēm, kas saka – neesmu vēl atradusi savu īsto, es taupu sevi viņam. Tās ir meitenes ar pašcieņu, kas nav notrulinājušās, nodarbojoties ar tehnisko seksu.

– Jūs strādājat par ārsti jau trīsdesmit sešus gadus. Noteikti esat labi iepazinusi sievietes. Vai viņas šajā laikā kaut kādā ziņā ir mainījušās?

– Jā, ir. Sievietes kļuvušas brīvākas, ar daudz lielāku patstāvību nekā agrāk. Viņas var visu – audzināt trīs bērnus un taisīt karjeru. Kad paciente atnāk pie manis, varu just, ir vai nav viņai attiecības.

 

Instinktiem jau nevar pretoties, sievietei ir vajadzīgs vīrietis. Ne tikai, lai gūtu miesisko, bet arī emocionālo orgasmu, kas sniedz tādu lidojumu, ka zeme pazūd zem kājām. Tas ir dzīves krāšņums.

 

Diemžēl Latvijā sievietes ir spiestas būt galvenās pelnītājas, jo daudzi veči ir deģenerējušies. Mana meita stāsta par saviem vērojumiem bērnudārzā. Franču mamma stāv un pacietīgi gaida, kad dēls pats sev uzvilks apavus. Bet latviešu vecmāmiņa atspērusies auj mazdēlam kājās zābakus.

Dēli jāaudzina par vīriešiem, bet meitas var palutināt. Atceros, kad bērnībā sarāju meitu, vīrs aizrādīja – viņu jau tāpat dzīve piespiedīs visu darīt – rūpēties par ģimeni un māju.

 

Nopirkt jaunību

– Gribas domāt, ka mūsu vīriešus vairāk saista nevis emocionālais, bet tieši miesiskais sekss, jo kālab tad viņi tik aizrautīgi skrien pakaļ jaunu meiteņu brunčiem?

– Svaiga miesa uzbudina labāk, tas ir viens. Bet otrs – ar to viņi sev un citiem pierāda, ka spējīgi iegūt jaunu sievieti. Sapucē viņu kā lelli un jūtas pacilāts, ka nopircis jaunību. Taču viņš neapzinās, ka tādējādi sevi ātri izsmels un tad varēs tikt piepacelts vienīgi ar viagras palīdzību. Vīrietis, kas dzīvo ar daudz jaunāku sievieti, nevar vakaros izlaisties dīvānā pie televizora. Viņam jālec līdzi jaunajai partnerei, un tādējādi vīrieti ātrāk piemeklē dažādas veselības likstas. Kāpēc jaunas sievietes izvēlas večus, tā jau ir klasika, kuras spilgts piemērs ir Elīnas Zālītes romāns “Agrā rūsa”. Es tikai domāju, vai jaunās sievietes patiesi ir tik trūcīgas, ka jāpārdodas naudas dēļ.

Jaunībā pie turības nevar tikt, tāpēc labi, ja vecāki var sniegt pirmo materiālo pabalstu, lai jaunie var atsperties un dzīve nebūtu jāuzsāk no nabadzības. Mums vīramāte kopdzīves sākumā uzdāvināja pirmo automašīnu un palīdzēja iegādāties mēbeles. Viņa strādāja par medmāsu, bet peļņas avots bija dārziņš. Izaudzēto pārdeva tirgū un tā tika pie papildu naudiņas.

 

Omiņa, kur šorīt iesi?

– Jūsu dēls Edgars Tirāns ir ģimenes ārsts, bet meita Laura – juriste. Vai viņai ārsta “bacilis” gāja secen?

– Mēs jau mājās ne par ko citu nerunājām, kā vien par medicīnu, lai gan vīrs bija inženieris. Laurai arī savulaik bija interese par medicīnu, bet Rīgas 50. vidusskolā, kurā viņa gāja, nemācīja ķīmiju. Meita izvēlējās juristes profesiju. Mācoties maģistrantūrā Parīzē, iepazinās ar francūzi Ričardu, kas kļuva par manu znotu. Meitas ģimenē aug dēls Artūrs (5) un meitiņa Luīze (3). Kopīgi uzcēlām māju un tagad dzīvojam zem viena jumta. Man pieder pirmais stāvs, jaunajiem – otrais un trešais. No rītiem Luīzīte nokāpj pie manis lejā un vaicā – omiņa, kur šorīt iesi?

Ričards ir starptautiska mēroga programmētājs, brauc komandējumos pa visu pasauli. Sākumā viņš vēlējās, lai Laura ar viņu dzīvotu Parīzē, taču meita gribēja dzīvot un strādāt Latvijā. Kāpēc gan lai viņa ar diviem maģistra grādiem sēdētu mājās Parīzē un gaidītu vīru atgriežamies no komandējumiem? Ričardam pa šiem gadiem Latvija iepatikusies, vienīgi vēl nerunā latviski, bet saka – visu saprotot.

Dēls ar ģimeni dzīvo Mārupē. Kādreiz viņam jautāja – Edgar, vai daktere Tirāne ir jūsu mamma, bet tagad man nereti vaicā – vai Edgars ir jūsu dēls?

 

Kad man piedzima dēls, mamma teica – zini, meit, tagad tu nevienam apzināti nedrīksti darīt ļaunu, jo tas viss nāks pār tavu bērnu. Un es to arī neesmu darījusi. Reizēm mēdzu būt skarbāka, ja jūtu, ka mani apceļ, bet sliktu ar sliktu nekad neesmu atdarījusi.

 

– Zinu, ka jums nācies pārdzīvot traģisku notikumu, bērna zaudēšanu.

– Redziet, šis gredzens, kas man pirkstā, ir vīramātes dāvināts. Es dzemdībās zaudēju meitu, veselu bērnu, un tā bija ārstu vaina. Pēc tam vīramāte sniedza man gredzenu, sakot – nekreņķējies, paņem šo, tas tevi sargās. Pēc gada man piedzima Laura. Un šis gredzens vienmēr ir ar mani.

 

Katra minūte dārga

– Jūs regulāri braucat uz ārstu kongresiem, kas notiek dažādās pasaules malās. Lasāt lekcijas topošajiem mediķiem gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas Universitātē. Jums ir sava privātprakse. Un pāri visam – jūs lieliski izskatāties. Vai esat atklājusi “mūžīgā dzinēja” noslēpumu?

– Man dzīvē katra minūte ir dārga. Eju gulēt vienos naktī un ceļos septiņos no rīta. Lai būtu formā, vingroju, vasarā strādāju Saulkrastu dārzā. Man patīk ceļot, garšo vīns, prieku rada ciemiņu uzņemšana.

 

Mans sirdsceļojums pieder Āfrikai, taču ekstrēmākais bija uz Bolīvijas pelnu tuksnesi, kur nācās cīnīties ar skābekļa badu. Savukārt Meksikā vajadzēja karāties virvēs virs džungļiem, un tad es pie sevis lūdzos – mīļais Dieviņ, stāvi man klāt.

 

– Raugos jūsu ceļojumu bildēs un redzu, ka jums ir ceļabiedrs.

– Gunārs ir mans draugs. Viņš man studiju laikā bija grupas biedrs. Gribēja toreiz ar mani draudzēties, bet es teicu – man ir puisis. Gunārs sacīja – bet man ir motocikls, es savukārt atbildēju – manam draugam arī. Viņš pēc studijām aizbrauca strādāt uz Liepājas slimnīcu. Nebijām redzējušies četrdesmit gadus, bet tā sanāca, ka mēs vienā mēnesī zaudējām savus dzīvesbiedrus. Gunārs izteica man līdzjūtību, es viņam. Un tad arī satikāmies.

– Jūs esat enerģijas pilna, bet kaut kad jau darba skrējienam noteikti liksiet apstāties. Vai ir padomā, ko darīsiet pēc tam?

– Bez darba es nojūgšos. Saprotu, kaut kad jau nāksies apstāties. Bet darāmo noteikti atradīšu. Varēšu sniegt konsultācijas, veidot dārzā dendrāriju un vēl vairāk ceļot.

Ieraugu, ka ārstes kabinetā paliela vieta atvēlēta eņģelīšu kolekcijai. Tie ir gan svecīšu formā, gan šokolādes, gan pašdarināti. Astrīda paskaidro, ka tos visus dāvinājušas laimīgās pacientes, kas kļuvušas par māmiņām.

 

Astrīda Tirāne

• Dzimusi 1942. gada 17. jūnijā

• Ginekoloģe endokrinoloģe

• Izaudzinājusi dēlu Edgaru un meitu Lauru

• Septiņu mazbērnu vecmāmiņa

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Dr Tirane ir manas dzives lielakais murgs! Pirms 20 gadiem vina nosutija mani uz hormonu analizem. Lasot analizhu rezultatus, vina vnk pazinoja, ka man ir hipofizes audzejs… Ta, vienkarsi… Kad es saku raudat, vina vesi pazinoja – bet jus neraudat! Tas attistas leni!
    Nolemu veikt izmeklejumus klinika, un to rezultata izradijas, ka man nekada audzeja nav, toties viena konkreta hormona analize tika nodota ne taja mana cikla bridi, kad taa janodod, lidz ar to ari analizhu rezultats bija tik nepareizs… Es visus shos gadus no sirds ienistu Dr Tirani…

Draugiem Facebook Twitter Google+