Foto – LETA/AFP

Artis Drēziņš: Sockapimpēriskā Krievija – ar prātu nesaprast, ar sirdi arī ne 24

Krieviju ar prātu nesaprast. Ar sirdi arī ne, īpaši tādos laikos, kā šie. Tad jābūt Krievijas krievam. Vienā mezglā cilvēku prātos un darbos savijusies pēdējā gadsimtā notikusī sociālisma un kapitālisma celtniecība ar caurviju motīvu impērismu. To sajutu, divas diennaktis viesojoties Krievijas Rietumu citadelē Sanktpēterburgā.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Svaigi uzceltā lidosta sagaida viesmīlīgi. Turpat divdesmit kilometru attālais pilsētas centrs gan sasniedzams, vispirms braucot ar autobusu līdz metro stacijai, pēc tam caur pazemi. Kādās divās stundās pa dienu, bet naktis ir stundas, kad metro neiet. 2018. gadā, kad Krievijā notiks (ja notiks) pasaules čempionāts futbolā, tiek solīts šo procesu atvieglot, pievilkt tuvāk metro. Taksists prasa 30 eiro par braucienu.

Nokaulēju līdz 25 eiro. Kā vēlāk izrādās, esmu pārmaksājis tikai piecus eiro. Taksists legāls. No viņa izdzirdu līdz šim nedzirdētu krievu vārdu ar, kā man gribētos domāt, acīmredzami latviskām saknēm – ja zamaksal, tas ir, ja kārtīgi samaksā atbildīgai personai, var arī nelegāli piepelnīties.

CITI ŠOBRĪD LASA

Asfalts gluds, sabārstīts ar sāli. Taksists brīnās, kad stāstu, kā Latvijā mokāmies ar melno ledu. Krievijā tāda neesot. Toties es atkal brīnos, ka atļautais ātrums pilsētā ir 60 km/h, un milicija, ko nesen pārdēvēja par policiju, nevienu neturot un nesodot, ja nebrauc ātrāk par 80 km/h. Ja aptur par kādu pārkāpumu, joprojām varot no soda atpirkties ar kukuli. Par Ukrainu neko nejautāju. Nav jēgas. Jo pietiekami inteliģentais taksists pats pēc savas ierosmes sāk gavilēt par Krimas atgūšanu, mīlot Putinu un, ja būtu viņa vietā, rīkotos Staļina metodēm: atjaunotu valsti PSRS robežās, tos, kam tas nepatiktu, nošautu. Par Rietumu sankcijā smejas: visa kā gana, kāda Francijas pūdēta siera trūkumu varot pieciest.

Pilsētā nejūtu, nedzirdu, neredzu, ka būtu neapmierinātība ar Putinu un viņa politiku. Veikalu daudz, rindu tajās nav, ēdamā pietiekami. Arī dzeramā. Starp citu, divu dienu laikā pilsētā nemanīju nevienu manāmi iereibušu personu.

Lielā trīs zvaigžņu viesnīca “Sanktpēterburga” gandrīz tukša. Cena par vienistabas numuriņu ar karaliskām brokastīm – 25 eiro diennaktī. Lētāk nekā caurmērā Latvijas provinces pilsētās. Un tas Ņevas krastā ar skatu uz kreiseri “Aurora”! Leģendārā revolūcijas varoņa gan pašlaik nav uz vietas – aizvilkts uz remontu. Televizorā 18 kanālu: uz nebēdu, profesionāli un pat interesanti tiek dragāta Krievijas propaganda, gānīti Rietumi un amerikāņi, šovs pēc šova, to pašu nīsto amerikāņu filmas un multenes, senas padomju komēdijas (kādu informatīvo telpu ierindas krievam vēl meklēt?), arī tādas, kurās ņirgājās par Krievijas carisko pagātni, kundzēm un kungiem. Tajā pašā laikā skriešanas sacensību laikā, kas notiek par godu Ļeņingradas blokādes pārraušanai 1944. gadā, uzrunājot dalībniekus, dzirdu vārdus “dārgie kungi” nevis “dārgie biedri”, kaut gan ārzemnieku tikpat kā nav.

Interesantas ir ziņas radiostacijās. Jaunumi par karu ar Ukrainu parasti vispirms tiek pasniegti ukraiņu versijā, atsaucoties uz viņu avotiem, bet tā sausi un neticīgi. Tad nāk Krievijas versija: emocionāli, ar degsmi, ar žurnālistu vēstījumiem no kauju zonas un aculiecinieku stāstījumiem, speciālistu komentāriem. It kā abu pušu viedokļi, taču klausītājam skaidrs, kam taisnība.

Reklāma
Reklāma

Kafejnīcās un ēstuvēs skan pārsvarā mūzika angļu valodā. Automašīnas uz ielām apmēram tādas pašas kā Rīgā. Žiguļus Latvijas laukos var redzēt vairāk nekā Sanktpēterburgā (divās dienās redzēju tikai divus četrkantainos auto, arī jauno ladu maz). Ko tur brīnīties, ja “Renault”, “Ford” (ar šo marku braukā policija), pat BMW, japāņu auto ražo Krievijas rūpnīcās.

Radio dzirdu, ka ekonomisti neslēpj, ka Krievija gāžas saimnieciskā bedrē, baida ar bezdarbu, taču cilvēkos stresa nav – vai tad to vien krievi pārcietuši un var pārciest? To dzirdu arī no 37 gadus veca taksista, kas ved mani atpakaļ uz lidostu. Nesen krīzes dēļ zaudējis apsarga darbu somu viesnīcā, tagad ar savu divus gadus veco “KIA” limuzīnu puslegāli piepelnās par viesnīcu taksistu. Labi atmaksātu darba vietu pilsētā trūkst, slikti apmaksātus vienkāršos darbus veicot gastarbaiteiri no Vidusāzijas. Tāds gatavs ielu slaucīt par 200 eiro mēnesī, daļu no kā vēl atdod kukuļos. Krievu taksists būtu ar mieru būt sētnieks par 600 eiro.

Maratona laikā iepazīstos ar 34 gadus vecu juristu Aleksandru. Skrienot otru gadu. Pirms tam dzēris (buhaņil) un narkojies, izšķīries no sievas, pazaudējis draugus. Tagad gribot atgūt izskatu, pašcieņu un atgriezties normālā sabiedrībā. Viņam to nesaku, bet pie sevis nodomāju: šādu atgriešanos gribētos novēlēt arī Krievijas valstij.