Mobilā versija
+1.9°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
27. jūlijs, 2017
Drukāt

Uldis Šmits: Arvien vēl mūsu Tramps (2)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Četrdesmit piektā ASV prezidenta pirmais pusgads Baltajā namā ir aizritējis. Spriežot pēc aptaujām, viņš šodien ir viens no nepopulārākajiem vadītājiem kopš valsts pastāvēšanas. Lai gan aptauju rādītāji jāuzlūko piesardzīgi, tāpat kā pati Donalda Trampa persona, kuru apvelta ar uzticību pietiekami liels atbalstītāju kodols, un, ja atceramies, arī finanšu tirgi un amerikāņu biznesa aprindas visumā labvēlīgi uztvēra viņa izlaušanos uz pasaules politiskās skatuves. Bet tagad iestājas tādu kā nenoteiktu gaidu un šaubu brīdis, konstatējot, ka skaļākie priekšvēlēšanu solījumi nav iedzīvināti, ja neskaita ASV izstāšanos no Parīzes 
t. s. klimata vienošanās saistību izpildes.

Izvērstāka Trampa uzstāšanās notikusi tikai Varšavā, viesojoties “Triju jūru iniciatīvas” samitā, kur viņš piesauca arī NATO līguma piekto pantu. Bet pārsvarā, lai izlobītu Baltā nama daudzmaz noslīpētu viedokli konkrētā jautājumā, plašsaziņas līdzekļiem bijis jāiztiek ar nu jau amatu atstājušā preses sekretāra Šona Spaisera ne pārāk izsmeļošajiem skaidrojumiem. Prese tomēr labprātāk apcer Trampa tvītus, rokas spiedienu intensitāti un to, vai viņa tikšanās ar kādu ārvalstu līderi bijusi “sēdoša” (kas šķietami norāda uz sarunas pamatīgumu) vai “stāvoša” – kaut kur pa burzmu izkārtota. Eksperti visā nopietnībā no tā izdara dažādus tālejošus secinājumus. Nereti diametrāli pretējus. Piemēram, kāds tad īsti ir G20 saieta laikā Hamburgā notikušo Trampa un Putina “sēdošo” sarunu sausais atlikums un cik adekvāti ir Kremļa propagandas resursu mājieni, ka Tramps “ir mūsu” (tāpat kā Krima), bet viņu uzrauga un tur īsā pavadā “isteblišments” (elite). Šo tēmu gan iztirzā arī Rietumu analītiķi un respektabli izdevumi, kuros ik pa laikam uzpeld jauna informācija, kas tomēr nesniedz atbildi, cik lielā mērā un vai vispār Tramps “ir mūsu”. Jāsagaida vismaz slēdzieni, kas izrietēs no attiecīgo ASV Kongresa komiteju un īpašā prokurora izmeklēšanu rezultātiem.

Tikmēr nevajadzētu atstāt bez uzmanības varbūt vissvarīgāko. Pagājušajā nedēļā Aspenas drošības forumā CIP direktors Maiks Pompeo apgalvoja (tiesa, ne viņš pirmais), ka Maskavas iejaukšanās fiksēta ne tikai pērn ASV prezidenta vēlēšanās, bet “arī iepriekšējās vēlēšanās un vēl pirms iepriekšējām vēlēšanām notikušajās vēlēšanās”. Tātad laika ziņā tas iekļauj Demokrātiskās partijas varas periodu, kura sākumā Vašingtona valsts sekretāres Hilarijas Klintones personā restartēja attiecības ar Kremli vai, pareizāk, mēģināja to darīt, neraugoties uz Krievijas iebrukumu Gruzijā un lielas valsts teritorijas daļas sagrābšanu. Pompeo sacītais nozīmē arī to, ka pret ASV un Rietumiem kopumā veiktajiem specpasākumiem piemīt ilgtermiņa raksturs. Norises ap Trampu ir tikai epizode un, iespējams, viņa ievēlēšana nemaz nebija scenārija pamatvariantā iekļauta.

Putins gan mīl apelēt pie Rietumu biznesa aprindām, un to redzamākie pārstāvji, šķiet, netiek izlaisti no acīm, labi ielāgojot viņu intereses un tikšanās – pat “gulošās”. Bet Trampu ģimenei un pietuvināto cilvēku lokam bija projekti un kontakti teju visā plašajā pasaulē, ieskaitot pēcpadomju telpu. Droši vien Kremlī loloja cerības, ka Tramps uzlūkos starptautiskās attiecības kā darījumu uz trešās puses rēķina, proti, uz Ukrainas vai pat Eiropas Savienības rēķina. Dažu labu cēla spārnos viņa prātojumi par novecojušo NATO. Vēlāk šī tēze tika piepildīta ar citu saturu, panākot, lai eiropieši apņemas vairāk rūpēties par savu aizsardzību, savukārt Trampa kā uzņēmēja pieeja izpaudās piedāvājumā piegādāt energoresursus Austrumeiropai. Tāpēc iepriekš minētās ar Trampu saistītās cerības ir noplakušas, kaut varbūt nav gluži izzudušas. Jo vēlēšanu kampaņas gaitā dibinātie sakari likās iedrošinoši, turklāt, kā nesen atklājās, prezidenta amata kandidāta dēls Donalds Tramps jaunākais tolaik pauda ieinteresētību iegūt Maskavas piespēlētu “kompromatu” par Hilariju un Demokrātiskās partijas finansēm. Tāda nu reiz ir politika, kā bilda Tramps seniors. Tomēr politika cīņā par ASV augstāko amatu mēdz atšķirties no politikas, amatā esot. Sevišķi, ja grib to paturēt.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Katras valsts prezidenta galvenais uzdevums ir pagriezt valsts STŪRES RATU pareizā virzienā ja KUĢA virziens ved uz klintīm – katastrofu!

    Uldim Šmitam lūdzu izlasīt Ervīna Jākobsona interneta blogā “Likteņa zīmes”, rakstu “BĒRTUĻA NAKTS RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBĀ”!

    Ceru ka objektīvā raksta tēma “SATRICINĀS” Ulda Šmita pārliecību ka Latvijā viss kārtība, un varam pētīt ārzemēs notiekošo!

    Prezidents ir atbildības kodols – valsts attīstības garants!

    Gaidu Ulda Šmita rakstu par Latvijas prezidenta atbilstību un kompetenci, stūrējot demogrāfiski G R I M S T O Š O kuģi “Latvija”.

  2. Шмитизация страны продолжается! Такое откровенное лизоблюдство перед демократической партией америки просто поражает.

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Gaidi ar maisu!

Nacionālā apvienība apspriešanai koalīcijā sagatavojusi likuma grozījumu projektu, kas paredzēs bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam. Šāds priekšlikums iesniegts, lai atvieglotu šo dokumentu pētīšanas procesu un to publicēšanu ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis sacījis, ka VDK dokumentu nodošana Latvijas Nacionālajam arhīvam būs politiķu izšķiršanās, nevis drošības iestādes kaprīzes vai negribēšana. SAB priekšnieks sacīja – ja dokumenti tiek pārvietoti uz valsts arhīvu, ir jālikvidē Totalitārisma seku dokumentācijas centrs, kā arī jāgroza likums. Bijušās VDK Zinātniskās izpētes komisijas pārstāvji līdz šim bieži sūdzējušies par SAB liktajiem šķēršļiem, lai varētu pētīt dokumentus.

Vai CSDD valdes loceklis ir piemērota izvēle slimnīcas vadītāja amatam?
Draugiem Facebook Twitter Google+