“Ārzemnieks mūsu saimniecībās paliek ar vaļā muti”. Saruna ar Stādu audzētāju biedrības vadītāju 0
Stādaudzēšana pēdējā laikā arvien aktīvāk piesaka sevi kā jaunu un dinamisku dārzkopības nozari, iespējams, tas saistīts ar to, ka stādu audzētājus vieno jaunais, aktīvais, brīžiem visai ķecerīgais Andrejs Vītoliņš. Žurnāls “Agro Tops” Latvijas Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētāju izvaicāja par stādu tirgu un stādu audzēšanas perspektīvām Latvijā.
Vai stādu audzētājiem šī sezona ir noslēgusies? Kā to vērtējat?
Kamēr lāpstu var iespraust zemē, tikmēr var stādīt un rakt. Arī kad sniegs uzsnidzis, zeme vēl ir mīksta, zāli sēt ir grūtāk, bet stādīt var.
Divos aizvadītajos gados stādu audzēšanas nozarē izjūtams lēns, pastāvīgs kāpums. 2012.gadā lielākajām audzētavām apgrozījums palielinājās par 5–7%, mazajām audzētavām šis kāpums bija lielāks – no 20 līdz pat 50%. Šī starpība ir likumsakarīga – mazās saimniecības ir aktīvākas, tām ir neliels apgrozījums, tāpēc arī tas kāpj straujāk.
Stādaudzēšanai kā nozarei nav raksturīgi ne strauji kritumi, ne strauji kāpumi. Pirmos augļus no sava darba varam iegūt tikai pēc vairākiem gadiem. Krīzes laikā stādu audzētāji izdzīvoja, pateicoties iepriekšējos gados iestādītajam, tirgojot savus krājumus. Jā, augi pāraug, daudzi iet bojā neatgriezeniski, bet vispārējo ekonomikas kritumu pārdzīvojam vieglāk. Tajā pašā laikā no bedres laukā mēs ķepurojamies gadu gadiem.
Pirms diviem gadiem Zemkopības ministrijā nozares ziņojuma laikā, atbildot par stādaudzētāju situāciju, man bija jāsaka – šobrīd bedres malu neredzam un pat arī nejūtam, ka kaut kas būtu mainījies –, bet šobrīd es varu teikt, ka, par lielu pārsteigumu, mēs ķepurojamies uz augšu. Vēl gadi divi, un mēs varēsim runāt par attīstību. Stādaudzētāji ir iemācījušies izdzīvot ar mazākiem līdzekļiem, un joprojām cīnāmies ar ekonomikas pagrimuma sekām.
Cik šobrīd Latvijā ir tirgus orientētu stādaudzētavu?
Pirms desmit gadiem Latvijas Stādu audzētāju biedrību dibināja 30 stādu audzētāju un ar nozari saistīti uzņēmumi, bet šobrīd mēs esam jau 120. Prieks, ka pēdējos gados esam pamanīti. Kādreiz stādu audzēšana netika uzskatīta par lauksaimniecības nozari, mēs bijām nekas, bet tagad stādu audzētāji tiek uztverti līdzīgi kā augļkopji, dārzeņkopji, puķkopji u. c.
Izklausās, ka stādu audzēšana ir ļoti rentabls bizness. Kāpēc jūs esat tik maz?
Mūsu nav nemaz tik maz – Latvijā ir apmēram 150 stādu audzētavas un audzētāju, no tiem ražo tirgum un aktīvi meklē noietu savai produkcijai apmēram simts. Aizvadītajos divos trijos gados nozarē diezgan daudz jaunu stādaudzētavu ir nācis klāt. Tas ir pozitīvi.
Taču viena no mūsu nozares lielākajām problēmām ir tā, ka mēs audzējam visu un neko – ir daudzi profesionāli audzētāji, kas nespēj nodrošināt vērā ņemamus apjomus. Mums ir gan nopietni dekoratīvo koku un krūmu audzētāji, gan arī ziemciešu audzētāji, mums ir arī ļoti profesionāli skujeņu audzētāji. Vienlaikus ir arī visdažādāko ekskluzīvo augu un augļu koku, un ogulāju audzētāji, nerunājot par meža stādu audzētājiem, kurus mūsu biedrībā pārstāv “Latvijas valsts meži”.
Vai stādaudzētājiem vajadzētu specializēties kādu atsevišķu sugu audzēšanā?
Stādaudzēšana ir maza nozare, bet ar ļoti lielām perspektīvām. Tikai mēs šīs perspektīvas neprotam izmantot. Stādaudzētāji ir kā bērni zem lietussarga, vecākie saprot, ka kaut kur jāvirzās, bet nevar novienoties par virzienu, jaunākie savukārt ir aktīvi, bet katrs raujas uz savu pusi. Daļa vēl lēkā pa peļķēm kaut kur ārpusē. Mēs tā arī mīņājamies uz vietas.
Stādaudzēšanas nozarei Latvijā ir iespējami divi attīstības scenāriji. Viens ir specializācija ar neizbēgamu kooperāciju, lai tādējādi varētu nokomplektēt sortimentu un nodrošināt apjomu. Specializācija ir trūkums krīzes apstākļos, tad glābj sortimenta dažādība, taču Latvijas tirgus ir mazs, ierobežots un, ja gribam attīstīties, ir jāmeklē noieta tirgi ārpus Latvijas. Vairumpreces ražošana lielos apjomos ļauj attīstīties ātrāk.
Ja Zviedrijā ļoti labprāt iegādājas mūsu meža stādāmo materiālu, tad kāpēc lai zviedri atteiktos no mūsu apstādījumu augiem? Skandināvijā klimatiskie apstākļi ir skarbāki nekā Latvijā un tāpēc tur stādaudzēšanai jāsaskaras ar lielākiem izaicinājumiem. Pašlaik šajā tirgū dominē Vācijas un Nīderlandes stādu audzētāji, taču viņu ražotajai produkcijai ir saildzinoši zema salcietība, skandināviem katru gadu jāatjauno lielas platības.
Tā sauktais stādu tūrisms plauka un zēla labajos laikos, tagad tas būtu jāattīsta no jauna. Ir iecere aprunāties ar tūrismu pārstāvošajām organizācijām par vairāku kopīgu pasākumu rīkošanu. Spilgts piemērs ir Latvijas Stādu audzētāju biedrības rīkotā stādu parāde – ārvalstu apmeklētāju skaits strauji palielinājies pēc pasākuma pārcelšanas uz Siguldu. Šogad stādu parādē bija tik daudz igauņu, ka 2014. gadā visā nopietnībā apsveram piesaistīt stādu parādei cilvēkus, kas spēj kontaktēties ar klientiem igauņu valodā.
Bet vai tad igauņi paši neizaudzē savus stādus?
Latvietis vienmēr ir bijis kolekcionārs, arī Padomju Savienības laikos Latvijā bija zinošākie dārzkopības speciālisti. Igauņi tradicionāli stādus iegādājušies Latvijā, kā arī mazliet Lietuvā (lietuvieši savukārt iegādājās Polijā). Šobrīd ne Lietuvā, ne Igaunijā stādu audzēšana nav ļoti aktīva un attīstīta, tāpēc ir iespēja vest uz šīm valstīm savu produkciju.
Lai nozari attīstītu, varam izvēlēties arī citu ceļu, ražot nevis eksportam kaut ko vienu un daudz, bet gan nodrošināt ļoti plašu un dažādu sortimentu (te, protams, arī bez kooperācijas nevar iztikt), strādāt ar unikālu preci, audzēt ko tādu, kas nav nevienam citam.
Ir vairāki argumenti par labu šādai mazumtirdzniecībai. Kā liecina demogrāfiskie dati, šā brīža stādu audzētāju mērķauditorija – 35–55 gadus veci cilvēki, kas iegādājas mājas vai tās būvē – ir trīs reizes mazāka nekā pensijas vecuma cilvēku. Turklāt pensionāru mūsu sabiedrībā kļūs arvien vairāk. Pensionāram ir pilnīgi citi pirkšanas paradumi – viņam visbiežāk jau ir dārzs, viņš ir pircējs, kurš meklē kaut ko īpašu. Viņa dārzs jau ir pilns, bet tai mazajai puķītei ar strīpaino ziediņu vieta noteikti atradīsies…
Mūsu nozarē nākotnē jārēķinās ar nopietnām pārmaiņām, varbūt tās nebūs tādas, ka zaudēsim pamatu zem kājām, taču tās būs neizbēgamas. Tāpēc stādu audzēšanā ir nepieciešams pēc iespējas vairāk cilvēku, kas spējīgi domāt pa jaunam. Lai arī vecais ar prātu it kā saprot, taču viņš ir daudz uzmanīgāks un vairāk tērē laiku, lai gan tagad vajadzētu straujāk mainīties. Man ir sajūta, ka stādu audzētāju kooperācijas modelis, kas strādā, piemēram, Polijā, Nīderlandē, Latvijai nav piemērotākais. Mums jāiet savs ceļš.
Bet šīs tiešām ir pēdējā gada vai divu pārdomas, kas tikai vēl virmo gaisā un vēl īsti cilvēku prātos nav noformējušās. Tās daudzos savos aspektos runā pretī ekonomiskajām teorijām.
Vai Latvijas stādaudzēšanas produkcija spēj konkurēt ar citu valstu ražojumiem cenā? Vai mūsu stādiem nav pārāk augsta pašizmaksa?
Mums ir samērā auglīga zeme un klimats daudzām sugām nav tas sliktākais. Lēti var izaudzēt, ja audzē pietiekami daudz, ja ir attiecīga tehnika un tehnoloģijas. Piemērs nav tālu jāmeklē – “Latvijas valsts meži” audzē tikai četras piecas sugas vairumā un ļoti veiksmīgi. Taču man ļoti negribētos pārvērst Latviju par vietu monokultūru audzētāju. Jo mūsu dabā ir kolekcionēt, turēt kaut ko unikālu. Man ļoti patīk Salaspils botāniskā dārza sauklis gadatirgos – tev nebūs dārzā tas, kas ir kaimiņam. Un, starp citu, ārzemnieks mūsu saimniecībās paliek ar vaļā muti. Viņš neticīgi pārprasa, vai nav pārklausījies: jums ir 70 augļu koku šķirnes, nevis septiņas? Vai patiešām? Situācija Baltijas valstīs šajā ziņā atšķiras no pārējās Eiropas. Briselē brīžiem ir grūti pierādīt šo mūsu unikalitāti, taču nevarētu sacīt, ka teiktajā neieklausās.
Visa intervija lasāma žurnāla “Agro Tops” decembra numurā.
