Ašeradens: ēnu ekonomiku nevajadzētu mazināt straujāk par 1% gadā 6
Ēnu ekonomiku nevajadzētu mazināt straujāk par 1% gadā, jo straujāka ēnu ekonomikas mazināšana var apdraudēt nozaru pastāvēšanu, aģentūras LETA diskusijā atzina Finanšu ministrijas (FM) parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens (V).
Viņš stāstīja, ka ir dažādas metodes, kā izmērīt ēnu ekonomiku, bet FM pieturas pie austriešu ekonomikas profesora Frīdriha Šneidera metodoloģijas, kas Latvijas ēnu ekonomikas īpatsvaru aplēsusi virs 23%.
Temps, ar kādu Latvijā samazinās ēnu ekonomikas apjoms, ir 1% gadā, kas naudas izteiksmē ir aptuveni 60 miljoni eiro. FM plāns ir piecu gadu laikā panākt ēnu ekonomikas apjoma samazinājumu līdz 18%, kas ir Eiropas Savienības vidējais līmenis.
“Ēnu ekonomikas apjomu var samazināt straujāk, palielinot represīvo bloku, bet tad ir jāpēta, kādā veidā tirgus tam piemērojas. FM mērķis nav tirgu nogalināt. Ja ēnu ekonomikas samazināšanas tempu palielināsim uz 2% gadā, var sagaidīt neprognozējamas situācijas tirgū un likvidēsim to, ko nevajadzētu likvidēt,” atzina Ašeradens.
Pēc FM parlamentārā sekretāra teiktā, ēnu ekonomikas apkarošanā kopumā ir divi virzieni – kriminalizēt sabiedrībā neakceptētas lietas un veidot dialogu ar nozarēm.
Kā piemēru viņš minēja taksometru nozari, kurā ēnu ekonomikas īpatsvars aplēsts virs 80%. “Taksometrus licencē pašvaldības, bet neviens nozari neuzrauga. Galu galā ir šoferi, kas krāpjas pret uzņēmumu, uzņēmums krāpj valsti, un ir haoss. Izraut nozari no ēnu zonas gada laikā nav izdarāms, tāpēc vienojāmies, ka jāievieš nozarē licencēšana, kas nozīmē, ka tie, kuri ir nomaksājuši minimālo sociālo nodokli par strādājošajiem, varēs saņemt licences. Bet pie izmaiņām ir jāpiemērojas gan nozarei, gan arī patērētājiem,” atzina Ašeradens.
Savukārt SIA “Philip Morris Latvia” korporatīvo attiecību vadītājs, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāvis Juris Stinka kritizēja līdzšinējo valsts cīņu ar ēnu ekonomiku, norādot, ka Valsts ieņēmumu dienests ik gadu saņem simtiem lietu, taču sodīti tiek nedaudzi.
“Skatoties uz statistiku, cik daudz uzņēmēju reāli tiek sodīti, tie gadā varbūt ir desmit, bet cietumā nonāk divi vai trīs. Sistēma ir smagnēja un darbietilpīga, bet rezultāta nav un kontrabandisti neriskē,” uzsvēra Stinka.
