Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. novembris, 2012
Drukāt

«Asfalts kā dieviņš»

Foto no E. Mārtužas personiskā arhīvaFoto no E. Mārtužas personiskā arhīva

Dzejniece, prozaiķe, žurnāliste un redaktore Eva Mārtuža (1954) dzimusi Gaigalavas ciema Poļorkas sādžā, beigusi Pļaviņu vidusskolu, LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu un Maskavas M. Gorkija Literatūras institūta neklātienes aspirantūru (1989).

 

Strādājusi Latvijas TV redakcijā (1978 – 1999), veidojot literatūrai veltītus raidījumus, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”, (1992 – 1995), , kopš 2000. gada – laikrakstā “Lauku Avīze”. Kopš 1988. gada – Rakstnieku savienības biedre. Laikā starp 1980. un 1989. gadu ar E. Mārtužas vārdu tika publicēti viņas radinieces Broņislavas Martuževas dzejoļu krājumi “Balta puķe ezerā” (1981) un “Rakstītāja” (1987). Triju dzejas krājumu un deviņu romānu autore. Publicējusies arī ar pseidonīmiem Digna Eira un Ieva Bondere.

– Tev ir trīs bērni, esi uzņēmusi ārvalstu jauniešus viesģimenē. Kā vērtē, kādēļ mums Latvijā ir tik lielas demogrāfijas problēmas?

E. Mārtuža: – Dabā mēdz būt ražīgie un liesie gadi. Kāpēc mēs brīnāmies par cilvēku un tautu dzīves sinusoīdu? Augšup, lejup, nekad uz vidējā aritmētiskā.

– Darbojies Latvijas Dievturu sadraudzē, starptautiskajā Zonta klubā, studē teoloģiju, esi Dziesmu un deju svētku un mūzikas muzeja projekta izstrādātāja – šķiet diezgan atšķirīgas jomas. Kas tavās acīs tās apvieno?

– Dzīvot Latvijā, Latvijai, ar Latviju un dot labāko, ko varu.

– Vai, tavuprāt, Latvijas literārā sabiedrība beidzot ir tikusi pāri tev kā šogad mūžībā aizgājušās dzejnieces Broņislavas Martuževas aizsegam un uztver Evu Mārtužu kā patstāvīgu dzejnieci un prozaiķi?

– Tā ir literārās sabiedrības un tai pa pieskari garāmslīdošo problēma. Es vienmēr esmu bijusi es un, paldies Dievam, daudz dzīvē sadarījusi. Tas viss pieder man, arī alter ego laiks.

 

Zarotā sentēvu dārzā

Pēdējie āboli plīst

kā ola

 

Zeme sātīgi sēklas tver

zāles biezoknī slēpt

diedzēt

 

Nodruvāti tīrumi

ielaisti rudenī

viedēt

 

Tuvās tālās vietās

Miķelis dāsni

dzīres sāk

 

Raiti dejā iegriežas

vasarai paklanās

godam

 

Rēnajā saulē lakatiņš

noslīd un kaklu skauj

laiks stāt

 

Rudrudā platmalē Miķelis

tirgum atvadas māj

un sola

 

***

Būt spītīgam kadiķim māte

vēlēja

Pret vētru pret ar dullībām

turēties

No svešu ļaužu cilpu cilpām

vairīties

Kā dzīvības gunij pilskalnos

kurēties

 

Caur sidraba sauli

izzibēju

Mēness miega klēpī

ieritēju

Bēgumam kā jūra

paļāvos

Ar paisumu kā skuķe

aizrāvos

 

Ko pūralādē senču senči

ieslēdza

Ko tēvs un māte viedi

atvēlēja

Nemiņas gados gados

slogoto

Mans bērniņš mazais bērniņš

atburtoja

 

***

Asfalts kā dieviņš

pelēkās drānās

Mājas kā vārpas

rindojas stalti

Burkšķot trauc auto

zirdziski dūmo

Dieviņš rod parkā

krāsotu solu

klusi un rāmi

pilsētu vēro

 

***

Laiks kāpostgalvai no vakardien

sētās sēklas mosties,

augt un riesties.

 

Laiks zīlēs slēptām baltu zintīm

ozolstumbra vīlēs vīties,

spēkā ņemties.

 

Laiks šodienai kā tārpam būt

grauzt negausīgā viedībā

un miegā laisties.

 

Lai sauli jūtot zemes klēpī

krīt tārpa talārs –

plet spārnus, cilvēciņ!

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+