Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Asiņainā “vīriešu diena” 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – AFP/LETA

Izdzirdot vārdu savienojumu “vīriešu diena” Latvijas Televīzijas raidījumā “4 studija” (21. februāra vakarā), nolēmu paklausīties, par ko tad būs stāsts. Sekoja aptauja ielās, kur liela daļa uzrunāto atzina – jā, 23. februāri viņi uzskatot par “vīriešu dienu”. Kāds jauneklis stāstīja, ka saņemot apsveikumus no meitenēm, kāda kundze savus radiniekus sveicot, jo viņi padomju laikā dienējuši armijā, bet kāda aptaujātā sieviete atbildēja ar pretjautājumu: “Bet kāpēc ne?” Tomēr visinteresantākais bija Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētāja Henrika Danusēviča skaidrojums, kāpēc okupācijas laika svētki (Padomju armijas un Jūras kara flotes diena) tik mīļi tieši uzņēmējiem, kas to izmanto, lai reklamētu savu preci. Februāris tirgotājiem esot “klusāks mēnesis”, un kaut kā jāmēģina iekārdināt publiku uz iepirkšanos. H. Danusēvičs: “Tirgotāji pieskaņojas tam, ko vēlas tauta. Un, ja tauta svin šos svētkus, tad, protams, arī mēs izmantojam šo iespēju un piedāvājam speciālus piedāvājumus (..) Kamēr valdība neieviesīs citu tradīciju, tikmēr tā būs.”

Tāpēc šoreiz neliels stāsts tirgotāja piesauktajai “tautai” par to, kā 23. februāris tika nosvinēts 1987. gadā. Agrā rītā 24. februārī Ļeņingradā stacijā ieradās speciālais vilciens nr. 934, kurā tika pārvadāti ieslodzītie. Vagonā, kurā atradās apsardze – obligātā iesaukuma karavīri –, bija aizdomīgi kluss, bet, atverot to, pavērās baisa aina – starp matračiem mētājās astoņi līķi. Noskaidrojās, ka nav tikai viena – lietuvieša Artura Sakalauska. Patiesība, kas drīz vien atklājās, bija vēl šausmīgāka.

Lietuvietis Sakalauskis ilgstoši bija saskāries ar padomju armijā ļoti izplatītu tradīciju – “ģedovščinu”, ko vēl īpaši veicināja tas, ka viņš bija jauniesauktais tieši no Baltijas. Sakalauskis ilgstoši bija piedzīvojis ņirgāšanos un pazemojumus no vecākajiem biedriem, kas dažādi centās izrādīt savu vīrišķību – kāds bija uzlējis uz galvas zupas šķīvi, viņam neļāva gulēt, ik pa laikam piekāva, bet par kādu armijas reglamenta pārkāpumu seržants bija viņu sodījis, bāžot galvu vilciena tualetes podā. Kas tad 23. februārī bija noticis vilcienā? Divi no dienesta biedriem – Džamalovs un Mankurovs bija mēģinājuši Sakalauski izvarot. Uz brīdi viņš bija zaudējis samaņu, tāpēc sadisti bija izdomājuši ar sērkociņiem dedzināt viņam pirkstus, taču pēc tam aizgājuši. Atjēdzies Sakalauskis ticis pie ieroča un nošāvis visus pāridarītājus, kas tobrīd vienā kupejā spēlējuši kārtis. “Svētki” bija galā!

Saistītie raksti

Notikušais radīja plašu rezonansi PSRS. Droši vien agrāk to būtu mēģinājuši noklusēt, taču bija jau 1987. gads – pasludināta “perestroika” un “atklātība”, kā arī jaunās Kremļa vadības vēlme kaut ko mainīt armijas augšgalā, un šis bija labs iegansts. Netrūka gan arī vecās līnijas piekritēju, kas uzskatīja, ka tieši padomju armija esot “labākā dzīves skola”. Bet Ļeņingradas kara apgabala ģenerālprokurors uz žurnālista jautājumu bija atbildējis: “Visgrūtāk armijā ir niecībām, hameleoniem, liekēžiem un memmes dēliņiem.”

Sakalauskis tika atzīts par psihiski slimu, viņu aizsūtīja uz Lietuvu, kur viņš vēlāk tika atbrīvots, tomēr ziņas par viņa tālāko likteni ir skopas. Tagad tiek uzskatīts, ka šis lēmums drīzāk bijis politisks, ņemot vērā sabiedrības protestus un jau tā saspīlētās nacionālās attiecības PSRS. Lietuviešu režisors Sauļus Beržinis par šiem notikumiem ir uzņēmis filmu “Ķieģeļu siena”. Diemžēl mūsdienās to nav iespējams noskatīties internetā, taču tur var atrast daudzas citas 90. gadu sākumā tapušas filmas par to, kas bija padomju armija, kuras svētkus Latvijā joprojām tik daudzi grib atzīmēt un popularizēt.

LA.lv