Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. decembris, 2012
Drukāt

Asinis nododu regulāri

dsc_20502

Līvai Liepkalnei ir tikai astoņpadsmit, bet viņa jau četrus gadus aktīvi darbojas sabiedrības labā. Reiz pat bēgļiem mācījusi latviešu valodu.


 

“Kad man bija četrpadsmit, Latvijas Sarkanā krusta jaunatne piedāvāja iespēju apgūt pirmo palīdzību. Šādu izdevību nevarēju laist garām, jo medicīna mani ir interesējusi vienmēr. Turklāt tā varēju izpētīt, ar ko tad jaunieši šajā organizācijā nodarbojas.”

Līvai redzētais patika tik ļoti, ka iesaistījās Sarkanā krusta jaunatnes darbā. Brauca uz skolām un stāstīja jauniešiem par pirmo palīdzību, devās uz bērnunamiem un sniedza atbalstu tur mītošajiem.

“Pēc pāris gadiem sapratu, ka tas tomēr īsti nav man – pārāk vispārīgi. Reiz mums, brīvprātīgajiem jauniešiem, piedāvāja uzzināt kaut ko vairāk par asins ziedošanu. Pēc nodarbības bija skaidrs – šādā veidā vari reāli kādam izglābt dzīvību. Tas, ka esi šādi izlīdzējis, sniedz neatsveramu gandarījumu, padara par tādu kā mazu varoni,” atklāj Līva.

“Baidīties no šīs procedūras nav pamata. Pats sāpīgākais ir parauga paņemšana no pirkstgala, lai noteiktu asinsgrupu. Pēc tam no vēnas tiek paņemts nepilns puslitrs asiņu un pārņem mazliet eiforiska sajūta, reizēm ir nedaudz dulla galva.”

Pavisam nesen Līva jau nodevusi asinis. Tagad jānogaida trīs mēneši, un to varēs darīt atkal. Uz to viņa aicina ikvienu. Personāls asins ziedošanas vietās vienmēr ir ļoti atsaucīgs un pozitīvi noskaņots.

Pašlaik Līva palīdz asinsdonoru centram rīkot publiskus pasākumus, kā arī darbojas kā brīvprātīgā biedrībā Patvērums: drošā māja – kamēr vēl nav sākusies skola, tur pavada krietnu daļu sava brīvā laika. Šī organizācija atbalsta cilvēktirdzniecībā cietušas personas un patvēruma meklētājus. Tāpat viņa ik pa laikam palīdz arī Sarkanajam krustam – skolās rāda pirmās palīdzības paraugdemonstrējumus, ko pati apguvusi perfekti.

Lai gan ilgu laiku domājusi, ka viņas aicinājums ir medicīna, nu Līva viedokli ir mainījusi: “Septembrī sākšu mācības Rīgas vakara ģimnāzijas 11. klasē, bet pēc vidusskolas absolvēšanas nedomāju studēt neko ar ārstniecību saistītu. Viens no iemesliem ir ilgās un dārgās studijas, ja budžeta vietā netiec. Mani vēl jo-
projām interesē bioloģija un ģeogrāfija, turklāt pa šiem diviem gadiem noteikti nāks jaunas atklāsmes, ko darīt tālāk.

Bet vislabākais, asinis ziedojot, ir sajūta, ka tas, ko dari, kādam palīdz. Un tas, kuram palīdzi, pasaka paldies,” atzīst Līva.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+