Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. marts, 2015
Drukāt

Aspazija: nelokoties visiem vējiem. Saruna ar Ingu Ābeli (7)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
Uzziņa

Inga Ābele. "Aspazija. Personīgi", iestudējums 
Jaunajā Rīgas teātrī

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs: Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece: Kristīne Jurjāne.

Lomās: Baiba Broka, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods, Inga Tropa.

Tuvākās izrādes: 21., 25., 26. un 27. martā, kā arī 9., 10., 15. un 29. aprīlī.

Rīt Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos Ingas Ābeles luga “Aspazija. Personīgi”, kuras režisore ir Māra Ķimele. Tapusi izrāde pētījums, kuras pamatā pazīstamās latviešu literātes un politiķes Johannas Emīlijas Lizetes Rozenbergas, vēlāk Elzas Pliekšānes (1865 – 1943), biogrāfijas meti. Kā pseidonīmu Raiņa dzīvesbiedre sev bija izvēlējusies antīkās pasaules varoņa Perikla mīļotās Aspazijas vārdu.

– Kas veidoja tavus pirmos priekšstatus par Aspaziju?

I. Ābele: – Mana omīte, tīru, skaidru dvēseli kā Aspazijai, bērnībā lasīja priekšā par circenīša Ziemassvētkiem, par pasaciņu, kas jāj mazā, sirmā kumeliņā. Starp citu, Aspazija pati nekad nav rakstījusi dzejoļus, domādama īpaši par bērniem, viņa rakstīja sev. “Saulainais stūrītis” ir rakstnieces pašas liriskā biogrāfija, viņas bērnības atmiņas. Nākamais spilgtais iespaids bija no Kanādas atbraukušās latviešu režisores Baņutas Rubesas iestudētā “Atriebēja”, kas pāršķēla manī vispārpieņemto priekšstatu par vētras un liesmu dzejnieci, atklājot arī personiskās šķautnes.

– Nacionālajā teātrī “Raiņa sapņu” veidotāji uzsver, ka izrādē nav neviena sveša klāt pielikta vārda, no skatuves skan tikai Raiņa teksti. Ko šādā aspektā var teikt par uzvedumu “Aspazija. Personīgi”?

– Izrādē izmantoti tikai Aspazijas un Raiņa teksti no viņu milzīgā mantojuma, dienasgrāmatām, savstarpējās sarakstes, daiļdarbiem. Un vēl izmantoti divi darbi, kurus nekādi nav iespējams apiet, – Roalda Dobroven­ska “Rainis un viņa brāļi” un Saulcerītes Vieses “Mūžīgie spārni” – brīnišķīgs stāsts par Aspaziju. Mani ļoti iespaidoja kāds 1943. gada 16. maija fotoattēls Aspazijas mājā Dubultos (patlaban šī ēka atklāta pēc restaurācijas. – V. K.) – 78 gadus veca sieviete austrumnieciski rakstainā blūzē ar smagu dzintara rotu ap kaklu sēž vasarnīcas istabā un klēpī liels melns kaķis ar baltu krūti, abi lūkojas logā – vai vēl priekšā kāds pavasaris? Dzīvot atlicis vien pusgads. No dzīves Aspazija šķirsies 5. novembrī. Izrādē Aspazija pirms nāves atceras savu dzīvi, un, tā kā atmiņām ir cits blīvums, lugas varoņu dialogi nav tieši, bet ar zemstrāvu spēcīgiem uzplaiksnījumiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Paldies pa sarakstito gramatu …Kads bija rakstnieces INGAS uzvards berniba …Vai BERNANE ..loti lidziga vinai ..Skola bija drosmiga ,gudra labsirdiga ..

  2. Lieliska intervija, kurā atklājas divas radošas sievietes. Paldies! Iedvesmojoši.

  3. Paldies Ingai Abelei par interviju! Prieks, ka esat iedziļinājusies Aspazijas darbos un dzīvē! Šī intervija rosina noskatīties Jūsu lugu par Aspaziju! Arī es esmu uzaugusi ar Aspazijas dzeju, tāpēc tā ir sirdij tuva.

  4. “….viņa nevarēja pieredzēt kreiso ideālu visatbaidošākos sapuvušos augļus, ko piedzīvojām mēs ar jums.”
    – Tādu “sapūšanas” pakāpi, kādu demonstrē intelektuāļi savā izdevumā “Domuzīme” – tādu tiešām Aspazija nevarēja iedomāties.

  5. Pati sevi neatzīst par sievieti, ka kaunas no apsveikšanas, jeb nav kas apsveic un tas tracina.

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+