Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. februāris, 2016
Drukāt

Asteroīdi uzbrūk! Čeļabinskas notikums licis sasparoties zinātniekiem visā pasaulē

foto - no "Planētas noslēpumi"foto - no "Planētas noslēpumi"
Reāli draudi

Saistībā ar dīvaino sprādzienu virs Krievijas pilsētas Čeļabinskas 2013. gada 15. februārī ir ne mazums jau gatavu versiju un burtiski katru dienu top aizvien jaunas, turklāt tas viss kopumā arī ievērojami sekmē zinātnes attīstību tieši šajā virzienā. Piemēram, nesen Maskavas universitātes astrofiziķi ar robotizēta teleskopu tīkla palīdzību atklāja jaunu apdraudējumu mūsu planētai – asteroīdu 2014 UR116. Tas izmērā ir lielāks nekā jau zināmais asteroīds Apofīzs.

Mūsu planētu katru dienu “apšauda” tūkstošiem asteroīdu un komētu atlūzu. Mazākās, aptuveni zirņa lielumā, sadeg atmosfērā, tā arī nepaspējot sasniegt Zemi, savukārt lielāki eksemplāri var arī atlidot līdz tai, kā tas notika gaisā virs Čeļabinskas. Zinātnieki visā pasaulē pauž pārliecību, ka cilvēcei teju vai nav nekā svarīgāka kā allaž būt gatavībā šādiem negadījumiem. Tie notiek reti, taču – notiek.

Vājš ir arī mierinājums saistībā ar faktu, ka pilsētas un vispār lieli apdzīvotie punkti aizņem tikai aptuveni 4% planētas virsmas, jo Visums cilvēcei nekad nav devis pilnīgas drošības garantiju. Līdz ar to pat grūti iedomāties, kas varētu notikt tajā gadījumā, ja kāds šāds nelūgts sprāgstošais viesis nokristu, piemēram, tieši Londonas, Parīzes, Maskavas vai Pekinas centrā…

Zinātnieki atzīst, ka šī problēma mūsdienās spēj visvairāk uzbudināt zinātnes aprindas, un tajā gadījumā, ja cilvēki saprot, ka Zemei patiešām draud iznīcinoši triecieni no kosmosa, tai katrā ziņā nepieciešams noskaidrot, no kurienes, tieši no kuras puses, kādā leņķī un kādā ātrumā Zemei draudīgi tuvojas kosmiskie ķermeņi.

Saistībā ar minēto atklāto jauno draudīgo asteroīdu jau veiktas neskaitāmas pārbaudes daudzās valstīs, tādējādi iespējami precizēta tā trajektorija. Izrādījies, ka tas ir aptuveni 370 metrus diametrā liels asteroīds, kas ir lielāks par jau zināmo Apofīzu, un, ja tas patiešām nokrīt uz Zemes, cilvēci sagaida vairākkārt jaudīgāks sprādziens, nekā piedzīvoja Čeļabinska.

Tostarp jau 2013. gadā svaigā Čeļabinskas notikuma iespaidā sasparojušies zinātnieki strauji izstrādāja virkni jaunu sistēmu un tūlīt pat atklāja vēl trīs Zemei potenciāli ļoti bīstamus asteroīdus. Mūsdienās uz Zemes ir vismaz 10 nopietni aprīkotas observatorijas – no Krievijas līdz Havaju salām, kas katru diennakti aktīvi nodarbojas ar šādu bīstamo asteroīdu meklēšanu, allaž novērojot lielu daļu debess sfēras. Piemēram, sistēma PANSTARRS ir pagaidām vislabākā ātri notiekošu kosmisko parādību novērošanai un atklāšanai – gamma uzliesmojumi un komētu, asteroīdu un kosmisko atkritumu fragmentu uzrašanās un tamlīdzīgi. Taču pat šādu teleskopu milzīgie spoguļi tomēr var nepamanīt draudīgus un ātri tuvojošos kosmiskos bluķus. Sistēma skenē debesis un diennakts laikā (galvenokārt naktī) atklāj pat vairākus simtus tūkstošus dažādu objektu, taču ne gluži vienmēr izdodas atlasīt un noteikt tos, kuri patiešām ir draudīgi Zemei.

Visvairāk šādu bīstamo kosmisko objektu atklāj amerikāņi, jo viņi vieni no pirmajiem sāka mērķtiecīgus meklējumus jau 90. gadu vidū. Un viņiem šādiem nolūkiem allaž arī bijis vairāk līdzekļu, līdz ar to arī teleskopi ir lielāki un jaudīgāki. Tagad tikpat aktīvu darbību un attīstību sākuši arī krievi un ķīnieši.

Tieši krievi pirmie atklājuši Zemei ļoti bīstamo asteroīdu 2014 UR116. Profesors Lipunovs paudis, ka joprojām nav izdevies noskaidrot, kad šis kosmiskais objekts pietuvosies Zemei, lai gan jau ir pietiekami labi noskaidrota tā orbīta un trīs gadu periods, proti, pēc trim gadiem asteroīds šķērsos Zemes orbītu. Tāpēc tagad pētnieku galvenais uzdevums ir nepārtraukta tā novērošana, jo, raugi, – atliek tikai kādu nieku kļūdīties, un katastrofa ar ļoti nopietnām sekām kļūs neizbēgama.

Astronomi uzskata, ka galvenais mūsu planētai bīstamo objektu “piegādātājs” ir starp Jupitera un Marsa orbītām esošā asteroīdu josla. Turklāt šāda bombardēšana apdraud ne tikai Zemi. Ja skaidrā naktī vērīgāk aplūko Mēness virsmu, uz tā var saskatīt ļoti daudz krāteru, kas radušies asteroīdu un komētu atlūzu ietriekšanās rezultātā. Turklāt daudzi no tiem ir tik lieli, ka astronomi tos nodēvējuši par jūrām. Tas vērojams arī uz Merkura vai Veneras. Turklāt uz Veneras šo krāteru diametrs sasniedz pat 100 kilometrus. Savukārt uz Marsa cilvēki tagad jau pašu acīm varot novērot, kā veidojas aizvien jauni krāteri.

Katrā ziņā pētniekiem ir svarīgi noteikt ne tikai objekta orbītu, bet, izmantojot spektrogrāfisko analīzi, arī nelūgtā viesa sastāvu, jo no tā atkarīga būtiska prognoze – vai tas sabruks jau atmosfērā vai tomēr spēs sasniegt Zemes virsmu. Un pēdējā gadījumā viss atkarīgs no tā, cik liels būs cauri atmosfērai tikušais objekta pārpalikums.

Pieredze apliecinājusi, ka akmens objekti parasti līdz Zemes virsmai nenokļūst, tie jau atmosfērā sadalās ievērojami mazākos fragmentos. Savukārt kosmiskie metāliskie objekti ļoti bieži spēj nokļūt līdz Zemes virsmai. Viens no spožākajiem piemēriem ir Arizonas krāteris ASV, ko savulaik izveidojis tur nokritis aptuveni 40–50 metrus liels ķermenis, kas ne tikai spēja aizlidot līdz Zemes virsmai, bet sadursmē arī izdalīja kinētisko enerģiju.

Pētnieki pauduši, ka visefektīvākā kosmosa novērošana īstenojama no speciāliem zinātniskajiem aparātiem, kas būtu izvietoti Zemei pietuvinātajā orbītā. Krievu zinātnieki uzskata, ka būtu pietiekami ar divu trīs tādu pavadoņu sistēmu, kas nepārtraukti sekotu debesu sfērai un spētu atklāt šādus – 20–30 metrus lielus – objektus vismaz divas trīs diennaktis līdz to iespējamai ielidošanai Zemes atmosfērā. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka vēl jau eksistē arī laika apstākļi, kas patlaban būtiski traucē veikt šādus novērojumus.

Piemēram, izstrādātais trešās paaudzes teleskops Master, kura spoguļa diametrs ir viens metrs, ļaus laikus pamanīt kosmiskos ķermeņus, kas aptuveni pielīdzināmi virs Čeļabinskas uzsprāgušajam, turklāt – un tas šeit, iespējams, visbūtiskākais – jau vismaz nedēļu pirms bīstamās pietuvošanās mūsu planētai. Katrā ziņā ir skaidrs, ka vienas dienas laikā arī mūsdienās nav iespējams pat pareizi notēmēt raķeti, kas varētu izlidot pretim un sagraut objektu vairākos sīkākos un mazāk draudīgos fragmentos, savukārt nedēļas laikā, kā pauž speciālisti, to jau varot izdarīt visnotaļ precīzi un ar garantiju.

Astronomi atklājuši vairāk nekā 10 000 “aizdomīgu” asteroīdu, piešķirot tiem oficiālus numurus vai pat konkrētus vārdus, tomēr esot skaidrs, ka Saules sistēmā joprojām ir neskaitāmi miljoni nezināmu draudīgu objektu, kuru izmērs pārsniedz vienu kilometru. Un ikviens no tiem jau rīt vai, vēlākais, pēc nedēļas var parādīties bīstami tuvu mūsu planētai…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+