Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. maijs, 2014
Drukāt

Viesturs Tamužs: Par Kārļa Ulmaņa “grēkiem” (19)

Foto no Latvijas Kara muzeja krājumaFoto no Latvijas Kara muzeja krājuma

1934. gada 15. maija notikumi ir kā kvēlojošas ogles, kas gruzd zem pelniem jau astoņdesmit gadus. Jautājums joprojām ir tik karsts. Pirmais un vislielākais ”grēks” ir tas, ka Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu, likvidēja partijas un gandrīz visus citus demokrātijas iekarojumus. Protams, formāli Ulmanis izdarīja lielāko iespējamo politisko noziegumu, rupji pārkāpa un apturēja Satversmi. Interesanti, ka es nekur neesmu sastapis teorētisku analīzi par to, kādu sodu viņš būtu saņēmis, ja apvērsums nebūtu izdevies, katrā gadījumā sods būtu bijis ļoti bargs un pelnīts, jo demokrātiskai valstij kā jebkurai pašregulējošai sistēmai ir tiesības un pienākums sevi aizstāvēt un jebkuru agresoru sodīt vis­bargākajā veidā. Tomēr apvērsums izdevās maksimāli civilizētā veidā, praktiski bez upuriem, un uzvarētājus, kā mēs zinām, netiesā. Vēl vairāk, atzīsim, ka daudzi no mums pat zināmā mērā attaisno un atbalsta Ulmaņa rīcību. Kādēļ ir šāda nostāja?

Pirmkārt, viņa nenoliedzamā morālā autoritāte kā patiesam Latvijas patriotam. Kārlis Ulmanis patiešām savu dzīvi, prātu un sirdi bija veltījis tikai Latvijai. Viņš bija dedzīgs neatkarīgas Latvijas idejas aizstāvis vēl pirms 1918. gada, visgrūtākajos tās sākotnes gados viņa vadībā mūsu valsts izveidojās tāda, kādu mēs to pazīstam, un visu mūžu viņam nebija nekādu slēptu vai savtīgu interešu (šo apgalvoju, paļaujoties uz to, ka pat padomju vēstures ideologi nav atraduši neko kompromitējošu K. Ulmaņa dzīvē).

Otrkārt, visas savas politiķa darbības laikā viņš vienmēr ir rīkojies ar skaidru mērķi un pieņēmis dziļi izsvērtus lēmumus. Arī 15. maija notikumi nebija tikai ambīciju apmierināšana, bet gan Latvijas plauksmes plāna sastāvdaļa. Vienos svaru kausos viņš lika savu brīvību vai pat dzīvību, bet otros – valsts attīstību tādā veidā, kā viņš to redzēja savās vīzijās. Šo izvēli intuitīvi saprata un vēl joprojām saprot Latvijas iedzīvotāji, un tādēļ lielā mērā attaisno Ulmaņa rīcību.

Treškārt, demokrātija tādā tās izpausmē, kāda tā Latvijā bija pirms 1934. gada, bija kļuvusi valsts iedzīvotājiem un valsts ekonomikas attīstībai par savdabīgu apgrūtinājumu. Tā liekas tagad, un acīmredzot K. Ulmanim likās arī tajā laikā, ka valsts ir gatava straujākai izaug­smei, bet vājā, pretrunu pārņemtā politiskā vara tam ir par traucēkli. Nekādā gadījumā neattaisnoju valsts apvērsumu kā politikas instrumentu, tomēr jāatceras, ka gandrīz visās Eiropas valstīs šajā laikā notika līdzīgi procesi.

Un visbeidzot, Ulmanim viņa iecere spoži izdevās – valsts piedzīvoja nebijuši strauju ekonomikas attīstību un pašapziņas pieaugumu. Atskatoties vēsturē, jāatzīst, ka arī šis ir spēcīgs arguments, lai kaut daļēji attaisnotu antikonstitucionālo rīcību.

Otrs ”grēks”, kas tiek piedēvēts Kārlim Ulmanim, ir viņa personības kulta veidošana. Te gan grūti novērtēt, cik pats Ulmanis veidoja savu kultu, cik to paveica vienmēr pakalpot gatavie rakstnieki un vēsturnieki. Tāpat neesmu sapratis, cik lielā mērā vadoņa kulta tēls bija nepieciešams, lai izveidotu Latvijas kā stipras un plaukstošas valsts identitāti. Katrā gadījumā nenoliedzami ir tas, ka sešos Ulmaņa valdīšanas gados apzināti izveidotā Latvijas vērtību sistēma un valstiskais lepnums bija tie faktori, kas mums lielā mērā palīdzēja pārvarēt padomju okupācijas gadus un pēc tam strauji atjaunot neatkarīgu valsti. Cik gan ļoti arī mūsu dienās mums ir vajadzīga vienojoša ideoloģija, cik ļoti mēs vēlamies lepoties ar savu nacionālo valsti, saviem sasniegumiem, just kopības sajūtu ceļā uz vienotu mērķi! Ja mūsu priekšā būtu patiess līderis, kas mums šo vienotības sajūtu radītu, vai gan viņa personības kults gluži automātiski neveidotos arī mūsu dienās? Cilvēkos ir tieksme pēc līdera, pēc vadoņa, kurš vada gudri un godīgi, tādēļ nenosodīsim pārāk bargi 30. gadu Latvijas sabiedrību par to, ka viņi uzgavilēja valsts vadītājam.

Un visbeidzot, trešais ”grēks”, ko pārmet Kārlim Ulmanim un viņa autokrātiskajam režīmam, ir Latvijas okupācijas pieļaušana. Vai varēja tajā laikā rīkoties citādi? Šodien mums ir viegli spriest, jo mēs zinām gan faktus par Molotova–Ribentropa paktu, gan to, cik baisa un agresīva kara mašīna bija sagatavota Padomju Savienībā. Latvijas okupācija faktiski jau bija notikusi ar padomju karabāzu izveidi, tankiem Doma laukumā bija vairs tikai simboliska nozīme. Iespējams, ka Latvijai vajadzēja pretoties ar cieņu un izdarīt vismaz simboliskas aizsardzības darbības, bet iespējams, ka Ulmanis tiešām cerēja pasargāt savu tautu no veltiem upuriem. Viņš taču nevarēja zināt tās šausmas, kas mums jau bija nolemtas un sagatavotas, par kurām mēs zinām tagad. Pirms nosodīt K. Ulmaņa lēmumu nepretoties, uzdosim jautājumu paši sev: ”Ko es būtu darījis? Kādu lēmumu pieņēmis?”, ”Es palieku savā vietā…” ir patriotiska valstsvīra vārdi, kurš cenšas mierināt savu tautu visgrūtākajā brīdī. Patiešām, Ulmanis aizstāvēja savas valsts intereses pret okupācijas varu, cik nu vien bija iespējams, un cienīgi pieņēma likteņa triecienus kopā ar Latvijas tautu.

Tomēr, lai cik interesanti būtu pētīt vēstures notikumus un analizēt lielas vēstures personības, mēs jau to darām šodienas lēmumu dēļ. Vai mēs šodienas Latvijā akceptētu mēģinājumu veikt valsts apvērsumu, kaut tas būtu darīts ar vislabākajiem nodomiem? Uzdrošinos stingri apgalvot, ka ne. Vai mēs vēlamies redzēt tādu valsts vadītāju, kam būtu vīzija par Latviju kā par nacionālu, demokrātisku, harmonisku un ietekmīgu valsti? Man liekas, ka mēs jau sen karsti ilgojamies pēc šāda līdera. Protams, sakot ”A” mums būtu jāpasaka arī ”B”, proti, jāizdomā mehānisms, kā šādu cilvēku atrast un kā piešķirt viņa darbībām pietiekami lielu un ilgu varas mandātu. Reālākais risinājums laikam būtu tautas vēlēts prezidents ar plašām pilnvarām īstenot savas ieceres. Un, pat saprotot, ka tādi valstsvīri kā Kārlis Ulmanis Latvijā dzimst tikai reizi simt gados, būsim gatavi nepalaist garām šo nākamo līderi!

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. … Autoram jaiedzilinas temata: palaso ‘tvesturiskas autobiografijas, kas varetu dot specifiku, ne tikai visparejo … Vicupa. ‘Melna gramata’, Poseika, ‘Latvijas graveji’, ‘Neredzama Divizija’ u.t.t.

    … Vel ir zinami daudzi plusi un dazi minusi, bet Ulmana devuma summa ir POZITIVA !!!!

    ….ka 1924, ta 1934 Latvijas valsts esamiba un Satversme tika apdraudeta no Kominterna vaditam un izplanotam sociku/komunistu noorganizetam brunotam revolucijam … kaut lidz sim zinamu nomenaklaturas speku kadru ierindas vel aktivu biedru apklusinata sodien !!!!!!!!!!

  2. Vadonisma princips paša K.Ulmaņa skaidrojumā ir šāds: “Cilvēki vārdu vadonis saprot tā, ka vadonis uzklausa visu to, ko viņam teic viņa padomdevēji, un, kad viņš to visu uzklausījis, tad viņš izlemj. Ja nu reiz lēmums taisīts, tad jāizbeidzas pretim runāšanai un pretim darīšanai. Jo sargs un vadonis atbild vispirms un vispirmā kārtā.”. — Nu un jāteic, ka par visām kļūdām, tostarp 1940.g. valsts likvidēšanu visapkaunojošākajā veidā (bez diplomātiska protesta, bez valdības veidošanas trimdā, bez mēģinājumiem izglābt būtiskākos cilvēkus, kuri zina visvairāk noslēpumu) arī šim pašam vadonim jāatbild. Tādēļ nekādas lielas sajūsmas par apvērsumu man nav. Kaut arī K.Ulmaņa ieguldījums valsts dibināšanā, protams, ir milzīgs.

  3. Trešais grēks nav piedodams, tas ir grēks pret savu tautu, tā bija nodevība, tas bija gļēvums kritiskā brīdī !!!

  4. SAKARĀ AR ULMAŅA GRĒKIEM. TAUTA TOMĒR VIŅA VĀRDĀ NOSAUKUSI VESELU LAIKMETU LATVIEŠU VĒSTURĒ. kĀ TO VAR APIET UN CENZĒT!

  5. Ja runājam par K. Ulmaņa tipa cilvēka dzimšanu, tad dažu labu varētu nosaukt. Ja Stradiņa kungs nebūtu savu mūžu veltījis zinātnei, bet politikai, tad viņam sekotāju netrūktu un, manā skatījumā, viņš būtu spējis līdzīgu apvērsumu izdarīt jau gadus 15 atpakaļ. Tad Latvijas valsts nebūtu neglābjami zaudējusi vairāk nekā 300 tūkstošus aktīvāko jauniešu, kas noziedzīgās valdības politikas dēļ bija spiesti izbraukt uz ārzemēm lai nodrošinātu savām ģimenēm elementārus dzīves apstākļus.

    • Nu… ir arī Staļina laiki u.c. vadoņu vārdā nosaukti laika periodi – tas jau nenozīmē, ka tāpēc tas ir pozitīvas situcijas rādītājs…

  6. Vai tad viņš palika savā vietā? Kurš tad sev nokārtoja to Šveices pasi?

  7. Skaidrs kā diena,ka Ulmanis vēlēja Latvijai tikai labu un darīja visu iespējamo,lai to īstenotu. Patreiz ir izveidojies identisks stāvoklis kā 1934.g. Manuprāt vajadzētu paaugstināt saeimā iekļūšanas %,teiksim uz 10-15% no vēlētāju skaita,tad tur nenokļūtu sīkās populistiskās partijiņas,kuru mērķis ir viens-vara un nauda

    • Jau 5% barjera vir nedemokrātiska- daļai vēlētāju nav pārstāvniecības saeimā. 10-15% gadījumā rausēju būs spiesti apvienoties vēl lielākās grupās.

  8. Skaidrs kā diena,ka Ulmanis vēlēja Latvijai tikai labu un darīja visu iespējamo,lai to īstenotu. Patreiz ir izveidojies identisks stāvoklis kā 1934.g. Manuprāt vajadzētu paaugstināt saeimā iekļūšanas %,teiksim uz 10-15% no vēlētāju skaita,tad tur nenokļūtu sīkās populistiskās partijiņas,kuru mērķis ir viens-vara un nauda

    • Manuprāt ,partijām vajadzētu noteikt 20 t.biedru ,vismaz dibināšanās brīdī ,tad arī varētu tos 5% atcelt.70 partijas ,katrai pārsimt biedru ,pat Vienotībā esot knapi tūkstotis ,tad pārstāvjus ievēl Saeimā un viņi lemj tautas vārdā.Knapi 50% vispār piedalās vēlēšanās ,kur te tautas pārstāvniecība? Taču paši cilvēki jau vainīgi partijās nestājas ,politikā nedarbojas ,vēlēšanās nepiedalās ,savādāk nekā ari nevar būt ,labi ja vēl virtuvēs parunā ,tv taču intervējamie atbild” plitika neinteresē ,nekam nesekoju ,uz velēšanām neeju ,citi par nezina ka prezidentu sauc, ko tad citu var gribet/

  9. Skaidrs kā diena,ka Ulmanis vēlēja Latvijai tikai labu un darīja visu iespējamo,lai to īstenotu. Patreiz ir izveidojies identisks stāvoklis kā 1934.g. Manuprāt vajadzētu paaugstināt saeimā iekļūšanas %,teiksim uz 10-15% no vēlētāju skaita,tad tur nenokļūtu sīkās populistiskās partijiņas,kuru mērķis ir viens-vara un nauda.

  10. Kāpēc mēs šodien uzturam armiju, ja mēs nenosodām (bez jebkādām atrunām) K.Ulmaņa lēmumu nepretoties. Tie līdzekļi, kas tika iegūldīti armijā (un tā bija gandrīz trešā daļa no valsts budžeta) bija nelietderīgi nomesti zemē. Nerunājot jau par virsnieku dzīvēm, kas sevi bija gatavi ziedot Latvijai kaujas laukā, bet saņēma lodi pakausī.
    Pirmos divus “grēkus” var attaisnot, bet “trešo” nedrīkst.

  11. Sapņo vien.Partijas ir pieaugušas pie zemes un neviens tās neatraus,vienīgi vēlētāji var panākt to,ko grib.

  12. Foršs raksts! Protams, Viestur, mani nepārsteidz Tava spriešanas spēja. Ak vai, cik Latvijā pietrūkst vispusīgas analītiskas un sociāli atbildīgas domāšanas…
    Nu cerēsim gan, ka nākamais potenciālais līderis tiks saskatīts.

  13. Vel divi "greki" Atbildēt

    Neapsaubami, Ulmanis paveica daudz lai stiprinatu latviesos pasapzinas sajutu un nacionalo identitati un tas ir labi bet vinam neizdevas turet savu vardu ievest valsti vajadigo demokratisko stabilitati un ari vins atdeva valsti ienaidniekam bez pat mazakas, pat simboliskas pretestibas.

  14. Domāju, ka tas ka Ulmanis centās glābt latvijas zeltu, nenodeva to PSRS, runā par to ka Ulmanis nav bijis Latvijas nodevējs. Iespējams, ka tas arī saniknoja krievu komunistus, jo tie zeltu ļoti mīlējuši.

  15. Lai kā nebūtu bijis, no šodienas “visgudrā” skatu punkta, atrast Latvijai otru tādu Ulmani, būtu katra īsta latviešu patriota sapnis!

Draugiem Facebook Twitter Google+